Pirms vairākiem gadsimtiem Rikoito vai Romovā auga milzīgs ozols. Vietai nosaukumu visdrīzāk devuši prūši pēc atgriešanās no ceļojuma uz Romu (Rom) un par atmiņu no šī ceļojuma dibināja pilsētu ar tādu pat nosaukumu – Rom vai Romahoon. Bet tā ir tikai viena no versijām. Stāsta, ka Romovas ozols bija sešas olektis plats, tā vainags bija tik cieši saaudzis, ka ne lietus, ne sniegs nevarēja izspraukties tam cauri. Viņa lapas nenobira pat ziemā. Ozola stumbrā bija trīs nišas, kurās atradās trīs dievu attēli. Ozolam bija trīs zari, kuri augstāk saauga kopā vienā zarā.

Cits stāsts par Romovas nosaukuma izcelsmi ir tāds, ka tas cēlies no vārda „ruomot”, kas senprūšu valodā nozīmē „saaugt”. Šis īpašais ozols ir audzis mežā pie Insterburgas, bet 1664.gadā to saspēra zibens.

Ozola pirmajā nišā atradās nāves dieva Pīkola (vai Patola) tēls. Viņš lūkojās caur pieri un viņa bālo seju ietvēra sirma bārda un galvu sedza īpašā vijumā savīts balts galvas auts. Viņam upurēja cilvēku un lopu galvas, bet lielos svētkos – sālītu speķi. Pīkols naktīs nāca uz bagātnieku mājām, ja pēc to nāves viņu tuvinieki bija skopojušies ar ziedojumiem. Ja viņš atnāca trešo reizi, upurēt nācās cilvēka asinis. Tad vaidelotis savainoja sev roku un, ja no koka atskanēja rūkoņa, tika uzskatīts, ka upuris pieņemts un dievs ir apmierināts ar to.

Perkuns, negaisa dievs mitinājās otrā nišā. Viņa izskats izsauca šausmīgas bailes. Viņam bija melna sprogaina bārda, seja, sarkana kā uguns un uz galvas matu vietā plīvoja uguns mēles. Viņa biedējošais skats bija vērsts Potrimpa virzienā. Perkuna priekšā aizvien bija jākvēlo ugunij, kurā nemitīgi bija jāpiemet sausi ozola zari. Šajā ugunī dedzināja Perkunam atnestos upurus. Ja uguns dzisa, vaidelotis, kam to vajadzēja uzturēt, bija pelnījis sadedzināšanu.

Ozola trešajā nišā dzīvoja Potrimps. Tas bija jauns, bezbārdains vīrietis, kura sejā rotājās priecīgs smaids. Viņam bija galvā vārpu vainags un viņa priekšā atradās liels trauks ar čūsku, kuru vaideloši dzirdīja ar pienu. Trauks bija pārklāts ar kviešu pārklāju. Potrimpam upurēja vasku un vīraku, kā arī bērnus.

Trīs soļus no ozola, starp sešām septiņas olektis augstām kārtīm, bija izstiepti skaisti audumi. Neviens, izņemot priesterus, nedrīkstēja tuvoties ozolam. Ja atnāca kāds ar ziedojumu dāvanām, Krīvaitis (augstākais priesteris) pavadīja viņu līdz audekliem. Tie tika pacelti pavisam nedaudz, lai varētu tikai ielūkoties aiz aizsegiem. Krīvaitis un vaideloši dzīvoja turpat, apkārt ozolam.

Romova ilgu laiku bija Prūsijas galvaspilsēta. 1015.gadā Polijas karalis Boļeslavs Drosmīgais ar karaspēku iebruka Prūsijā un ieņēma Romovu. Viņš izpostīja svētvietu, bet vēlāk, pēc poļu atkāpšanās, prūši visu atkal atjaunoja.

Ozols vēl ilgi stāvēja šai vietā. Pat pēc tam, kad prūšu dabas dievu pielūdzēji tika pievērsti kristīgais reliģijai, viņi dažkārt paslepus nāca pie ozola un pielūdza savus senos dievus. Ļaudis ticēja, ka uzkarot kaklā ozola mizas gabaliņu vai lapu, viņi būs pasargāti no jebkādām nelaimēm. Lai izbeigtu nicināmās senās tradīcijas Ermlandes bīskaps pavēlēja maģistram Vinriham Kloprodem nocirst svēto koku. Tā vietā Petrus von Zors uzcēla Svētās Trīsvienības klosteri.

Ozols bija iznīcināts, bet vieta, kuºā tas reiz bija audzis, vēl ilgu laiku pēc tam tika uzskatīta par nolādētu, – daļa tā domāja, ka tādēļ, ka šeit bija lijušas tik daudzu cilvēku upuru asinis, citi savukārt uzskata to par tādu, jo svētvieta tika vardarbīgi iznīcināta. Ļaudis dzirdēja lapu šalkoņu un zaru švīkstēšanu vējā un viņus pārņēma sajūta, ka ozols vēl arvien ir turpat. Šai vietā bieži plosījās šausminošs negaiss. Pie tam, – šai vietā bieži varēja redzēt dažādas baismīga būtnes vai tēlus pūķus, čūskas, ugunīgas lodes. Dažkārt klostera mūkiem rādījās pats velns. No Vācijas tika ataicināts eksorcists. Viņš izgatavoja tīra zelta krustu un trīsstūrveida gredzenu, kurā iegravēja noslēpumainus vārdus. Abas šīs svētās lietas viņš ieraka zem baznīcas stūrakmeņa. Kopš tā laika velns pameta apkārtni un mūkiem vairs nav rādījies.

Vēlāk klosteris tika sagrauts. 1708.gadā tā apkārtnes zemes piederēja baronam fon Kilitcam, kurš pavēlēja iznīcināt klostera sienu paliekas. Zem drupām tika atrasts arī svētais gredzens un krusts. Muižkungs abus šos priekšmetus uzdāvināja Kēnigsbergas pilsētai. Rakstus uz gredzena neviens tā arī nespēja izlasīt un iztulkot.