Šo tekstu sagatavoju uzreiz pēc atgriešanās decembrī kā universālo atbildi uz dažu informēto paziņu jautājumu “kā tad gāja?”. Publiski pieejamu šo rakstu daru tikai tagad, jo ilgi nevarēju izdomāt un saprast kāpēc tas būtu jādara un tikpat ilgi arī – kāpēc nebūtu. Tā kā vērā ņemamus argumentus neatradu ne par labu publicēšanai, ne nepublicēsanai, nolēmu publicēt. Varbūt kādam noder. 🙂
—-
Tā kā kādu brīdi jau esmu atgriezies atpakaļ un pirms braukšanas negribējās īpaši nevienam stāstīt ko es taisos darīt, tad tagad dalos ar iespaidiem no tikko kā piedzīvotā desmit dienu Vipassana meditācijas kursa.

Pirms braukšanas uz šo kursu, biju izlasījis tikai tik daudz cik ir informācijas mājas lapā http://www.dhamma.org. Mani absolūti neinteresēja citu cilvēku pieredze vai viedoklis un domas par to, jo tām ir nulles vērtība (priekš manis). Pat ja tā kādam bija pieredze, tā bija viņa pieredze, par domām un viedokli vispār nav ko runāt.. Tām nav nekāda svara un pamata. Es vēlējos tur ierasties pēc iespējas kā balta lapa ar nenodefinētām ekspektācijām.

Kā saka paši organizatori – Vipassana ir viena no Indijas senākajām meditācijas tehnikām, tas ir mentālās pašattīrīšanās process, kas notiek introspektīvi novērojot sevi. Vārds “Vipassana” nozīmē redzēt lietas, kādas tās ir patiesībā.
Vipassanas students sāk ar dabiskas elpas plūsmas novērošanu, lai sakoncentrētu prātu. Tad ar koncentrētas uzmanības palīdzību ir iespējams novērot ķermeņa un prāta mainīgo dabu un pieredzēt universālas patiesības par visa esošā nepastāvīgumu, ciešanām un “es” neesamību. Šī tiešā un nepastarpinātā patiesības pieredze arī ir tas spēks, kas attīra prātu. Šis ceļš (Dhamma) ir universālas zāles universālām problēmām, un tas nav saistīts ar organizētu reliģiju vai sektantismu. Tāpēc to var brīvi praktizēt ikviens – jebkurā laikā un vietā, bez jebkāda konflikta ar savu piederību noteiktai rasei, kopienai vai reliģijai. Vipassana visiem sniedz vienlīdz lielu guvumu.

Īsuma, Vipassana ir:
– prāta attīrīšanas metode, kas ļauj mierīgi un līdzsvaroti sastapties ar dzīves spriedzi un problēmām.
– dzīvošanas māksla, ko var pielietot, lai sniegtu labumu sabiedrībai.
– tehnika, kas atbrīvos no ciešanām.

Pirms kursa uzsākšanas, katrs apņemās ievērot Morālas uzvedības normas:
atturēties no jebkuras būtnes nogalināšanas;
atturēties no zagšanas;
atturēties no visām seksuālām darbībām;
atturēties no melošanas;
atturēties no visām apreibinošajām vielām.
turklāt no kursa sākuma līdz pat pēdējai pilnajai kursa dienai visiem studentiem ir jāievēro cēlais klusums. Cēlais klusums nozīmē ķermeņa, runas un prāta klusumu. Jebkāda veida saziņa – žesti, zīmju valoda, rakstītas zīmītes – ar citiem studentiem ir aizliegta. Protams var runāt ar skolotāju (skolotāja palīgu) vienmēr, kad tas ir nepieciešams. Tāpat studenti var vērsties pie kursa rīkotājiem par jebkuru jautājumu, kas saistīts ar ēdināšanu, izmitināšanu, veselību utt. Bet pat šī saskarsme ir jāierobežo līdz absolūtajam minimāli nepieciešamajam līmenim, lai varētu attīstīt sajūtu, ka tu praktizē pilnīgā vienatnē. Kā arī apņemies palikt šajā kursā līdz pašām tā beigām, neaizbēgot pusceļā. Pa lielam – desmit dienas klosterī 🙂

Edām divas reizes dienā – brokastis un pusdienas. Brokastīs parasti bija auzu (?) pilngraudu putra ar iespēju pievienot kopā savārītas melnās plūmes un rozīnes, tas šo ēdienu padarīja ļoti pat garšīgu. Bija iespēja arī izvēlēties dažādas sausās brokastis ar pienu un augļus – ābolus, bumbierus, banānus. Pusdienas dienu no dienas atšķirās. Parasti tajās bija dažādi pākšaugi – pupiņas, auna (turku) zirņi utml. Ēdienam piemita arī austrumnieciskas noskaņas, jo tajā tika izmantotas atbilstošas garšvielas (karijs, kurkuma, kumins, koriandrs, timiāns, marjorāms, oregano utt). Sākumā likās, ka divas reizes dienā ir par maz, bet tā nav. Izsalkumu nejutu praktiski nemaz. Ēst sāka gribēties no rīta, pirms brokastīm. Vakarā, pl. 17:00 bija tēja un silts citronūdens. Jaunajiem studentiem (tiem, kas pirmoreiz) drīkstēja ēst arī augļus, bet es atturējos – jau jau, tad jau! 🙂

Dzīvoju visas šīs dienas komfortablā divvietīgā istabiņā kopā ar vēl vienu studentu, kurš bija no UK. Tā kā savstarpējā komunikācija nekāda nevarēja notikt, viens otram netraucējām un viens otru īpaši nepamanījām.

Katru dienu gandrīz desmit stundas tika pavadītas meditējot, katra meditācija ilgst vienu līdz divas stundas. Pirmajā dienā likās, ka manas domas, kas kā savvaļas zirgu bari nesājās pa manu galvu saraus mani gabalos – nosēdēt veselu stundu no vietas! Tas likās prakstiski neispējami, ar visu to, ka drīksti mainīt savu pozīciju un dīdīties cik uziet, tikai turot aizvērtas acis un turpinot darbu (dabiskās elpošanas novērošanu nelielā laukumā zem nāsīm virs augšlūpas).
Kad trešajā dienā likās, ka nu vairs nav tik traki un pat izdevās kadu reizi nosēdēt nemainot pozīciju, atklājās, ka tā ir tikai viena no meditācijas tehnikām – Anapana, un ceturtajā dienā mūs sāks ievadīt tieši pašā Vipassanas tehnikā – sajūtu vērošana uz visa sava ķermeņa nemitīgi pārvietojot uzmanību pa to (tas tā īsumā). Un 3 reizes dienā tiek ieviesta addithana – stigra noteiktība – kad ir jāsēž nemainot pozu visu meditācijas laiku.

Aprakstīt tās visas sajūtas, kas rodās, un domas, kas plosās prātā nav iespējams (un noteikti nav arī nepieciešams) 🙂 Jo pats pirms braukšanas uz turieni absolūti nevēlējos neko zināt no citiem par šo tehniku, ne viņu viedokli, ne sajūtas (tiem kas varbūt jau tam ir izgājuši cauri)

Varu teikt tikai to, ka šis desmit dienu kurss ir ļoti pārdomāti izveidots, salikts pakāpeniski un ikvakara stundu garais diskurss tiešā veidā uzrunā tevī radušos jautājumus, šaubas un domas.
Sajūtas bija ļoti dažādas, bija arī ļoti grūti, iekšu plosoši mirkļi, bet izejot tam cauri kaut kādas pārmaiņas iekšā ir notikušas (un arī ārpusē, kā mīļotā sieviete saka 🙂 ) esmu nonācis pie vairākām atziņām, no kurām viena ir ka jāpārtrauc “labākās” un “pareizākās” tehnikas, metodikas meklēšana, jāizskata kādas no manis jau izdzīvotajām un meklēšana, skraidīšana jāpārvērš strādāšanā (dzīvošanā) kāda no šīm tehnikām/metodikām.

Kopavilkums:
Vippasana man likās kā “fizkultūra” prātam, kad tu trenē savu prātu, lai tas būtu veikls un klausītu tevi (nevis prāts raustītu tevi uz visām pusēm), tam nebūtu nekā lieka – dzīves laikā iegūtās un varbūt arī iedzimtās nosacītības, kas tiešā veidā ietekmē mūsu apkārtējās realitātes uztveri.
Viennozīmīgi ieteiktu šo tehniku šādi organizētā kursā izmēģināt katram, kurš meklē sevi.

Uzreiz pēc atgriešanās konstatēju, ka esmu ne tikai kļuvis vēl dažiem pāris kilogramiem vieglāks, bet laika ritums kļuvis lēnāks – reāli izjūtami lēnāks, vai arī līdzīgā pulkstens laika sprīdī izdaru krietni vairāk kā agrāk! Liekas, ka ir uzlabojušās arī koncentrēšanās un analītiskas, adekvātas rīcības spējas. Vakar gāju cauri meilu kalniem un ar prieku konstēju, ka raugos uz to visu ar ieinteresētību un vēlmi risināt un rīkoties, un manas darbības kļuvušas vēl noteiktākas – e-pasts, telefona zvans, bez „tagad negribu” vai „vēlāk” .

Tagad, nedēļu pēc atgriešanās, konstatēju, ka ļoti grūti ir meditēt stundu no rīta un stundu vakarā. Grūti atrast tam laiku, un meditācijas laikā grūti noturēt uzmanību. Dzīvosim – redzēsim 🙂

P.S. par finansēm – kurss ir absolūti bezmaksas, to norise ir apmaksāta no līdzekļiem, kas iegūti no cilvēkiem, kas ir izgājuši vismaz vienu šādu kursu. Visu šādu centru izveide darbība arī tiek finansēta tikai un vienīgi no šādi iegūtiem līdzekļiem. Man kā cilvēkam, kurš savu galvu bāzis iekšā daudz kur 🙂 tas likās saprotami, godīgi un pieņemami. Ne man vienam zināms, cik ir daudz dažādu “tehniku”, “metodiku”, “UFOlogu” un citu tamlīdzīgu virzienu un tautas daiļamata meistaru, kas uz tā visa vnk izveido ienesīgu rūpalu (mūžīgā dzīve pa lēto!)

May all beings be happy! 😉