Šie atspīdumi un realitātes vīzijas, kuras viņš, kā tam liekas, sajūsmā atklāj savā iztēlē, – vai tās nezūd jau pirmajā pārbaudes mirklī? Un, kad radīti šie nedzīvie, nemateriālie fantomi, vai viņš nesajūt pienākumu tos drīz vien aizstāt ar jaunām ilūzijām, kuras piemeklēs tas pats liktenis un kuras viņu atstās vislielākajā neziņā.

Lai svētīts viņš, ja viņa kļūdu vienīgais cēlonis bija viņa vājība! Viņa stāvoklis nebūtu tik skumjš, jo, tā kā pēc savas dabas mierinājumu viņš var rast tikai īstenībā, tad, jo smagāki būs pārbaudījumi, jo labāk tie kalpos, lai vestu viņu uz vienīgo, nolemto mērķi.