E-mistērija

Meditācija un garīgās prakses tradīcijas latviešu folklorā

(4.turpinājums)

Zelta ābele un sudraba avots (nobeigums)

Vispirms nedaudz atgriezīsimies pie sākotnējā jautājuma, vai tiešām mēs varam latviešu folkloras materiāla kontekstā runāt par meditāciju? Vai mums ir pamats par to runāt? Un vai patiešām baltu maztautu pirmskristīgajās tradīcijās un arī vēlāk, kad jau veidojās latviešu tauta, šeit ir koptas kādas darbības, ko mēs varētu saistīt ar meditāciju?

Stāstīšu, ko redzējis drošsirdīgs vīrs, pamfīlietis Ērs Armēnija dēls. Viņš kritis karā. Kad pēc desmit dienām uzlasīja kritušos, kas bija sākuši jau trūdēt, viņu atrada vēl trūdēšanas neskartu. Aizvests uz mājām, kur viņu vajadzēja apbedīt, viņš divpadsmitajā dienā, uz sārta gulēdams, atdzīvojās un pastāstīja, ko redzējis.

Sandra Sabīne Jaundaldere ir māksliniece, kura darbojas gan vizuālās mākslas, gan literatūras jomā. Absolvējusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, Latvijas Mākslas akadēmijā Grafikas katedrā ieguvusi maģistra grādu, turpina mācības Rakstnieku savienības meistardarbnīcā. Grāmatzīmju EX LIBRIS konkursos, Kanādā ieguvusi godalgotas vietas.

Šodien katrs zina „savu” Zodiaka zīmi.  Zīmi, kurā Saule atradās viņa dzimšanas brīdī. Cilvēki saka „es esmu vērsis”, esmu auns (patiesībā Saule šajā zīmē atradusies veselu mēnesi un tikpat labi katrs, kas dzimis janvārī sevi varētu saukt par „janvāri”). Atbilstoši zīmēm (12 gada intervāliem) ir izveidoti raksturojumi cilvēkiem, kuri dzimuši šajos periodos  („auni” ir tādi, „vērši” ir tādi utt). Bet paraugoties gan uz apkārtējiem cilvēkiem, gan slavenībām, gan vēsturiskām personām, viegli pārliecināties, ka Saules zīme reālam cilvēkam atbilst diezgan maz. Kādēļ?

Plašāk lasīt šeit: http://astropolis.lv/lv/articles/research/502/Astrologiska_fizignomika

Simons Bizuns

Pamazām vien laiks ierit vasarā un arī Jāņi vairs nav tālu. It kā par Jāņiem viss visiem ir skaidrs. Mēs taču tos svinam no bērnības. Un par papardes ziedu un tā simboliku taču pavisam viss ir skaidrs? Kopš Kārlis Skalbe uzrakstīja savu pasaku „Papardes zieds”, mēs visi itin labi mākam poētiski aprakstīt jauku vasaras mīlēšanos kādā nomaļākā vietā dabā. Pret to, protama lieta, nekas arī nevar būt iebilstams. Kā mēdz teikt Mārtiņš Rītiņš „kas gan var būt labāks par šo…”. Tomēr vai tas arī ir viss, ko par papardes ziedu un tā simboliku varam pateikt? Vai tiešām tikai tik vien un vai vispār tas ir tā? Palūkosimies, ko tad mūsu folklora stāsta par to. Un ne tikai ko mūsu folklora, bet paskatīsimies arī nedaudz pa labi un pa kreisi, ko mēs šajā kontekstā varam iegūt no mūsu tuvākiem kaimiņiem un arī attālākiem līdzbiedriem papardes zieda stāstā.

„Iztēle ir kā saule. Saules uguni mēs nejūtam, bet tomēr tā spēj aizdedzināt māju; tāpat ir ar cilvēka iztēli. Tā iedarbojas uz noteiktu punktu, uz kuru vērsta tās liesma. Cilvēks ir tas, par ko viņš domā. Ja viņš domā par uguni, viņš kļūst par uguni, ja viņš domā par karu, viņš izraisa karu; viss atkarīgs tikai no tā, kādā mērā iztēle kļūst par sauli, citiem vārdiem sakot, no tā, cik pilnīgi cilvēks iztēlojas to, ko viņš vēlas.

Meistars teica māceklim, kurš pastāvīgi lūdzās: - Kad tu beidzot pārtrauksi turēties tikai pie Dieva un pats nostāsies uz savām kājām? Izbrīnījās māceklis: - Bet tu taču mācīji mums meklēt sevi Dievā Tēvā! - Kad tu beidzot sapratīsi, ka ne jau tas ir tēvs, pie kura var turēties, bet tas, kurš tevi atbrīvo no šī paraduma!

Minhenes parapsiholoģijas institūta mācību kurss

SEMINĀRS „DZĪVĪBAS ZIEDS”
MER-KA-BA gaismas lauka aktivācija

2013.gada 10. – 12.maijs
Dzīvības zieds - tā ir viena no galvenajām dzīvības ģeometriskajām formām. Tas ir senākais un svarīgākais sakrālās ģeometrijas simbols.

Mistiķim piedzimt fiziskā pasaulē – tas nozīmē – nonākt kapā, jo neviena cita dabiskā dimensija nav tik ierobežota un ar tādu pretestību kā zemes dzīve. Laiks un telpa – tās ir cietuma restes, kuras dvēseli ierobežo šaurībā. Dvēseli moka karstums un aukstums, vecums atņem visas spējas un visa cilvēka dzīve ir tikai gatavošanās nāvei.