Teofrasts Paracelss, izcils XVI gs. rozenkreiceris, daudz rakstīja par melno maģiju, burvestībām un māņticību. Par cēloni cilvēku māņticībai, kura cilvēku padara par visprimitīvāko ideju gūstekni, viņš uzskatīja paļāvību un nesaprātību. Viņš visu dzīvi veltīja cīņai ar tumsonību, jo uzskatīja to par visu Zemes nelaimju cēloni. Negatīva iztēle veido daudz melīgu uzskatu, kas nav ne iespaidi, ne pazīmes, ne spriedumi, bet vienkārša māņticība, kuru var izskaidrot ar vienkāršu piemēru. Pieņemsim, ka esmu pakļauts šādai māņticībai: ja es dzirdu, ka uz mana jumta ķērc vārna, tātad tas nozīmē kādam nāvi (ir daudz šādu piemēru, kurus pieminēt nav nepieciešams).
Šīs māņticības dēļ es varu saslimt, vai arī mans slimais draugs var nomirt to cēloņu dēļ, par kuriem stāstīts manā pieredzē par māņticību. Mana aizsardzības metode pret māņticību ir šāda: vārnas ķērkšanu es uzskatu par dabisku, nesaistītu ar citu cilvēku vai manām muļķīgajām idejām. Tādā veidā māņticība zūd, tā kļūst apšaubāma, tiklīdz es to izskaidroju ar paša muļķību.
Nekas tā nekliedē māņticību kā sapratne par tās bezjēdzību. Tā zūd visa kaitīgā ietekme. Tikai ticība māņticībai veicina kaitīgu iedarbību, bet ticība zūd, tiklīdz es sāku domāt par paša muļķību un pārmērīgu paļāvību. Tā notiek ne tikai gadījumā ar vārnām, bet arī daudzos citos gadījumos, par kuriem nav vajadzības un nav vērts runāt traktātā, kuram lemts ilgs mūžs.