Kas īsti ir Ziemassvētki? Varbūt būtu jāsāk ar jautājumu, kas pēc savas būtības ir svētki? Ko mums nozīmē svētki?
Mēs svinam svētkus tāpēc, ka tā ir tradīcija, to ir darījuši mūsu senči, mūsu vecvecāki un vecāki. Paaudzēm mainoties, ir mainījies svētku saturs un arī tas, kā mēs tos uztveram. Dzīve ir kļuvusi straujāka, mums nav laika mierīgi apsēsties un pārdomāt, ko tad īsti tas viss nozīmē.

Tagad, pirmssvētku laikā, mēs katru dienu dzirdam Ziemassvētku vārdu, neatņemami saistītu ar dāvanām, eglīti un Santa Klausu, kas bija atbraucis arī uz Latviju… Bet varbūt tas bija Ziemassvētku vecītis? Un vēl jau šur tur apkārt klīstošais Salavecis ar draudzeni Sniegbaltīti kā nemirstīgi rēgi no padomju Jaungada tradīcijām…

Cilvēki histēriski skraida pa veikaliem pirmsziemassvētku hiperreklāmas iespaidā, paši nezinot, kāpēc to vispār dara. Par katru cenu ir taču kaut kas jānopērk, jo tā vajag, jo tā ir pieņemts, nevis tāpēc, ka patiesi gribam kādu iepriecināt, nevis tāpēc, ka dāvanas saņēmējam būtu vajadzīga kāda lieta, kura nopirkta pēdējā brīdī.

Gribot negribot piemetas Ziemassvētku depresija un nav vairs vēlēšanās vispār par svētkiem domāt.

Ziemassvētki ir kļuvuši par mantu kulta kalngalu ar nelielu liekulīgu garīguma un labestības masku.

Neilgi pirms Ziemassvētkiem pēkšņi izrādās, ka tepat mums līdzās dzīvo arī cilvēki, kam nepieciešama palīdzība, un tad nu sākas labdarības lavīna, kas, protams, arī tiek komercializēta, brīžiem pāraugot sacensībā, kurš labāks un vairāk dzīves pabērniem palīdzējis.

Vārdu sakot, valda haoss, kuram grūti izlauzties cauri.

Varbūt ir vērts ņemt un piešķirt Ziemassvētkiem jēgu. Savu jēgu, savu filozofiju. Mani Ziemassvētki, nevis kāda cita Ziemassvētki, pat nevis senlatviešu Ziemassvētki, jo es neesmu senlatvietis un man vairs tiešā veidā nav aktuāla lauku auglības problēma un arī līgavaiņa izzīlēšana ne, jo viss taču ir mana izvēle, es taču pati lemju par savu dzīvi.

Ir kristieši, kas dodas uz baznīcu tikai Ziemassvētkos pēkšņā savas ticības atklāsmē. Bet gribētos kaut ko patiesu, kas nevis tikai uzplaiksnī par godu svētku tradīcijām, bet gluži vienkārši ir dzīves filozofija.

Gribētos ticēt, ka ir vēl cilvēki, kuriem šie svētki patiesi kaut ko nozīmē, kuri saprot, ko viņi svin, un ir spējīgi norobežoties no svētku komerciālajām izpausmēm, piešķirot tiem svinēšanas vērtu jēgu.