Voldemārs Irbe ir viens no ievērojamākajiem un ražīgākajiem reālisma pārstāvjiem latviešu glezniecībā. Viņš zīmēja (galvenokārt ar krītiņiem) ainavas, pārsvarā Rīgas un tās apkārtnes, Jūrmalas un Tukuma nomaļu skatus, sadzīvisko ainu tēlojumus, portretus un klusās dabas.Voldemārs Irbe dzimis 1893.gada 13.novembrī Valkas apriņķa Beļavas pagastā. Vecāki un arī viņš pats bijuši ļoti reliģiozi. 1908.–1911.g. Voldemārs mācījās Rīgas Daiļkrāsotāju biedrības vakara skolā pie B.Dzeņa, J.Kugas, A.Cimermaņa un 1911–1913.g. J.Madernieka studijā, 1914.gadā viņš piedalījās 4.latviešu mākslas izstādē. 1915.gadā pēc tēva nāves Irbe iestājās Alekseja klosterī, bet drīzumā sakarā ar vācu karadarbības draudiem klosteris tika evakuēts uz Krieviju. Voldemārs nolēma ceļot vēl tālāk – uz Ēģipti, taču tālāk par Kaukāza kalniem viņš netika. Ceļojuma laikā mākslinieks dzīvoja Pēterburgas, Maskavas, Abonas (Suhumi) klosteros.

1919.gadā atgriezies Rīgā, Irbe īsu laiku strādājis par zīmēšanas skolotāju trijās skolās. Tai pašā gadā viņš piedalījās latviešu retrospektīvajā mākslas izstādē. Irbem izdevās izvairītie no karadienesta, jo pārliecība nav ļāvusi šaut uz cilvēkiem – ārstu komisija viņu atzinusi par garīgi nepilnvērtīgu.

20.–30.gadu Rīgā, Jūrmalā un Tukumā itin bieži varēja redzēt pusteciņiem skrejošo īpatni – ātrgleznotāju – baskāji, Irbīti, ko tukumnieki savā izloksnē saukuši par Irbits. Irbīte esot neticami ātri strādājis. Kā pats gleznotājs reiz izteicies, viņš pie katra atsevišķa darba strādājot tik ilgi, cik nenoguris varot nostāvēt uz vienas kājas (tas neattiecoties uz lielformāta gleznu radīšanu). Irbe radījis arī ļoti mazus darbiņus, sākot no 3մ cm. Cik darbu pavisam uzgleznojis Irbīte neviens šobrīd nezina, daudzus darbus viņš vienkārši atdeva tiem, kas vēlējās, par niecīgu samaksu vai par velti.

Viņš strādāja ar ogli, akvareli, eļļu un tempera krītiņiem, uzsākot baskāja gaitas, mazliet ar ogli, bet caurmērā ar pasteļu krītiņiem. Pasteļi viņam patikuši tāpēc, ka ar tiem varējis ātri strādāt, un krītiņi maksājuši salīdzinoši lēti. Tāpat arī darba virsma nav prasījusi daudz līdzekļu un pūliņu, lai to sagatavotu. Par darba virsmām viņš izmantoja melnā vai pelēkā krāsā krāsotus kartonus, jo melnais pamats izceļot krāsu košumu un dzidrumu. Tāpat viņš izmantoja melno jumta papi un smilšpapīru – smilšpapīra kvarca graudiņi krāsām piešķir sevišķu mirdzumu.

Irbīte bijis veģetārietis un nelietojis alkoholu. It kā esot mazgājies tikai reizi gadā, pirms Lieldienu dievkalpojuma. Uzskatījis par savu pienākumu pēc iespējas mazāk ņemt no šīs pasaules un pēc iespējas vairāk tai dot, cik nu tas gleznotāja spēkos. Savus pasaules skatījumu atklājis 26 paša apgādā izdotos, publicistiskos darbos.

Savus darbus viņš pastāvīgi izstādījis savā darbnīcā, Brīvības ielā 103. un paša izremontētā šķūnītī, Pārdaugavā, Akmeņu ielā 26.

1944.gadā Irbe gāja bojā 51 gada vecumā no nejaušas šķembas pēc uzlidojuma Rīgai. Apglabāts Miķeļa kapos. Pie Dailes teātra atrodas viņam uzstādīts piemineklis.