…Es braucu uz Koreju. Manā priekšā ver durvis korejiešu gudrības klosteris “Panja-an”, kas apslēpts pašā mežu sirdī. Kad es nonācu pie tā ar lūgumu par īslaicīgu patvērumu, ceļš bija pilnīgi lietu izskalots.Panja-ana mūki to remontēja. Jauns mūks, ko klostera priekšnieks sūtīja uzzināt, kas es tāda, apstājās pie viena no strādniekiem, kas bija tāds pats netīrs kā visi citi, goddevīgi paklanījās un pateica dažus vārdus. Uzrunātais atspiedās uz lāpstas, uzmanīgi uzlūkoja mani un pamāja ar galvu par piekrišanas zīmi. Un atkal ķērās pie darba, vairs nepievēršot man itin nekādu uzmanību. Tas ir galvenais starp mūkiem – paskaidroja mans pavadonis. Viņš piekrita dot jums istabu.

Nākošajā dienā, kad es atkal ierados Panja-anā, mani aizveda uz pilnīgi tukšu istabu. Bija domāts, ka uz grīdas paklāta sega būs dīvāns, bet ceļa soma kalpos par galdu. Jongdenu izvietoja vienā istabā ar jaunu mūku, kas bija tajā pašā vecumā. Arī tajā istabā nebija nekādu mēbeļu, ja neskaita grāmatu plauktiņu.

Klostera režīms paredzēja 8 stundas meditācijas (četrus seansus pa divām stundām), citas 8 stundas bija mācībām un fiziskajam darbam un vēl 8 stundas miegam, atpūtai un ēdienreizēm.

Katru rītu ap trijiem no rīta pa visām telpām izstaigāja mūks un modināja visus ar grabekli. Tad visi salasījās kopējā istabā, apsēdās ar seju pret sienu un iegrima meditācijā.

Barība klosterī bija pati askētiskākā – rīss bez aizdara un nedaudz vārītu dārzeņu. Dārzeņi bija ne vienmēr, ne reti bija tikai rīss.

Klosterī nebija aizlieguma sarunāties kā trapistiem, bet mūki ar runātīgumu neizcēlās. Viņi nejuta vajadzību sarunāties nevēloties izkliedēt enerģiju ārējām izpausmēm. Viņu domas bija aizņemtas ar pašanalīzi, bet iekšējā skata priekšā vienmēr atradās Buddas tēls.