“… Kas vispirms atklāja Zodiaku un deva vārdus tiem divpadsmit attēliem? Kādēļ tie ieguva tieši tādus nosaukumus, kādus mēs pazīstam, un kādēļ ne kādus citus, ne tik dīvaina veida? Kāds sakars Lauvai ar Jaunavu, kāds Vēzim ar Dvīņiem, kāds Skorpionam ar Svariem un kāds Āzim ar Strēlnieku? Kā pie debesjuma nonāk Vērsis un Auns, kā kāds Ūdensvīrs ar Zivīm? Tas vispār ir dīvaini, ka Zodiakā (dzīvnieku aplī) atrodas arī četru cilvēku un kādas lietas attēls. — Ja tu man par to vari minēt kādu iemeslu, tad tu man izdarīsi ļoti lielu pakalpojumu.”… “Zodiaka atradēji acīmredzami bija Ēģiptes pirmiedzīvotāji, kuri, pirmkārt, sasniedza daudz lielāku vecumu nekā mēs, otrkārt, tur vienmēr bija visskaidrākās debesis un zvaigznes varēja novērot daudz vieglāk un ilgstošāk, nekā pie mūsu bieži mākoņu aizklātām debesīm, un, treškārt, gandrīz lielākā daļa cilvēku visu karsto dienu gulēja un devās ārā tikai vakarā un savu darbu veica visu vēso nakti, kur tad acu priekšā viņiem vienmēr bija zvaigznāji. Drīz tad viņi arī ievēroja to nemainīgās figūras un arī deva tām nosaukumus, kas saskanēja ar kādā noteiktā laikā iestājušos dabas parādību vai ar kādu šajā zemē veicamu darbu.

Daudzkārtēja Zodiaka vērošana vērotājus drīz veda uz pieņēmuma, ka Zodiaks ir liels aplis, kas ir sadalīts divpadsmit gandrīz vienādās daļās, un katrā šajā daļā ir kāds savs nekustīgs zvaigznājs.

Jau senie cilvēki zvaigznes turēja par tālākām no Zemes nekā sauli un Mēnesi, un tādēļ saulei kopā ar Mēnesi lika virzīties iekšpus lielā Zodiaka.

Bet Zodiaks arī kustējās tā, ka saule caur lielā Zodiaka kustību trīsdesmit dienās nostājās zem kādas citas zīmes. Bet to, ka arī Mēness pāris dienās vienmēr nonāca zem kādas citas zīmes, viņi izskaidroja ar tā lielāku ikdienas skrējienu ap Zemi, caur ko tas nekad tajā pat laikā kā saule atkal nenonāca tajā pat vietā, — Mēnesi viņi arī dēvēja par “Tūļīgo zvaigznāju”. Bet bija arī daži gudrie, kuri par Mēnesi apgalvoja tieši pretējo, bet mācība par Mēness tūļīgumu bija dominējošā.

Redzi, tā izcēlās senais Zodiaks un tev visā īsumā arī jāuzzina, kā tie divpadsmit zināmie zvaigznāji dabūja viņu nosaukumus.

ŪDENSVĪRS

Īsāko dienu gada laikā, kas sevišķi Ēģiptē vienmēr tiek pavadīts ar lietus periodu (un šajā 30 dienu laikā vienmēr sākas arī Jaunais gads) pēc seno gudro aprēķina Saule atrodas tieši zem zvaigznāja, kas mums ir pazīstams kā “Ūdensvīrs”; vispirms tādēļ, ka zvaigznājs līdzīgs kāda gana stāvam brīdī, kad viņš ar savu ūdens spaini nāk pie mājas dzīvnieku dzirdināšanai izgatavotās ūdens siles un pilno spaini izlej dzirdināšanai domātā silē. Senie gudrie šādu cilvēku devēja par ūdens vīru (Uodan) un tā, otrkārt, nosauca zvaigznāju, un, treškārt, arī šo laiku. Vēlāk cilvēku tukšā fantāzija šo pašu par sevi labo simbolu drīz arī padarīja par dievu un parādīja viņam dievišķu godināšanu, jo viņš tika uzskatīts kā izkaltušās dabas atdzīvinātājs. — … tā šis zināmais jaunais zvaigznājs un pirmais trīsdesmitdienīgais lietus laiks ieguva savu nosaukumu. …

ZIVIS

Pēc trīsdesmit dienām spēcīgais lietus Ēģiptē parasti beidzās un tā vēl spēcīgi uzplūdušajā Nīlā, tāpat kā blakus pietekās vienmēr bija ļoti daudz zivis, kurām šajā laikā vajadzēja tikt noķertām. Liela daļa no tām tika tūlīt apēsta, bet vēl lielāka daļa apsālīta un vējā, kas šajā laikā Ēģiptē strauji pūš, izkaltēta un tā saglabāta visam gadam.

Šī manipulācija ar zivīm minētajā zemē ir dabas likta un tai vajag tikt pielietotai, pirms Nīla nenosēžas un daudzās ievērojamās pietekas neizžūst. Pie tam te lielām zivju masām vajadzētu sapūt un caur to gaiss tiktu saindēts ar ļaunāko smaku.

Kas vēl tagad Ēģiptē ir paradums, tas šīs svētītās zemes senajiem iedzīvotājiem jau bija nepieciešamība. Bet, tā kā jau kopš šīs zemes apdzīvošanas sākuma šis laiks tika izmantots zvejošanai un tieši šī zvejas laika sākumā saule nonāca zem jauna zvaigznāja, tad šo zvaigznāju nosauca “Zivis” un tad tā arī dēvēja to laiku un deva nosaukumu Ribar, arī Ribuze.

Bet tā kā šajā laikā cilvēki arī ļoti viegli saslima ar drudzi, daļēji baudot ļoti treknās zivis un daļēji daudzo netīro iztvaikojumu piesātinātā gaisa dēļ, tad vēlāk šis laiks tika dēvēts arī par “Drudža laiku” un no šī laika īpašībām cilvēku tukšā fantāzija tad arī drīz radīja dievieti un, lai aizsargātos no šīs māgas slimības, viņai tūlīt atkal parādīja sava veida dievišķu godināšanu. …

AUNS

[Trešā] zīme saucas “Auns”. Pēc zvejas laika šīs zemes iedzīvotāji savas rūpes pievērsa citām nodarbēm. Aveni kļuva mundri un bija laiks cirpt vilnu. Šis darbs kopumā ilga ap trīsdesmit dienām. Dabīgi, starplaikā darīja arī daudzus citus ikdienišķus darbus, bet iepriekš minētais šim minētam laikam bija galvenais darbs un, tā kā saule te atkal nostājās zem jauna zvaigznāja, tad šo zvaigznāju nosauca Auns (Kostron).

Bet vēlāk, daudzo vētru dēļ šajā laikā, kad viss atrodas kādā šīs zemes cīņā, viens elements pret otru un karstums pret aukstumu vai labāk šīs zemes vēsumu, šo periodu veltīja cīņai, kuras izraisīšanai cilvēku fantāzija drīz izdomāja kādu simbolu, kam vēlāk arī drīz parādīja dievišķu godināšanu un vēlākos kara laikos pat padarīja par kādu galveno dievu. Bet sadalām vārdu Marss, un mēs dabūsim pirmseno Mariza, arī Maori’za. Bet ko tas nozīmē? neko citu kā: sasildīt jūru.

Divu iepriekšējo zīmju laikā jūra atdzisa, ko krasta iedzīvotājiem ļoti labi vajadzēja pamanīt; bet caur lielāku saules spēku, caur siltā dienvidu vēja cīņu ar auksto ziemeļu vēju, tad caur šajā laikā visbiežāk pamodošamies vulkāniem un zemūdens uguns āderēm jūra pamazām kļūst siltāka. Un tā kā tas tika uzskatīts kā šajā laikā notiekošo vētru sekas, tad izteiciens ‘Maor izat’ arī nozīmē tikdaudz, kā “cīnīties”; un šis laiks, kā teikts, simboliski tad arī tika attēlots kā bruņās tērpts karotājs, kuru vēlāk pat padarīja par dievu. — Te tev nu ir tā trešā debesu zīme un no tā tu vari skaidri secināt, kas te slēpjas aiz jūsu kara dieva Marsa.

VĒRSIS

Bet nu pārejam pie ceturtās! Atkal mēs redzam kādu dzīvnieku, proti, ļoti drosmīgu vērsi. Pēc aitu aprūpēšanas senās ganu tautas visas rūpes pirmām kārtām pievērsa liellopiem. Šajā laikā govis visvairāk sāk gribēt apaugļoties un te atdalīja spēcīgās no vājām un galvenās rūpes bija labu dzīvnieku audzēšanai.

Vērsis, kas senajiem ēģiptiešiem bija nozīmīgāks par visu, jā, caur savas dabas īpašībām pat bija rakstu meistars, jo caur savu maurošanu smalkajās smiltīs bieži formēja dažādas figūras, tika attēlots ļoti drosmīgā stāvoklī, gandrīz stāvēdams uz divām pakaļkājām; un kas te bija dabīgāk, ka zvaigznāju, zem kura iepriekš minētā laikā nostājā Saule, un pie tam vēl pēc ārējā apveida apmēram uzrādīja kāda vērša stāvu, nodevēja par “Vērsi”.

Pat romiešu Taurus cēlies no turienes un laiku gaitā tikai saīsināts no pirmsenā ‘Taoursat’, vai ‘Tiaour sat’, kas nozīmē tik daudz kā: vērša laiks (sat), stāvēdams uz pakaļkājām.

Vēlāk šo laiku, proti, pie romiešiem, dēvēja arī par aprīli, bet kas senēģiptiešu valodā atkal nenozīmē neko citu, kā ‘A’ (vērsis) ‘uperi’ (atver) ‘liz’ vai ‘lizu’ (acis), arī: “Vērsi atver vārtus!” — proti, brīvo ganību vārtus. Ka ar laiku arī ēģiptiešu senais vērsis kļuva par dievu, tam tikko vajag caur kaut ko tikt vairāk pierādītam. —

DVĪŅI

Tā mums ir mūsu priekšā uzticami un patiesi arī ceturtās Zodiaka zīmes izcelšanās, un mēs nu skatāmies, kā tad ir izcēlusies zīme zem nosaukuma un formas “Dvīņi”, kā Kastors un Polluks!

Tas būs ļoti viegli saprotami pierādāms, ja mēs apsveram, ka Ēģiptes senai ganu tautai ar liellopu apkopšanu gada galvenās rūpes un pūles bija aiz muguras. Pēc šī laika sanāca kopā draudzes pārstāvji un uz visu šo laiku izvēlēja vienu vai divus lietpratīgākos un iespējami saprātīgākos vērtētājus un it kā arī tiesnešus, kuri apskatīja un pārbaudīja, vai visas līdzšinējās pūles arī tika labi un svētību nesoši paveiktas. Pēc šī pamata tad tāds pārbaudītājs tika dēvēts par ‘Ka ie stori?’ un pārtulkots nozīmēja “Ko viņš ir darījis?” Pēc tam tam sekoja nopietni mudinājumi ar pavēles teikumu ‘Po luxe men!’, arī ‘Poluzee men!’ — “Dod man par to gaismu, paskaidrojumu!”

No tā cēlās vēlākie “Dvīņi”, bet pamatā Dvīņi bija tikai divi teikumi, proti, jautājuma teikums un pēc tam uzaicinājuma teikums. Ja draudzē uz šādu pārbaudi gāja divi šāda amata sūtņi, tad viens uzstādīja jautājuma teikumu un otrs uzaicinājuma teikumu, dabīgi, ne tikai vārda pēc, bet gan īstenībā.

Bet ka tieši ap šo izlūkošanas un pārbaudīšanas laiku Saule tieši nostājās zem zināmā divzvaigžņu attēla, tad to arī nosauca par “Dvīņiem” un romiešu ‘Gemini’ vai ‘Castor et Pollux’, kas caur cilvēku tukšu fantāziju dabīgi tāpat ir tikuši dievišķoti.

VĒZIS

Mūsu priekšā vēlreiz, tāpat kā iepriekšējie, uzticami un patiesi apgaismota nu ir piektā Zodiaka zīme; bet nu mēs pienākam pie sestās zīmes, un te mēs pēkšķi ieraugām “Vēzi”! Kā tad tas nonāca lielajā zvaigžņu aplī? Es jums saku, pavisam viegli un dabīgi, tāpat kā iepriekšējie!

Redzat, šajā laika periodā diena ir sasniegusi savu augstāko un garāko ilgumu; pēc tam dienas garums vēža gājienā sāk iet atpakaļ, bet vienlaicīgi šajā trīsdesmit dienu ilgajā sestajā laika periodā, kurā nakts laikā šajā zemē, it sevišķi upes tuvumā, rasa kļuva ļoti spēcīga, vēži izkāpa no savām purvu alām un apciemoja tuvējās, viņus ļoti veldzējošās zāli un rasu bagātās pļavas. Pie Nīlas zemes dzīvojošie senie iedzīvotāji, dabīgi, to drīz pamanīja un sākumā centās nelūgtos viesus no treknajām pļavām padzīt, kas sevišķi šīs zemes pirmajiem iedzīvotājiem nebija nekāds viegls darbs, tā kā šo dūņu radību lielais daudzums bija nesaskaitāms. Vispirms viņus sagaidīja ar uguni, savāca kaudzēs un sadedzināja, bet tas pret to dzīvnieku lielo daudzumu neko nedeva. Bet pie sadedzināšanas vienmēr izplatījās ļoti laba un vilinoša smarža, un jau senie iedzīvotāji domāja, ka šie dzīvnieki varbūt būtu ēdami. Bet neviens negribēja uzsākt cepeti baudīt.

Vēlāk tos vārīja lielos podos un buljonu atrada ļoti garšīgu, tomēr neviens negribēja riskēt. Tad tos deva cūkām, kas ar prieku tos baudīja un kļuva ļoti treknas, kas senajiem ēģiptiešiem bija ļoti patīkams atradums, jo viņi daudz izmantoja šo dzīvnieku taukus, tāpat kā ādas un zarnas, bet gaļu viņi neēda un to izmantoja vēlreizējai cūku barošanai.

Bet kad ar laiku strādāt laiskie cilvēki sāka izvirst un grēkot pret senajiem gudrajiem likumiem, kas cēlās no Enoha dieva mācības vēl pirms grēku plūdiem, te drīz sacēla lielus cietumus un tajos salika ļaundarus. Viņi tika baroti ar vārītiem vēžiem un pārmaiņus ar sālītu un ceptu cūkas gaļu un līdzās tikai nedaudz maizes. Bet manīja, ka pie šādas barības noziedznieku jūtas ļoti labi, un vēlāk kāda neauglīgā gadā arī brīvie cilvēki pamēģināja šķietami šausmīgo arestanta ēdienu un atrada, ka tas garšo labāk nekā viņu sen lietotie mājas ēdieni. Šis novērojums drīz bija cēlonis, ka iepriekš tik milzīgais Nīlas lielo un trekno vēžu skaits, tā kā tos pārāk daudz medīja, drīz stipri saruka.

Vēlāk arī grieķi un romieši ēda šos dūņu dzīvniekus un pie tam jutās ļoti labi. Tikai jūdi vēl līdz šai stundai tos neēd, kaut gan Mozus viņiem to nav tieši aizliedzis.

Bet no visa tā nu vairāk kā acīm redzami jau noteikti izriet, ka senie ēģiptieši par šī sestā laikā trīsdesmit dienu perioda simbolu noteikti nevarēja izvēlēties kādu labāku, kā tieši šo dzīvnieku, kas šajā laika periodā viņiem lika tik daudz darboties. Pats par sevi saprotams, ka ar laiku arī šis attēls ieguva dievišķu godināšanu. Grieķi un romieši šo periodu veltīja dievietei Junonai un viņai par godu šo laiku tā arī nosauca.

Bet nu jautājums, kā tas īstenībā šī dieviete ir tikusi atrasta un kā viņa nonāca pie savas dievišķās personības? Par to pie gudrajiem pastāv dažādi uzskati, kas tieši nav bez pamata. Bet ar laiku īstenais iemesls tomēr tika izdibināts, tāpat kā Kastora un Polluksa personības.

Tieši vēžu laikā materiāliem strādniekiem jau kļuva pārāk karsti un tādēļ garīgiem šī laika pētījumiem uzticēja lielus ēnainus tempļus, no kuriem dažus ir uzcēluši jau šīs zemes pirmiedzīvotāji.

Viens visu garīgo pētījumu galvenais jautājums pastāvēja tajā, vai tīra dievība ir meklējama arī kādā materiālā savienībā.

Kā visi gudro jautājumi, tas bija pavisam īss, bet tam vajadzēja ļoti garu atbildi. Tā tas bija arī ar šo svarīgo jautājumu. Tas skanēja: ‘Je u n o?’ Pārtulkots: “Vai sevī šķirta dievība, ja tās nostāda līdzās, vēl ir pilnīga dievība?”

Jūs jautājat, ko tad var nozīmēt izteiktā teikuma vienkāršie burti? Tūlīt jums jāuzzina tā pavisam dabīgo iemeslu. ‘U’ pie seniem ar kādas augšā atklātas un lejā noslēgtas līnijas palīdzību tādā veidā vienlaicīgi attēloja un apzīmēja visa dievišķā uzņemšanas trauku, kas no augšas nāk pie cilvēkiem uz zemes. Pats par sevi saprotams, ka gudrie sentēvi zem tā galvenokārt saprata gaismas garīgās dāvanas cilvēces dvēselei.

‘N’ tika attēlots caur līdzīgu, bet uz leju pagrieztu pusapli un apzīmēja mirušo, pašu par sevi pilnīgi bez gara un gaismas, matēriju. Tādēļ daudzu māju un sevišķi tempļu apaļajiem jumtiem bija kāda apgriezta pusapļa forma un norādīja, ka šādās vietās dievišķais savienojas ar matēriju, tajā laiku pa laikam darbojas dzīvība un uz acumirkli atklājas cilvēkam. No tā tad arī formulējās senais, svarīgais jautājums: ‘Je u n o?’, jo ‘O’ attēloja pilnīgu dievību tās tīrībā.

Atbilde uz šo svarīgo jautājumu skanēja, ka visa radītā matērija pret Dievu izturas apmēram tā, kā sieva pret viņas vīru un pavēlnieku. Dievs matērijā un caur matēriju nepārtraukti dzemdināja savus miljardiem visāda veida bērnus. Ar savu dievišķi garīgo ietekmi Viņš nepārtraukti apaugļoja matēriju un matērija tad nemitīgi dzemdēja tos neskaitāmos Viņa iedzemdinātos bērnus. — Tās tak tomēr bija ļoti cildenas domas, kuras senie gudrie kā atbildi uzstādīja uz šo zināmi svarīgo jautājumu.

Ar laiku, sevišķi pie vēlākiem, pēc visa juteklīgā tiecošiem pēcnācējiem, tikko vairs palika kāda jausma no seno ēģiptiešu gudrības un no jautājuma teikuma ‘Je u n o?’ un no izskaidrotās visas matērijas sievišķības labāk tūlīt radīja kādu dievietes personību un līdzīgi dumji un tumši tai papilnam deva vārdus, sākumā ‘Jeu no’, vēlāk tikai ‘Juno’ un apprecināja viņu ar tāpat neesošo Zevu.

Gudru un pavisam dabīgu iemeslu dēļ senie gudrie matēriju turēja par cietu, nelokāmu un nepakļāvīgu un domāja, ka tikai ar lielām pūlēm un čaklumu var no tās kaut ko atkarot. No seniem gudriem atklāto matērijas seno nepilnību vēlākie pēcnācēji piedēvēja dievietei Junonai, tādēļ Zevam ar viņu vienmēr bija grūtības. — vai jūs nu aptverat jūsu dievieti Junonu?

LAUVA

Pēc Vēža mēs lielajā Zodiakā ieraugām “Lauvu”. Kā tad šī mežonīgā bestija nonāk starp debesu zīmēm? Tieši tikpat dabīgi kā visas pārējās, kuras mēs līdz šim esam iepazinuši.

Pēc vēža medībām, kas turpinājās savas trīsdesmit dienas un dažkārt arī vienu vai divas dienas ilgāk, — jo pie senajiem ēģiptiešiem ne Zivs mēnesis (februāris), bet Vēža mēnesis (jūnijs) bija noteikts kā izlīdzināšanas mēnesis, — iesākās kāda cita nelaime, kas senajiem iedzīvotājiem sagādāja daudz rūpju un bēdu. Šajā laikā lauvu mātītes parasti apbērnojās un izsalkušas visvairāk domāja par laupījumu un devās tālu un plaši pāri tuksnešiem, kalniem un ielejām apvidos, kur sajūt treknus ganāmpulkus.

Tā kā lauvu dzimtene īstenībā ir karstā Āfrika, arī Aizāzija jau bieži tika pārvaldīta no šiem dzīvnieku ķēniņiem, tad ir saprotams, ka viņām pavisam nebija grūti izlauzties līdz Vidusēģiptei un Dienvidēģiptei un tur starp mierīgi ganošiem ganāmpulkiem gūt laupījumu. Kā liels aukstums vilkus dzen cilvēku apdzīvotos apvidos, tāpat jūlija lielais karstums lauvas dzen nedaudz uz ziemeļiem vēsākos klajumos, kur viņiem var tikt kāds laupījums.

Bet šajā mēnesī Ēģiptē karstums ir vislielākais un nepanesamākais un tas lauvas bieži dzen pret ziemeļiem līdz Vidusjūrai, jo tur ir vēsāks nekā kvēlojošajos smilšu tuksnešu apvidos. Īsi, šī laika sākumā Ēģiptes iedzīvotājs vienmēr apciemo šie nepatīkamie viesi, un pret tiem vajag pavisam labi sagatavoties, lai tos atturētu no ganāmpulkiem. Un, tā kā šajā laika saule tieši nostājas zem kāda zvaigznāja, kas ar savām zvaigznēm apmēram attēlo kādas saniknotas lauvas stāvu, tad senie iedzīvotāji šo zvaigznāju arī nodēvēja par Lauvu, un Ēģiptē arī šo laiku nosauca ‘lauva’ (he o wa), ‘he’ — dusmīgais vai dusmīgā pēcnācējs, pretstatā ‘el’ — labais vai labā dēls, ‘o’ Dieva saule, ‘wa’, arī ‘wai’ — bēg; ‘he o wai’ tātad nozīmē: ļaunais bēg no saules.

Romieši viņu varonim Jūlijam Cēzaram par godu šo laiku nosauca viņa vārdā tikai pirms nedaudziem gadu desmitiem, jo viņš prata cīnīties tik viltīgi un drosmīgi kā lauva. — Te jums jau ir tā septītā debess vai Zodiaka aina, kas pie vēlākiem pēcnācējiem tāpat nonāca sava veida dievišķībā.

JAUNAVA

Bet lauvai mēs redzam sekojam jaunavu; šķiet, pēc iepriekšējiem tas tad tomēr nav pilnīgi piemērots nosaukums?! Ak jā, tas ir pilnīgi un īsti dabīgi piemērots. Ar lauvas laika pieveikšanu gada galvenās grūtības zināmā mērā bija beigušās un te nodevās lielākai līksmībai un rīkoja svētkus, kas galvenokārt kalpoja, lai krietnām un tikumīgi tīrām meitenēm dāvātu dāvanas un caur to viņas cīnītos par turpmāko tikumību; šajā laikā arī bija paradums svinēt kāzas. Par sievu varēja tikt ņemta tikai kādu tīru atrasta jaunavu, bet kāda, kas savu jaunavību nebija saglabājusi, tika no laulībās atstumta un ļoti labvēlīgā gadījumā varēja vairs kļūt tikai kāda vīra blakussieva, kuram jau bija viena vai vairākas īstas sievas. Bet citādi atlika tikai nicināmais un zemais verdzības stāvoklis. Un tā šim laikam tieši arī bija kāda svarīga nozīme un tā kā šajā laikā virs Saules nostājās īsti glīts Zodiaka zvaigznājs, tad to nosauca par “jaunavu”. Bet tikai pirms nedaudz gadiem iedomīgie romieši šim laikam viņu ķeizaram Augustam par godu deva arī ķeizara vārdu.

SVARI

Mēs nu redzējām, kā te starp Zodiaka zvaigznājiem nonāca arī kāda Jaunava; bet nu, kā mēs to redzēsim, priekšā nāk kāds priekšmets. Mēs ieraugām svaru kausu, kā to izmanto tirgotāji un aptiekāri savu augu un zāļu nosvēršanai. Kā tad šis svara noteikšanas instruments nonāca starp zvaigznēm? Es jums saku: pavisam viegli atkal tieši dabīgi, kā iepriekšējie.

Redzat, pēc jaunavības pārbaudes un kāzu laika, caur ko iepriekšējais laiks visvairāk bija raksturīgs, parasti nāca ražas labības — ar kuras audzēšanu bija nodarbojušies jau vecākie zemes iedzīvotāji, dabīgi, līdzās lopu audzināšanai — augļu, kā vīģu, dateļu, olīvu, granātābolu, apelsīnu un līdzīgu, pārbaudes laiks.

Katrai draudzei kā priekšnieks un visu darījumu kārtotājs bija savas vecākais un tāpat viens priesteris, kas nodarbojās tikai ar garīgām lietām un zināmās dienās mācīja ļaudis un pie svarīgām lietām pareģoja. Ka priesteru kasta drīz savairojās, tam tikko vajadzīgs tikt tuvāk pieminētam, kā arī, ka šī kasta tieši nenodevās rupjiem, materiāliem darbiem, izņemot ar katra veida iespējamajiem jauniem izmēģinājumiem un uzlabojumiem.

Priesteru kasta bija arī tā, kas pētīja zemes metālus, savāca tos un padarīja derīgus izmantošanai. Bet visām daudzajām tehniskajām lietām vajadzēja arī daudz palīgstrādnieku un labi apmaksātus darbu vadītājus, kuriem visiem nebija laika nodarboties ar lauksaimniecību un lopkopību, un tādēļ šādiem cilvēkiem vajadzēja tikt no draudzes uzturētiem. Bet kā tam būtu jātiek nomērītam, lai katrs draudzes loceklis kādu savai ražai atbilstošu velti dotu priesterībai un tās palīgiem?

Noteica desmito tiesu un katram draudzes loceklim ražas desmito daļu vajadzēja nogādāt priesteru kastai. Bet kā desmito tiesu nomērīja? Pavisam vienkārši — ar svariem! Tam nolūkam bija lieli un mazi tāda veida svari, kā jau iepriekš tika pieminēti. Katrai draudzei piederēja vairāki tāda veida svari un draudzes pārstāvja acu priekšā visa raža tika precīzi nosvērta tādā veidā, ka abi kausi vienmēr tika piepildīti pilni, piepildītie kausi deviņas reizes tika iztukšoti draudzes locekļu kastēs, bet desmito reizi — priesterības kastēs. Virspriesteris vienlaicīgi bija arī visu ļaužu sargs vai gans ar apzīmējumu ‘Vara on’ (“viņš sargā”) vai “viņš ir tas gans”). Vēlākos laikos faraoni kļuva īstenie zemes ķēniņi, zem kuru kundzības stāvēja arī priesterība.

Bet no šī vēsturiski patiesā attēlojuma mēs nu redzam, ka laika periods, kā pirmais pēc Jaunavas, galvenokārt bija noteikts ražas nosvēršanai dēļ desmitās tiesas nodošanas priesterībai, un tā kā tieši ap šo laiku saule vēlreiz nostājas zem jaunas zīmes, tad šo laiku Zodiakā nodēvēja “Svari”. Tas būs saprotams katram, kas tikai nedaudz ir iepazinies ar seno ēģiptiešu tikumiem un paražām.

Ir tikko vajadzīgs tuvāk pieminēt, ka ar laiku svariem piedēvēja visādas atbilstošas nozīmes. Tos izmantoja arī kā dievišķā un pasaulīgā taisnīguma simbolu, jā, pie kādām ļoti neattīstītām tautām tos pat pielūdza, kā šur un tur līdzīgā veidā indiāņi pielūdz arklu. No vienas puses cilvēku fantāzija un no otras puses priesteru un tautas skolotāju arvien pieaugošā peļņas kāre ar laiku dievībai pielīdzināja visu, kas tikai vienmēr likās kā cienīgs un visai cilvēcei noderīgs. …

SKORPIONS

Pēc Svaru laika perioda nāca, tā teikt, īsti laisks periods. Ganāmpulki arvien vairāk un vairāk nodevās mieram, tas nozīmē, tie gan ganījās, bet vairs tik dūšīgi nelēkāja apkārt kā pavasarī; lauki bija atmatā, un tā arī cilvēkiem bija zināms atpūtas laiks. Viņi noteikti vēl vairāk būtu kalpojuši mīļajai dīkdienībai, ja debesu un Zemes Kungs tieši šajā laiskuma laikā viņus nebūtu nedaudz paskubinājis caur ļoti apgrūtinošiem insektiem, kuru dzimtene galvenokārt ir Ēģipte.

Tūlīt šī laika sākumā visur sāk parādīties skorpioni un līdz šī citādi laiskā laika vidum tā savairojas kā mušas kādā ēdamzālē. bet, kā zināms, šo insektu astes dzēlieni ne tikai ir ļoti sāpīgi, bet gan arī ļoti bīstami.

Bet tā kā senajiem ēģiptiešiem pārāk drīz vajadzēja iepazīties ar šo dzīvnieciņu kaitīgumu, kā arī uzmācību, tad netrūka meklēti arī pretlīdzekļi, caur kuriem viņi vismaz daļēji varēja kļūt šo radījumu uzvarētāji. Tika izmēģināti visādi padzīšanas līdzekļi; bet tie visi kopā maz palīdzēja, līdz beidzot nonāca līdz kādam Nīlas krūmam, vārīja to un ar tā tvaikiem no šiem dzeloņainajiem parazītiem atbrīvoja, mazākais, istabas. Minēto krūmāju mizu arī samitrināja, izkaisīja to uz grīdas un lika gultās, caur to dzeloņainos insektus nelaida klāt un arī nonāvēja.

Pēc šī insektus padzenošā un nāvējošā līdzekļa nosauca arī pašus insektus, kuriem iepriekš, dabīgi, nebija nekāds nosaukums ‘Scoro’ (miza), ‘pi’ vai ‘pe’ (dzer), ‘on’ (viņš).

Caur šo vārdu, līdzīgi kā caur kādu recepti, pēcnācēju uzmanību vērsa uz to, ar kādu līdzekli šos mocītājus visiedarbīgāk sagaidīt. Vēl šodien mēs kā no Ēģiptes, tā Arālijas un Persijas dabūjam kādu pulveri, caur kuru bez niecīgākā kaitējuma cilvēku veselībai var padzīt ne tikai skorpionus, bet gandrīz visus citus ļoti apgrūtinošos insektus un šis pulveris vēl ar dažām piedevām galvenokārt tiek izgatavots no pieminētām mizām. — Un tagad atkal pie mūsu galvenās lietas!

Šajā laiskuma laikā pie skorpionu pirmās parādīšanās saule lielajā aplī atkal nostājas zem kāda jauna zvaigznāja un to nosauca tā, kā apgrūtinošo insektu, kas tieši šajā laikā visvairāk savairojās un apgrūtināja lopus un cilvēkus. Vēl līdz šim laikam šai zīmei vismazāk parādīja kādu godināšanu, izņemot, ka zināmā mērā godāja kā senu vienmēr iedarbīgu recepti pret šiem apgrūtinošajiem insektiem.

STRĒLNIEKS

Ar skorpiona izskaušanu laiskuma laiks gāja uz beigām un šajā laika periodā Ēģiptē bieži plosījās pērkonu negaisi, kuru priekš ēģiptiešiem vienmēr bija liels respekts; jo viņi teica: “Zeva šāviņš ir ātrāks un trāpīgāks nekā cilvēku nožēlojamais!”

Pēc skorpionu laika no kalniem uz ielejām uzsāka doties visādi meža zvēri; starp viņiem visādu sugu plēsīgi dzīvnieki, bet tomēr ne no ļaunākām sugām.

Šī parādība cilvēkus, un tieši vīriešus aicināja uzvilkt lokus un doties medībās. Sāka rosīties truši, zaķi, gazeles, mazie lāči, āpši, lapsas, panteras; daudz liju un ērgļu, arī mazie krokodili un nīlzirgi (hippopotamus: senēģiptiešu valodā ‘Je pa opata moz’ — nīlzirgs sāk parādīt savu varu), un tādēļ te ar medībām vairs nedrīkstēja kavēties. Iespējami daudzu krokodilu iznīcināšanai bija izsludināta arī ievērojama balva.

Kā tur tika izvestas dažādas medības, tas te pavisam nepieder pie lietas, bet gan šeit pilnīgi piederas zināt, ka šajā laikā Ēģiptē ir notikušas dažādas medības un mēs zinām visu, ko mums vajag zināt.

Šajā medību periodā saule jau atkal nostājas lielā Zodiaka jaunā zvaigznājā, un to tad nosauca “Strēlnieks”, jo tieši šis laiks šāvējiem piedāvāja visvairāk darba. Strēlniekam gan arī tika dievišķa godināšana, bet ne pārāk liela, izņemot Apolonu, kas tika godāts arī kā mednieku dievs.

MEŽĀZIS

Tātad mēs būtu galā arī ar strēlnieku un nu nonākam pie īstenībā dīvainākās debesu zīmes lielajā Zodiakā! Redzi, “Mežāzis”, klinšu augstāko galotņu apdzīvotājs, mirdz lielā apļa dienvidu daļā! Kā šis kalnu virsotņu iedzīvotājs nonāk lielajā zvaigžņu aplī? Es jums saku, pavisam dabīgā veidā, tieši tā, kā visi iepriekšējie!

Šajā gada pēdējā periodā visi meža zvēri reiz apmeklē ielejas, lai tur meklētu zināmu barību, kuru prasa viņu daba.

Mežāzis ēģiptiešiem bija kaut kas pārāk vērtīgs, lai viņi tā varētu viņam atļaut viņa pārdrošos ieleju apciemojumus. Īsi, kā tikai sāka tuvoties laiks, kurā šis dzīvnieks jau agrākajā laikā bieži bija ticis atklāts ganāmies un lēkājam apkārt vientuļās ganībās, tur tika uzstādītas visādas sardzes. Tikko kaut kur kāds tika manīts, tur pēc saņemtās ziņas visi bija kājās.

Bet kādu mežāzi noķert, tas nebija viegls darbs, un bija tādi mežāžu periodi, kurā nebija ticis noķerts neviens mežāzis. Bet ja kādā labvēlīgā periodā daži tika noķerti, tas bija pilnīgs triumfs visai Ēģiptei. Jo no mežāža viss tika uzskatīts kā brīnumainākās zāles un ar kādu minimumu uzreiz jau ārstēja visas slimības, un ragi pat bija Ēģiptes ķēniņu pirmā un galvenā rota, vairāk nekā zelts un dārgakmeņi. Jā, pirmlaikos pa kāda faraona vērtību taksēja pēc mežāžu ragu skaita, kurus vēlāk pats virspriesteris apzeltītus nēsāja pie sevis kā viņa lielās gudrības un augstākās varas zīmi.

Bet tā kā mežāzis pie ēģiptiešiem stāvēja tik augstā godā, kā šajā zemē vēl šodien par to var pārliecināties, tad tas gan arī ir vairāk kā saprotams, ka senie ēģiptieši šo laika periodu, kurā viņus apciemoja mežāzis, vispirms veltīja vērtīgajam dzīvniekam, to pēc viņa arī nosauca, tāpat arī zvaigznāju, zem kura Saule šajā laika periodā nostājās.

Tādā kārtā nu mēs esam caurskatījuši visus divpadsmit lielā Zodiaka zvaigznājus un nekur neesam atraduši neko citu, kā tikai kaut ko pavisam dabīgu un līdztekus arī redzējām, kā un kādā veidā ir cēlušies tie daudzie pagānu dievi un ka aiz viņiem nekas neslēpjas, izņemot, kā mēs tikko redzējām, kas pavisam dabīgs. …

ZODIAKS

“… visu zvaigžņu nosaukumiem ir pavisam tāds pat pirmsākums kā to divpadsmit lielā Zodiaka, kur tieši šī apļa grieķu valodā skanošais nosaukums pavisam aplami tiek dēvēts arī par Dzīvnieku apli, jo tajā sastopami arī cilvēki un priekšmets, protams, tikai vārda pēc!

Pēc senēģiptiešu valodas zilbe ‘Zo’ vai ‘Za’ nozīmē ‘par’, ‘dia’ vai arī ‘diaja’ — ‘darbs’ un ‘kos’ — “daļa”, arī “dalīšana”; un pavisam labi pārtulkots ‘Za diaja kos’ (arī koše) burtiski nozīmē: ‘darba dalīšana’, vai: ‘darba ievadīšana’.

Tu nu redzi, ka sākumā tā lieta nekad nevarēja būt citāda un tā mans tev sniegtais Zodia-kos (Zodiakos) izskaidrojums ir pilnīgi pareizs! Jo sākumā ēģiptieši lielo apli dalīja pēc viņiem periodiski izpildāmiem darbiem, bet pie vēlākiem pēcnācējiem darbus noteica jau sadalītais aplis, jo katrs tajā sastopamais zvaigznājs ēģiptiešus jau iepriekš mudināja, ar kādu darbu viņiem nākamā periodā būtu jānodarbojas. Un tādējādi šī apļa nosaukums arī bija pavisam pareizs, — bet tikai ne grieķu un romiešu neīstā nozīmē.”