Izteiciens “nāve” attiecas tikai uz formu. Gars ir nemirstīgs. Tādā kārtā piedzimšana un nāve ir tikai relatīvi jēdzieni. Tas, ko mēs saucam par nāvi, patiesībā ir tikai piedzimšana garīgajā pasaulē, un tas, ko mēs saucam par piedzimšanu, ir nomiršana uz zināmu laiku iekšējā pasaulē. Ja mēs esam izsmēluši atsevišķas dzīves iespējamības, tad ar miršanas norisi, no kuras maldīgi baidās, nepieciešams pacelties augstākās sfērās.

Sirdī atrodas tā saucamais fiziskā auguma dīgļa atoms. Rožkrustiešu valodā šis dīgļa atoms saucas par Dieva grāmatu .Pagājušās dzīves visas pieredzes tur ir apzīmētas. Šis sevišķais atoms ir ilgstošs, un mēs to ņemam sev līdzi visās nākošajās dzīvēs, jo tas veido pamatu mūsu personībām mūžīgi mūžos! Nāve iestājas, ja savienojums starp sirdi un dīgļa atomu salūzt.

Dīgļa atoma spēki kopā ar augstākajiem nesējiem – vitālo augumu, iekāres augumu un garu, iziet laukā pa galvas augšējo daļu. Tomēr augstāko nesēju savienojumu ar atstāto fizisko augumu rada tā saucamā sudraba aukla, kura pastāv vēl apmēram 3,5 dienas. Tā ir trīskārtīga: viena daļa sastāv no ētera, otra – no veļa (astrālās) matērijas, bet trešā -no domu (mentālās) matērijas.

Šis daļas pieder attiecīgo augumu dīgļu atomiem. Lūzums starp dīgļa atomu un sirdi izsauc sirds pulsācijas izbeigšanos, bet iekams sidraba aukla nav pārtrūkusi, augums vēl nav miris.

Šājā stadijā norit loti svarīgs process – pagājušās dzīves panorāmas vērošana, un šai panorāmā ietverto ainu iegravēšana velī. Dzīves laikā vitālā auguma atstarojošais ēteris darbojas kā jutīga plate, kurā ir atzīmētas visas domas, dvēseles satraukumi, notikumi un dzīves apkārtne.

Ēteris, ko ieelpo līdz ar gaisu, ietver šīs ainas un ar asinu palīdzību iegravē vitālajā augumā. Tās veido pamatu pieredzējumiem pēc nāves. Pirmo 3,5 pēcnāves dienu laikā ego nodarbojas ar iedziļināšanos šajā panorāma, kas plūst viņa priekšā apgrieztā secībā. Tas nozīmē – dzīves pēdējā daļa parādās vispirms.

Ja koncentrēšanās un panorāmas vērošana ir pilnīgi skaidra un netraucēta no dažādiem trokšņiem vai nemiera, tad iegravējums ir dziļš un skaidrs, un dzīvē pēc nāves ego būs iespējams sevī iegravēt tikko kā nobeigtās dzīves pilnu garīgo vērtību.

Turpretī, ja ego traucē ar nemieru, raudām un žēlabām vai trokšņiem kā kaujas laukā, tad viņa koncentrācija nevar būt pilnīga, un pagājušas dzīves pieredze tikai viegli un nepilnīgi iegravējas velī. Rezultātā visa pagājusī dzīve praktiski ir zudusi, tas ir – garīgās īpašības, ko normālā kārtā no tās iegūst. Mums ir ļoti jārūpējas par to, lai tikko nomirušai personai nodrošinātu mieru, lai panorāmas vērošana netiktu traucēta, jo no tā ir atkarīga sirdsapziņas attīstība un pamudinājums uz pareizo darbību nākošajā dzīvē.

Vienlaikus notiek ēteru atdalīšanās process – divu augstāko (gaismas un atstarojošā) ēteru nošķiršana no diviem zemākajiem (ķīmiskā un vitālā) ēteriem. Augstākie ēteri pieglaužas augstākajiem nesējiem un kopā ar tiem iet uz augstākajām pasaulēm. Tur viņi darbojas kā apziņas bāze. Zemākie ēteri paliek pie blīvā auguma un iet bojā reizē ar to.

Ja nodzīvotās dzīves panorāmas vērošanas laikā ap augumu valda nemiers, ēteru nošķiršanās nevar noritēt pareizi.

Mirstošam cilvēkam nevajadzētu dot dzīvinošus līdzekļus. Tas viņam sagādā lielas sāpes un galu galā neko labu nedara. Protams, tikai tai gadījumā, ja ir skaidrs, ka dzīvi iespējams pagarināt tikai par dažām stundām vai dienām. Dzīvinošie līdzekļi augstākos nesējus negaidot ierauj atpakaļ augumā un nedaudz pagarina dzīvi, bet ja tos nelietotu, cilvēks nāves robežu parietu ar samērā nelielām sāpēm.

Pēc nāves augumu vajadzētu ievietot ledū uz laiku, kas nav mazāks par 3,5 dienām. Iebalzamēšanu ir jāaizkavē, jo ego vēl ir saistīts ar augumu caur sidraba auklu, tādēļ tā var traucēt dzīves panorāmas vērošanu.

Šī paša iemesla dēļ jāaizkavē ari līķa sadedzināšanu, ņemot vērā, ka augums zināmā mērā vēl jūt sāpes, ja tas tiek bojāts. Pārāk ātra sadedzināšana izgaisina ēterus un izposta panorāmas protokolu, ko tie ietver. Bet pēc 3,5 dienām sadedzināšana ir ļoti ieteicama, jo tā iznīcina fizisko augumu un divus zemākos ēterus ar to magnētismu, tā nekavējoties atbrīvojot ego ceļam uz augstākajām pasaulēm.

Apbedot, ķermeniskais magnētisms un zemākie ēterī cilvēku uz nenoteiktu laiku pieskaita zemei, parasti tik ilgi, līdz sairšana ir jūtami progresējusi vai pilnīga. Jebkurā gadījumā tā aizkavē ego gadiem ilgi.

Pārzinot faktus, kas attiecas uz miršanu un pielietojot šīs zināšanas, mes varam mūsu draugiem un radiem, kuri mirst pirms mums, izdarīt lielu pakalpojumu. Tāpat mēs varam atstāt norādījumus, kā mūsu draugiem un radiem rīkoties, kad mums pienāks laiks atstāt mūsu enkura vietu.