Gribu dalīties savā sajūsmā un priekā, ko esmu guvis, iepazīstoties ar amerikāņu neiroanatomijas speciālistes Jill Bolte Taylor dzīvesstāstu. 37 gadu vecumā viņa piedzīvoja reta paveida trieku, kuras dēļ Džillas smadzeņu kreisā puslode pārstāja normāli funkcionēt, taču zinātniece gan dienā, kad tas notika, gan atveseļošanas procesā daudzas dienas, mēnešus un gadus pēc tam palika pie pilnas apziņas, spēja visu novērot un, atgūstot runas spējas, arī dalīties pieredzētajā.Asiņošana Džillas smadzeņu kreisajā puslodē, apvidū, kur atrodas valodas centrs, sākās 1996. gada 10. decembra rītā. Zinātniece drīz vien aptvēra, kas ar viņu notiek, jo smadzeņu izpēte kā nekā bija viņas specialitāte. Viņas pirmā reakcija pēc atskārsmes, ka tā ir trieka, bija: „Tas ir tik forši! …Bet es esmu aizņemta sieviete, man nav laika triekai!” Par spīti tam, ka asiņošana smadzenēs bija atņēmusi Džillas spējas atpazīt ciparus un vārdus, kā arī runāt, viņai izdevās veikt tālruņa zvanu un līdz ar to saņemt palīdzību.

Šis stāsts visās tā detaļās ir ļoti, ļoti aizraujošs, taču es nevēlos to pārstāstīt vārds vārdā, vislabāk ir noklausīties pašas Džillas stāstījumu – to nav iespējams atkārtot, tik fascinējošs, spilgts un patiess tas ir. Diemžēl, lai to noklausītos, ir jāpārvalda angļu valoda.

Šajā adresē var redzēt un dzirdēt Džillas uzstāšanos kādā konferencē (tieši šī 2008. gada martā internetā publicētā videomateriāla dēļ viņa guva plašu atpazīstamību, un jau maijā žurnāls „Time” viņu nosauca kā vienu no pasaules 100 ietekmīgākajiem cilvēkiem): http://www.ted.com/talks/view/id/229

Savukārt šeit var noskatīties un lejupielādēt Opras Vinfrijas sarunu ar Džillu, publicētu 4 daļās (kopā 2 stundas): http://www.oprah.com/spiritself/oss/ss_oss_archive.jhtml

Džillas gūto pieredzi var apkopot vienā teikumā: nirvāna ir viena soļa attālumā. Viņai šī pieredze atnāca kā negaidīta dāvana, bet citi to var sasniegt, apzinoties (vērojot) savas domas un domāšanas procesu kopumā un izvēloties pasauli skatīt caur smadzeņu labo puslodi. Tas ir: vērojot un sajūtot, nevis domājot par atsevišķām detaļām, esot pašreizējā mirklī, nevis atmiņās vai nākotnes projekcijās. Izklausās viegli? Džilla saka, ka tas arī ir tik viegli un vienkārši.

Daži citāti no Džillas stāstījuma par 1996. gada 10. decembra rītu viņas dzīvē:

„…Es pazaudēju līdzsvaru un atbalstījos pret sienu. Paskatījos uz savu roku un aptvēru, ka vairs nespēju noteikt sava ķermeņa robežas – es nevaru pateikt, kur es sākos un kur beidzos. Manas rokas atomi un molekulas bija sajaukušies ar sienas atomiem un molekulām. Vienīgais, ko es varēju uztvert, bija šī enerģija… enerģija…”

„Balss manā galvā, tērzēšana smadzeņu kreisajā puslodē pilnībā apklusa. …Totāls klusums. Pirmajā brīdī es biju šokēta, apzinoties sevi klusējošā prātā. Acumirklī mani savaldzināja visapkārt esošās enerģijas krāšņums. Un tā kā es vairs nespēju noteikt sava ķermeņa robežas, es sajutos milzīga un plaša. Es jutos vienota ar visu enerģiju, kas pastāv, un tas bija tik skaisti…”

„Iztēlojieties, kā tas ir – būt pilnīgi nošķirtai no balss galvā, kas tevi savieno ar ārējo pasauli. … Iztēlojieties, kā tas ir, kad visas attiecības ar ārējo pasauli un ar tām saistītais stress ir prom. Es jutos tik mierīga. Iztēlojieties, kā tas ir – pazaudēt 37 gados uzkrāto emocionālo bagāžu! Es jutu eiforiju!”

„Mans gars pacēlās brīvībā kā valis, kas peld cauri jūrai. Klusa eiforija. Nirvāna. Es atklāju nirvānu! Es atceros, ka domāju – nekādā veidā es nespēšu savu plašumu iespiest atpakaļ šajā mazītiņajā ķermenī. Bet tad es aptvēru, ka joprojām esmu dzīva. Un, ja es joprojām esmu dzīva un esmu aizsniegusi nirvānu, tad ikviens, kurš ir dzīvs, spēj aizsniegt nirvānu. Es iztēlojos pasauli, piepildītu ar skaistiem, mierpilniem, līdzjūtīgiem un mīlošiem cilvēkiem, kuri zina, ka viņi jebkurā laikā var ienākt šajā telpā [nirvānā]. Un ka viņi apzināti izvēlas spert soli pa labi no savas smadzeņu kreisās puslodes, lai sasniegtu šo mieru. …Tas mani motivēja atveseļoties.”