20.gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados daudzi zinātnieki bija pārsteigti par novērojumu rezultātiem, kuros apstiprinājās, ka mātes figūrai ir ārkārtīgi liela nozīme bērna pirmajos dzīves gados. Tās trūkums var izraisīt ļoti nelabvēlīgu ietekmi uz bērna personības attīstību. No šī brīža zinātnieki šajā jomā sāka veikt pētījumus un to rezultāti ir visai pārliecinoši. Rezultātā radās pieķeršanās teorija, kura skaidro cilvēka attieksmi pret sevi, pret pasauli, skaidro izziņas sfēru attīstību, arī cilvēka attiecību stratēģiju veidošanu visā mūža garumā. Visi šie skaidrojumi lielā mērā balstās uz attiecībām starp bērnu un māti agrā bērna attīstības periodā.

Emocionālā tuvība sākas bērnībā un ieņem centrālo lomu visā mūža garumā. Pats būtiskākais ir- emocionālu attiecību veidošana. Pieķeršanās fenomens ietekmē visu. Cilvēks caur pieķeršanos redz pasauli kā bīstamu vai kā drošu.

Pieķeršanās – tā ir vajadzība pēc rūpēm un atbalsta!

Bērna pieķeršanās veidu nosaka tā pieredze, kas viņam veidojas attiecībās ar māti, tēvu vai citiem tuviem cilvēkiem. Ja bērns ir pieķēries kādam cilvēkam, šķiroties no šīs figūras, bērnā rodas protests. Kad viņš jau ir pamests, viņš sēro, dusmojās un bēdājas.

Pieķeršanos nevar kontrolēt apzināti, bez tam, pieķeršanās izjūta var pastāvēt arī pēc pieķeršanās figūras zaudējuma. Zaudējums rada ciešanas un lielu pārdzīvojumu.

Pieķeršanās pārraušana var atstāt negatīvu iespaidu uz bērnu. Zaudējot pieķeršanās figūru, bērns zaudē harmoniju, viņš ir vairāk uzņēmīgs pret slimībām. Bērni ar emocionālām traumām ir mazāk izturīgi stresa situācijās. Arī tīri fizioloģiskā ziņā šādu bērnu attīstība var aizkavēties, vai neattīstīties normāli. Pārtrūkstot pieķeršanās sajūtai, var zust uzticēšanās vispār. Bērns var formāli pakļauties apkārtējās vides prasībām, bet iekšēji distancēties un izjust trauksmi. Šāda bērna uzvedībā var parādīties agresivitāte, dusmas, bērns var būt apātisks un depresīvs. Jebkurā gadījumā, pieķeršanās figūras trūkums nākotnē bērnam var parādīties kā antisociāla darbība, jeb, pastāv arī cita iespēja- atkarība no citiem- “pielipšana”, jo bērns ir trauksmains.

Tuvu saikņu trūkums bērnā var izpausties arī ar zemu ES tēlu. Tāds bērns var slikti sevi apzināties, nepazīt sevi, distancēties no sevis. Īpaši tas var izpausties jau pusaudžu vecumā.

Ja pieķeršanās nav vispār izveidojusies, jeb arī agrīnā periodā tā ir vairākkārtīgi pārauta, cilvēks var būt emocionāli nabags. Viņš var nesaprast otra sāpes, viņam var nebūt otra žēl, jo pašam nav ko dot otram.

Pieķeršanās teorijas “tēvs” Dž.Boulbijs, izšķīra vairākus pieķeršanās modeļus:

PIRMO MODELI raksturo droša pieķeršanās, kas norāda, ka bērns paļaujas uz vecākiem, viņš zina, ka vajadzības gadījumā var uz tiem paļauties, viņi būs pieejami, atsaucīgi un izpalīdzīgi. Šī modeļa veidošanos veicina sevišķi jau mātes spēja pirmajos dzīves gados sajust bērna dotos signālus un sirsnīga atsaucība brīžos, kad bērns meklē aizsardzību vai mierinājumu.

OTRU MODELI raksturo trauksmaina pretestība: bērns nav drošs vai vecāki viņam vajadzības gadījumā būs pieejami. Tad šo cilvēku raksturo tieksme meklēt kādu, kam pieķerties. Šo modeli raksturo konfliktsituācija- kad dažos gadījumos vecāki ir pieejami, bet citos nav.

TREŠO MODELI raksturo bailīga izvairīšanās: bērns vispār nav drošs, ka tad, kad viņam būs vajadzīga palīdzība, viņš kādu atradīs. Tuvojoties mātei, šis bērns saņem nepārtrauktu noraidījumu. Kā saka Boulbijs: “Vissmagāko slimību gadījumu cēlonis ir atkārtots noraidījums”.

Mēs esam sociālas būtnes, kurām līdzās nepieciešami mīlestības pilni cilvēki, tādi cilvēki, kuri ar mums nemanipulē, jo īpaši jau agrā bērnībā. Kā zināms, tieši pirmie 3 gadi ir tie, kad bērns bez mātes (vai tās aizstājēja) rūpēm izdzīvot nevar, un šeit nav runa tikai par fizisku izdzīvošanu. Mīlestības pilno rūpju, mīlestības enerģijas trūkums var bērnā atstāt neizdzēšamas pēdas tā attīstībā.

Psihiski vesela pieauguša cilvēka dzīvē šī saikne veidot ciešas attiecības saglabājās, un to papildina jaunas saiknes.

Arī mums, kā pieaugušajiem, ir jācenšas savās attiecībās ar pārējiem pieturēties pie uzticības pilna, sirsnīga savstarpējo attiecību modeļa un censties būt arī tādiem attiecībā pret saviem bērniem.