Kad apziņa atbrīvojas no domām par izdzīvošanu, kā arī no senajām tradīcijām, kas savažo prātu un darbību, cilvēks iegūst spēju radīt to, kas viņam patīk un ļauties tam, ko vēlas jūtas: estētikai, ērtībai un baudām. Runājot par Vērša arhetipu, mēs pirmām kārtām domājam par ēģiptiešu civilizāciju, kas ir tik skaista arī tās piramīdu dēļ – gan celtniecības māksla, gan amatu prasmes un izsmalcinātā glezniecība un sakoptie lauki un akas, turklāt arī vērša Api kults.
Jūtas nebūt nav kaut kas tik vienkāršs, kā var šķist pirmajā mirklī. Cilvēka jūtas ir apkārtesošās dabas spogulis. Jūtas modina cilvēkā kosmiskās radīšanas sākotnējos impulsus un pašas kļūst par šo sākotni. Tieši jūtas mūs iesaista dzīves un radīšanas norisē, jūtas mūsu pārdomām dod auglības spēku, rosina mūs gūt pieredzi, rada enerģiju un spēku, lai mēs spētu iemiesot intelekta iedomāto. Visspilgtāk mēs to redzam mākslā un attīstītā kultūrā, kur par mākslu kļūst jebkurš darbs, jebkurš amats. Intelekts skatās pagātnē, māksla sajūsmina nākotnē.

Mīlestības dievietes tēlu vispirmām kārtām veido dabas skaistuma atspulgs: visskaistākā un neatkārtojamākā ir rīta un vakara blāzma, kas praktiski visām kultūras tautām saistās ar Veneras tēlu. Tā ir zvaigzne, kas pavada Sauli gan rītausmā, gan vakara rietā. Veneras zvaigznes pielūgsme ir ne mazāk svarīga kā Saules un Mēness kults. Šo planētu pielūdza gan senajā Ēģiptē, gan Šumērā, kur tai bija teju vai svarīgākā loma, to godāja arī ķīnieši, indiāņi, irāņi, indusi, armēņi un daudzi citi. Pats vārds “zvaigzne” – aster, kurš ir zināms lielākajā daļā Eiropas valodu un no kura veidots vārds ”astroloģija”, vistuvāk ir babiloniešu mīlestības dievietes Ištaras vārdam.

Jūtu atmodu saista ar gaismas spilgtumu – tās ir grieķu Eo, indiešu Uša, romiešu Aurora, krievu Dennica, kas sasārtušas mīlestības kaislē. Gaismas un ausmas simbols ir dabas spēku varenības simbols. Cilvēka raksturs un viņa jūtu raksturs ir līdzīgs kosmosa stihiskajam raksturam. Mīlestības dievietes sākotnējie tēli ir saistīti ar tikpat senām debesu pavēlniecēm dievībām, kā Debesu dievi kopumā. Šumēru dievietei Inannai bija spārni, Ištarai – putna kājas, ēģiptiešu Izīda tiek attēlota bezdelīgas izskatā un rada vēju savu spārnu vēdās, Afrodīte tērpta zvaigznēm nosētā tērpā.

Nereti Mīlestības dieves ir saistītas ar pirmatnējiem ūdeņiem – dažkārt tā ir norāde uz viņu saikni ar Zivju zīmes arhetipu un tas padara viņas par dižajām mātēm. Tāda ir avestiešu Ardvisura-Anahita, kuras vārds nozīmē “dižas pasaules okeānu avots”. Okeānā ir dzimusi indiešu Lakšmi (“laime, skaistums, daile”). Afrodīte Urānija ir radīta no jūras putām un debesu dieva asinīm, viņa ir titānu līdzgaitniece, kas spēj būt māte pašam Zevam, lai gan tiek dēvēta par viņa meitu.

Taču cilvēku jūtas ir ne tikai dabas saprāta atspulgs. Daudzas senās mīlestības dievietes tika attēlotas bruņotas: Ištara un Astarte uz muguras nēsāja loku un bultas, pat izsmalcinātā Afrodīte, kuras dēls Erots tiek attēlots ar loku, nēsā līdzi loku. Bruņotas ir arī krievu Dennica un indiešu Uša. Ieroči simbolizē spēku, arī jūtu spēku. Mīlestības dieve izmanto stihisku varu un seksualitāti, lai pārvaldītu zemi. Tad Mīlestības dieviete iegūst sev pāri: skandināvu (ģermāņu) Freija dievu Odinu, līdzās Afrodītei parādās laulību dievs Himenejs un šķirtas mīlestības dievs Anterots. Tas norāda par mūžīgās mīlestības rašanos un pastāvēšanu starp diviem un arī par ģimenes laimi – augstāko dabas harmonijas izpausmi cilvēku veidolā.

VENERAS arhetips

Skaistuma un mīlestība dievietes pirmtēls.

Tas simbolizē cilvēka atgriešanos pie saiknes ar debesīm kā zemes dzīves sākotnes. Viņš pārstāj baidīties pats no sevis un visu Kosmosu uztver kā pats sevi. Viņš atrod ceļazvaigzni naktī, kura ikdienu parādās pēc saulrieta vai pirms saullēkta, ceļa rādītāju sapņos un atmodai. Izzinot dabas stihisko raksturu viņš tajā saskata sievieti un zvaigznei dod sievietes vārdu.

Veneras arhetipa vēsturiskā izaugsme atspoguļo cilvēka jūtu evolūciju. Sākotnēji tā bija mīlestības dabiskā būtība, kas harmonizē ar pirmmātes radītājas tēlu. Tas ir izplūdis tēls un viņa vēl nav personificējusies. Tēla būtība ir vienlaikus pirmatnēja, pirmradīta un izteikti materiāla un tai pat laikā tai piemīt abstrakts matriarhāls instinkts. Laika gaitā šis tēls aizmirstas, pārsvaru gūst organizētās pasaules dievi. Prāts kļūst pietiekami spēcīgs un vairs nenoliedz dabisko jūtu pasauli.

Jūtas atkal tiek dievišķotas, senā dieviete sāk jaunu, pilnīgi citādu ceļu dievu pasaulē un ieņem atkal ļoti svarīgu vietu dievišķajā hierarhijā. Kad vieta iekarota, notiek pilnīga pārvērtība – mīlas valdniece zaudē savu stihiskumu, viņa aptver noteiktas formas un jomas šai kultūrvidē, viņas dabiskais skaistums rada spozmi jaunajam tēlam. Tādu mēs viņu pazīstam šodien – skaistu un labestīgu. Taču arhetips, lai vai cik mainījies laika gaitā, slēpj sevī arī senās tēla iezīmes. Viņa reiz bijusi auglības un pirmatnējo ūdeņu pārvaldniece, saistīta ar mīlas un kara orģijām – tā viņa ir pierādījusi, ka ir cienīga atrasties tronī.

Kā pirmatnējās auglības stihija, Mīlestības dieviete ir ļoti sena un tādēļ arī stipra. Dažkārt nenoliedzama ir viņas saikne ar Debesu dievu un viņa pati izpaužas kā Debesu dievība – grieķu Afrodīte (putās dzimusī) ir radusies no debesu dieva Urāna asins lāsēm, kad laika dievība Kronoss viņam uzbruka un asinis lija jūras putās, un Afrodītes tērps ir zvaigznēm rotāts, Izīdu dažkārt attēlo kā bezdelīgu. Okeānā ir dzimusi arī indiešu Lakšmi, radītāja Višnu sieva un dieviete-māte – kopā ar skaistajām Apsarām viņa iznira no pirmatnējiem ūdeņiem uz lotosa zieda.

Dažādu tautu dievu panteonā mēs atradīsim, ka skaistuma un auglības dievības ir visnozīmīgākās sievišķās dievības. Venera savā būtībā ir Dzīvības personifikācija. Mīlestība rada un tā ir visa būtība, tāpēc ar Veneru saistās labestība, laime un veiksme, pārpilnība un piepildītas vēlmes. Mīlestības visdziļākā būtība ir dievišķums un garīgums: uz zemes viņa izpaužas kā dzīvību radošas jūtas, jo jāatceras, ka pati Venera ir Debesu radīta skaistuma un mīlas dieviete.

Veneras arhetips runā arī par cilvēka iedziļināšanos pašam sevī, arī viņa nepārvaramās vēlmes un vētrainās kaislības un arī atvērtību visai ārējai pasaulei – mīļotajai Zemei un skaistajam Kosmosam. Venera ir dzīves dzīvošana un tās pārdzīvošana: tas, kurš noliedz kādu daļu no savas dzīves, nespēj to mīlēt. Dzīvības mūžīgumā ir Visuma mūžīgums, un, lai gan prāts saka, ka reiz tas viss sabruks, jūtas tam netic.

Venera simbolizē mūžīgo dzīvi – un cilvēku pasaulē pats mūžīgās dzīvības tēls ir saistīts ar mūžīgo radīšanu. Tieši tajā, ko radījuši, cilvēki dzīvo visilgāk pēc savas nāves. Tajās cilvēces radītajās kultūras un mākslas vērtībās, kas rūpīgi saudzētas, slēpjas laika neiznīcināms dzīvības spēks. Tieši šie mākslas darbi mums apliecina sava laikmeta skaistuma un pilnības sajūtu. Aprēķins mums nedod spēju redzēt ne pagātnes, ne arī nākotnes ainas. To spēj tikai jūtas.

Veneras simboli –

Ausma, rīta/vakara zvaigzne, planēta Venera – dabas dievišķais skaistums.
Ziedi (lotoss, roze – ausmas tēli), ziedoši dārzi, pavasara pļavu zaļums, vītols (dzīvības koks) – dabas zemes skaistums.
Govs, vērsis, balodis, kaķis (nomierināts lauva) – dzīvnieku dabas spēks un maigums.
Ankhs (ēģiptiešu “Dzīvības zīme”), pārpilnības rags, ābols – dzīves un dzīvības tēli.
Bultu maks, caurdurta sirds – mīlestības kaisle.
Josta, gredzens, vainags, kaklarota, spogulis (Veneras zīme) – sievišķā valdzinājuma simboli.

Krāsas un to psiholoģiskā iedarbība –
Salātu (dzelteni-zaļa) – dabiskums, maiga dzīves uztvere, mierinājums dabā.
Zaļa ar medaini sārtu – maigums, valdzinājums, patīkamas jūtas.
Gaiši zaļa ar brūnu – stabilitāte, radīšana, mierīgs darbs.

Arhetips Saule Vērša zīmē. Tā ir indiešu Saules dieva Savitara labestība un dāsnums. Viņa vārds ir saistīts ar vārdu “dzemdēt”. Viņš, kā Saules Surji tēvs, pārvalda dabas radošo varenību. Surji pakļaujas viņam un iedvesmo radīt dzīvību un dzīvi. Saule šeit darbojas kā jūtu atmodinātāja, lai atdzīvinātu pasauli.
Vērša individualitāte parādās caur emocionālu iekļaušanos dzīvē un izmantotu tās resursus radīšanas labā. Līdzīgi kā Savitars, arī Vērsis jūtas labi saiknē ar dabas spēkiem, īstenojot savas idejas formu un tēlu daudzveidībā.

Arhetips Mēness Vērša zīmē – mūžīgās dzīvības sajūta, ko iemieso Soma, pusmēness, kam dots dievu nemirstības dzēriena vārds. Mēness Vērsī, savā eksaltācijas zīmē, dod pārliecību par savu dabisko pašizpausmes spēku: emocijas neplūst tāpat vien – tās izdaiļo dzīvi. Šis Mēness novietojums nav saistīts ar emocionālām svārstībām – tā ir dabiska emocionāla kaisle pēc tā, kas dod labklājību. Tā dod maigumu, dvēseliskumu un prasmi neatkāpties no jūtu vadītiem nodomiem. Šāds Mēness visur ienes dvēseli: dzīvu attieksmi, kas arī ir dzīvības bezgalības eliksīrs.

Arhetips Venera Vērša zīmē – senās pavasara dievietes Maijas ziedēšanas laiks. Tas ir dabas varenības iemiesojums un piepilda jūtas ar maigu siltumu, dabisku spēku un neremdināmu dzīvīgumu. Venera savā mājā apvelta ar dzīvessparu un ilgmūžīgu paļāvīgu mīlestību.

Arhetips Marss Vērša zīmē – šis novietojums simbolizē Marsa neatlaidību, viņa apņēmību sasniegt iecerēto (Protams, mēs šajā gadījumā runājam par vispozitīvāko Marsa izpausmi Vērša zīmē). Lai mītoloģiski aprakstītu šo Marsa novietojumu un būtību, mēs varam izmantot kādu sievišķīgu mītisku tēlu, būtni, kura piedalās cīņā. Tā ir semītu dieviete Anata, Balu cīņubiedre. Karošana šajā vēstījumā ir radoša mērķa pamatā, tas ir Marsa arhetipa apliecinošais milzīgais spēks. Tās ir arī viņa milzīgās, pat varenās uzvaras alkas, kura jāgūst neskatoties ne uz kādām grūtībām.

Arhetips Jupiters Vērša zīmē –
Tors – senģermāņu spēka, varonības un pērkona dievs. Viņš ir saistīts ar zemkopjiem nepieciešamajām vērtībām un parādībām, arī ar lietu, kas ir valgmes un auglības avots. Viņš nekādā ziņā nav agresīvs un karojošs, bet ir labdabīgs un līdz zināmam laikam pasīvs savās izpausmēs un attieksmē. Tieši tāds ir Jupiters Vērša zīmē, kas ir saistīts ar taisnīgumu un stabilitāti. Taču tai pat laikā viņš var būt konservatīvs pasaules uzskatos un sociālajās attiecībās.

Arhetips Saturns Vērša zīmē –
Tam ir saistība ar senaizmirsto slāvu dievību Rodu, kurš atspoguļo mūžīgās dzīvības vielisko būtību. Dabas likumības un koka iekšējais saturs, tā stumbrs un dzīvības mērs. Tas ir dzimtas un saimes atspulgs. Saturna atrašanās Vērša zīmē simbolizē dzīvības uzvaru pār nāvi, taču tad šai dzīvei ir jābūt produktīvai un tās produktivitāte jāatspoguļo ik uz soļa. Mērķis ir pilnīgi dabisks, lai gan to var kā tādu neuztvert un tas var mazināt tiekšanos pēc tā. Un tai pat laikā šāds Saturns dod pacietību ceļā uz šo mērķi, spēju stabilizēt notiekošo un gūt augļus. Tas ir labs Saturna novietojums, vienīgi var rasties zināma pārprodukcija, šāds Saturns ar savām milzīgajām darba spējām var sastrādāt visā kā pārāk daudz. Var mazināt kritisku attieksmi pret paša paveikto.

Arhetips Hīrons Vērša zīmē – saistībā ar Hīronu Vērša zīmei raksturīgo tieksmi uz formas meklējumiem atspoguļo indiešu formu veidotāja dievība Tvaštārs. Idejām un tēliem, kuriem nav formas, šī zīme vienmēr cenšas atrast materiālu analogu. Tieši tāpēc formas lipinošs meistars vislabāk attēlo tiekšanos Aunā dzimušajai idejai dot materiālu pamatu, nostiprināt to skaistā un noturīgā priekšmetiskā veidolā vai savstarpējo attiecību modelī. Šis Hīrona novietojums patiesi ir daudzveidīgu un krāšņu savstarpējo attiecību un radīto formu pārpilnības aspekts.

Arhetips Urāns Vērša zīmē – Tjaņs ķīniešu debesu dievība, augstākais radītājs, kurš sadarbībā ar Zemi rada visu pasaulē un sadala visu radīto labumu cilvēku starpā. Tas ir universāls radīšanas un taisnīguma princips. Realitātē šī Urāna pozīcija ir brīvās domas ierobežotība – 1934.-1940.gads. Jaunā dzīvē, kas vēlas nākt, rada svārstības un nestabilitāti – dažāda veida neapmierinātība ir haosa pirmsākums – un tā iznākums – sagrāve. Šai laikā gars kalpo matērijai, nevis otrādi.

Arhetips Neptūns Vērša zīmē – irāņu Arvidsura, brīnumdaiļā dāsno un auglīgo ūdeņu dieviete, kura spēj pieņemt visdažādāko būtņu veidolus. Visas būtnes vēršas pie viņas lūgšanās pēc auglības. Šis ir Neptūna radošais aspekts, kas ļauj dzīvot tikai tām ierosmēm un idejām, kuras cīņa ar ārdošo var iemiesoties un nest auglību. Šis ir radošs un garīgs līdzsvarojošs aspekts, lai gan ir iespējams arī izteikts uzsvars uz materiālām vērtībām.

Urāna atrašanās laikā Vērša zīmē 1874-1887. gadā radās buržuāzijas ideāli.

Arhetips Plutons Vērša zīmē – šo planētas novietojumu atspoguļo vēlāko laiku ēģiptiešu dievība Serapiss, kurā savienojas vērša Apisa varenība un Ozīrisa pārvērtības. Tas ir materiālās bagātības un resursu uzkrājumu tēls – kā atbalsts nodrošinātai dzīvei neatkarīgi no pārmaiņām un vispārējas nenoturības. Šī Plutona novietojuma arhetipiskā dievība ir arī grieķu Plutos.

Laiku ritējumā šis ir ļoti lēns Plutona ritējums (1851-1881), ar kuru vēsturiski saistīts klasicisma laika posms, ļoti drošs, pārliecinošs, turklāt arī materiāls pamats, uz kura balstoties varēja attīstīties tālākie gadsimti gan mākslā un zinātnē, gan arī citās dzīves jomās – šai laikā radās Darvina teorija un tas bija pilnasinīgs industrializācijas laiks.