Fiziķi, antroposofu un filosofu DAINI OZOLIŅU Saldū pazīst tie, kas apmeklē Saldus Tūrisma informācijas centra rīkotās lekcijas ciklā “Gaismas virzienā”. Citreiz viņš ir stāstītājs un rādītājs, citreiz — klausītājs.Šķiet, ka nav tēmu, par ko Dainis Ozoliņš neprastu runāt gudri un aizraujoši. Šoreiz viņš rosinās mūs uz pasauli palūkoties no fiziķa filozofa un antroposofa viedokļa.

Tātad — kur beidzas cilvēka ķermenis?

Fiziskais ķermenis beidzas ar ādu. Pataustiet — nav šaubu, vai ne?
No otras puses — krāsnij arī ir noteikta forma, bet, ejot gar to, mēs jau pa gabalu jūtam siltumu. Tad kur ir krāsns robeža? Un reizēm, esot telpā ar muguru pret durvīm, mēs sajūtam, ka mums tuvojas cilvēks, kaut arī neko nedzirdam. Tātad ir vēl KAUT KAS tālāk par mūsu ādu.

Mēdz dalīt — tveramais un netveramais ķermenis. Daži netveramo sauc par auru, citās gudrās mācībās ir runa par dažādu skaitu cilvēka enerģētiskiem slāņiem.

Iznāk, ka mēs paši sev esam noslēpums, ja jau nespējam ar saviem pieciem prātiem apzināt, kur īsti beidzamies?

Zinātne dod iespēju arī mūsu fizisko ķermeni iztēloties pavisam citādu, nekā ar acīm var redzēt. No kā tas sastāv? Tie, kas mācījušies anatomiju, zina — ir muskuļi, audi, kauli, dažādi iekšējie orgāni… Bet no kā sastāv tie? No šūnām, tā ir mazākā ķermeņa vienība, arī cilvēks rodas no divu šūnu saplūšanas. Tātad tā, kas nes dzīvību, kas uztur dzīvības enerģiju, ir šūna. Katra no tām dzīvo savu dzīvi, bet tajā pašā laikā sadarbojas, uzturot cilvēkā dzīvību un nodrošinot visu orgānu saskaņotu darbošanos. Tām ir kāda viņām vien zināma informācija apmaiņas sistēma — ja, piemēram, pirkstā ievada indi, nez kādēļ to tūlīt jūt kājās, kaut gan asinis tik ātri nevar nogādāt. Vai, kad cilvēks mirst, — visi procesi šūnās apstājas. Kur tad tā dzīvība paliek, vēl trakāk — kur tā radusies?

Bet iesim vēl tālāk. Šūna sastāv no molekulām un atomiem. Atoms patiesībā ir tukša vieta. Jo tā kodoliņš salīdzinoši ir ļoti mazs — ja to iedomājamies rieksta lielumā, tad atoma izmēri ir kā Saldus. Saprotot, ka cilvēks sastāv no atomiem, loģiski jāsecina, ka patiesībā esam tukša vieta. Briesmīgi, vai ne? Aptaustot tā nešķiet…

Zinātnē pieņemtais atoma modelis – Vidū ir pozitīvi lādētais kodols, apkārt lido negatīvi lādēti elektroni (daudz sīkāki par kodolu). Kodols un elektroni mijiedarbojoties rada elektromagnētisko lauku, tas arī veido atoma telpu. Nu mēs kļūstam ne vairs par tukšu vietu, bet — par enerģiju!

Vielas nav. Arī galds, māja, lampa, viss ap mums patiesībā ir tikai tukšums. Atomu mijiedarbība neļauj mums, piemēram, ar roku izbraukt cauri galdam. Zinātnieki aprēķinājuši — ja zemeslodē nebūtu šo tukšo vietu, to varētu saspiest kniepadatas galviņas lielumā…

Arī šūna, kas sastāv no atomiem, noteiktā veidā ir tukšums, kurā ir enerģija. Mērogi ir grandiozi: ja atomu salīdzinām ar cilvēku, tad šūna ir kā zemeslode. Iedomājoties šūnu cilvēka lielumā, cilvēks būtu tik liels kā Saules sistēma. Uzskata, ka šūnu kopējā enerģija veido auru.”

Ir cilvēki, kas saka — auru varot saskatīt.

“Ir noteiktas tehnoloģijas, kā var fiksēt ķermeņa starojumu jeb auru. Fizikā pazīstams Kirliani efekts (http://www.net4truthusa.com/CoverArt/KirlianDiagramsFrontCover.jpg) — uz fotoplates uzliek roku, rada mainīgu elektromagnētisko lauku un fotografē. Attēlā var saskatīt starojuma aprises. Tā var būt vai nebūt aura, bet no šī starojuma krāsas un konfigurācijas var spriest par cilvēka veselību un iegūt arī citu informāciju par cilvēku.
Ar cilvēka aci auru saskatīt nevar, runa drīzāk ir par netiešu redzamību, kad caur redzes analizatoriem smadzenēm sniedz informāciju par auru. To uztver kaut kā citādi.

Redze ir ierobežota. Jo mēs varam pētīt pasauli ne tikai sīkākajā — atoma — līmenī, bet iztēloties Visumu. Ko mēs redzam? Dažas zvaigznes, Sauli, Mēnesi, sasprindzinot redzi, var pamanīt miglāju. Pavisam ar neapbruņotu aci var redzēt ap 3000 debess ķermeņu. Ar teleskopu skatoties, to ir miljardiem.”

Skumji izklausās, ka savu jutekļu dēļ esam tik ļoti ierobežoti pasaules izzināšanā…

Jā, bet mēs dzīvojam ŠAJĀ pasaulē, ko uztveram! Mēs esam tā uzkonstruēti. Tātad tas, kas mūs radījis, devis mums tik daudz, lai ar to varētu dzīvot. Bet mums dota apziņa, lai vēlētos uzzināt vairāk, lai sintezētu zināšanas. Dzīve ir nepārtraukta mācīšanās.

Kā lai palīdzam kaut vai sev pašiem, ja lielāko daļu sevis nemaz nepazīstam?

Klasiskā informācija par cilvēku nav nepareiza. Traki, ka mēs, rietumnieki, neuztveram cilvēku par vienotu veselumu. Tur ir kļūda, ka medicīna nodarbojas ar slimību ārstēšanu, nevis veselības uzturēšanu. Jo slimība ir tikai sekas, cēlonis ir traucējumi cilvēka enerģētikā. Ārstējot sāpes vai nodzenot augstu temperatūru, netiek novērsts cēlonis, netiek uzlabota cilvēka veselība.

Ja viss ir galvenokārt enerģija, tad arī citādi jāvērtē, ko ēdam, dzeram, elpojam — jo arī tā ir enerģija?

Enerģija cilvēka ķermenī ir jāuztur. Ar ko? Pirmkārt ar elpošanu, jo ar ieelpu sākas cilvēka dzīve un ar izelpu — beidzas. Pamēģiniet aizturēt elpu kaut pāris minūšu! Ir teorija, ka tieši ar elpošanu tiek nodrošināta dzīvības enerģijas jeb prānas plūsma organismā. Svarīgi gan, kādu gaisu elpojam, gan arī ritms, kā to darām, kādas svārstības elpojot sevī radām. Jo ritms, sākot ar sirdspukstiem, beidzot ar dabas ritmiem, ietekmē ikvienu dzīvās dabas norisi.

Sava ķermeņa Fizisko enerģiju uzturam ar ūdeni, ar barību. Tā ir ļoti plaša tēma — ko mēs ēdam, kādu ūdeni dzeram un kādu informāciju caur to uzkrājam. Un — kādas domas domājam, jo arī tās tieši ietekmē mūsu ķermeņa enerģētisko stāvokli.