Universālie principi – tas ir astroloģijas sākums.
Deviņdesmito gadu sākumā astroloģiska pasaules aina spēja palīdzēt cilvēkiem veidot veselīgu pasaules priekštatu, jo astroloģija spēj pārmest tiltus, saistot realitātes līmeņus un dzīves jomas: kosmiskus principus un ikdienišķos notikumus, abstrakto un konkrēto, racionālo un intuitīvo. Taču tas toreiz sabiedrību maz interesēja. Tirgus apstākļos daudziem šķita svarīgāk ātri apgūt astroloģijas tehnikas un sākt konsultēt vai arī mācīt astroloģiju citiem. Pēc kāda laika, presi un vēlāk arī internetu piepildīja “horoskopi”, bet pilsētu – zīlēšanas saloni, un astroloģija sabiedrības priekšstatos stabili piezemējās vienā “plauktā” ar dažādu pūšļošanu.Tad, 98.gadā radās vīzija, ka universālie principi – tās ir astroloģijas “durvis”, bez tiem, ir mēģinājumi ielavīties astroloģijā “pa logu”.

Un es sāku rakstīt grāmatu “Dzīves astroloģija” (bulgāru tulkojumā –“Dzīvā astroloģija”)

Grāmatas “Dzīves Astroloģija” nodaļa
Univerālie Principi

Saprātīguma princips

Šis princips liecina, ka Pasaules veidojumā izpaužas Saprātīgums. Nekur mēs neatradīsim neko nejaušu, bezsaturīgu vai bezjēdzīgu. Lai kur sniegtos, lai kur iedziļinātos un lai ko aptvertu mūsu doma – itin viss pauž saprātīgumu. Šūna, kukainis, cilvēks, Saules sistēma – tās ir dažādas saprātīguma formas, līmeņi un izpausmes. Mirklis, laiks, laikmets. Daba, tās spēki un likumi. Gaisma, gaiss, ūdens. Visu, kas ir mūsos un ap mums, tuvumā un tālumā, dziļumā un augstumā, caurauž saprātīgums. Tas izpaužas garīgos, psihiskos, organiskos un mehāniskos procesos, ari garā, dvēselē, prātā, sirdī un gribā. Kāds no lielajiem Skolotājiem liecinājis, ka Cilvēka fiziskais organisms ir saprātīgu būtņu kopums, kas apvienojies, lai veidotu cilvēku.

Saprātīgi spēki ietekmē gribu un izvēli, cīnās par sirdi un prātu, pievelk un piesaista, spiež un liek, veido ieradumus un īpašības, tēlus un ideālus, kritērijus un vērtības, rada cilvēka un sabiedrības dzīves filozofiju un stratēģiju.
Saprātīgi spēki veido cilvēku pēc augstākas pasaules, apkārtējās vides vai kādu zemāku būtņu līdzības. Tie dara viņu par patērētāju vai radītāju, dzīvu dvēseli vai mehānismu, tiecas pakļaut vai atbrīvot, nopirkt vai izpirkt, ievirzīt vai novirzīt, pievērš dižumam vai daudzumam, sekmē augšanu vai pieņemšanos miesās, attīsta vai sašķeļ, atbrīvo cilvēku no dzīves nastas vai no pašas dzīves.

Saprātīgums izpaužas arī tā, ka, pat mums stāvot uz vietas, dzīve tik un tā rit uz priekšu. Dzīvības upe tek, un tās diviem krastiem piemīt pavisam dažāda daba. Viens krasts ir gluži dabisks, tā kontūru var pētīt un iezīmēt «kartes». Otrs ir racionālajam prātam netverams, mēs intuitīvi, virsapzināti vai ar svēto tekstu palīdzību tveram tā aprises, taču ir skaidrs, ka tie abi ietekmē dzīves plūsmu. Un astroloģijas simbolisms, astroloģijas valoda ir viens no tiltiem, kas var šos krastus saistīt. Saprātīgums, kas izpaužas it visā, ir tik brīnumains!

Vienotības princips

Šis princips liecina par to, ka Pasaule ir vienota kā vesels organisms. Informatīvā, enerģētiskā un esamības plānā viss ir vienots, savstarpēji saistīts un savstarpēji ietekmējas.

Saistīti ir kvantu procesi un debesu mehānika. Saistīti ir procesi šūnās, orgānos, sistēmās. Cilvēka fiziskais ķermenis ir saistīts ar viņa «smalkajām» struktūrām – ēterisko, astrālo, mentālo, cēlonisko… Procesi Saules sistēmā ir saistīti ar to, kas notiek uz mūsu planētas, – ar atmosfēru, tektoniskajiem procesiem, šķidrumu cirkulāciju, dzīviem organismiem.
Cilvēka darbība ir saistīta ar klimata maiņu, pārmaiņām citās dzīvības formās un pašā cilvēkā. Cilvēks ir saistīts ar ģimeni, dzimtu, tautu, ar noteiktu reliģiju, ar visu cilvēci. Savstarpēji saistītas ir ētika un ekonomika, arī cilvēku tikumi un cilvēku veselība. Viena cilvēka izvēle ir saistīta ar citu cilvēku likteņiem, viena cilvēka atveseļošanās – ar otra cilvēka lūgšanu. Ikviena cilvēka garīgā attīstība ir saistīta ar kopīgo dzīves gaisotni, kopīgais apziņas līmenis – ar varu, likumdošana – ar likumu ievērošanu. Saistīti ir tie, kas viens otru mīl, un arī tie, kas viens otru neieredz; saistīti ir pat tie, kas viens otram ir vienaldzīgi.

Savstarpēji saistītas ir mūsu domas, jūtas un rīcība; saistīti ir ari zemapziņā, apziņā, ego apziņā un virsapziņā notiekošie procesi. Saistītas ir mūsu pagātne, tagadne un nākotne. Notikums ir saistīts ar vēstures periodu un laikmetu. Saistītas ir procesa daļas – sākums, izvērsums un noslēgums. Saistīts ir pašlaik notiekošais, bezgalīgais un periodiskais, vārdu sakot, saistīts ir tas, kas tagad, tas, kas vienmēr, un tas, kas mūžīgi.

Veseluma princips

Šis princips liecina par to, ka Pasaule ir vesela un sastāv no veselumiem. 20. gadsimtā šis princips ir radis atspoguļojumu holistiskajā filozofijā*, kuras pamatā ir uzskats, ka veselums un tā elementu summa nav viens un tas pats. Veselums ir vairāk nekā elementu summa.

Pēdējos gadsimtus eiropeiskā domāšana attīstījās, balstoties pārliecībā, ka jebko var saprast, izzinot tā sastāvdaļas un to savienojuma veidu. Šādu pieeju sauc par redukcionismu**. Šķiet, abām pozīcijām vajadzētu vienai otru papildināt, jo tās pauž katra savas smadzeņu puslodes darbību, tomēr mūsdienu cilvēka domāšana ir neveselīgi «sasvērusies» redukcionisma virzienā. Šī domāšanas līdzsvara «sasvēršanās» bīstami atspoguļojas dabas līdzsvara izjaukšanā.

Nav nejaušība, ka dažādās valodās vārdiem veselums, veselība un veseļošanās ir viena sakne. Slimība nozīmē veseluma zaudēšanu. Tādēļ pavisam absurds stāvoklis ir izveidojies veselības aizsardzībā, jo mūsdienās tā par veselību vairs neinteresējas. Tirgus apstākļos komerciāli izdevīgāk ir visu uzmanību pievērst slimībām un tirgot līdzekļus, kas tās novērš.

Tomēr 20. gadsimtā parādās arī veseļošanās pazīmes. Līdzās holistiskajai filozofijai bioloģijā ir radusies Gejas teorija, kurā Zeme tiek aplūkota kā vesela, pašorganizējoša sistēma. Mēs pamazām sākam planētu uztvert kā dzīvu būtni, kas pati sevi veido un pati uztur savu elementu līdzsvaru. Bet, ja Zeme ir būtne, tad tā reaģē un tai nav vienalga, ko mēs domājam, ko jūtam un kā rīkojamies. Mūsu laikmeta vētrainos notikumus mēs varam aplūkot kā dzīvas planētas reakciju uz mūsu klātieni, mūsu dzīvesveidu. Psiholoģijā 20. gadsimtā radās virziens, kas tika nosaukts par geštaltpsiholoģiju***. Tajā psihe aplūkota kā vienots veselums, par veselumiem uzskatot dažādus tās elementus un procesus, bet problēmas – par šī organiskā veseluma zaudēšanu.

Astroloģija vajadzīgs abu smadzeņu pusložu darbības līdzsvars, proti, tā prasa gan elementu Analīzi, gan intuitīvu veseluma uztveri. Astroloģiskas zināšanas, tāpat kā jebkuras zināšanas, ir apgūta pieredze. Katra jauna karte (horoskops) ietver sevī gan jau zināmos astroloģiskos faktorus, gan mirkļa unikalitāti. Tā satur zināmo un nezināmo. Tādēļ, lai karti interpretētu, nepieciešama zināšanu un intuīcijas kopdarbība.
* No angļu whole – vesels.
** No latīņu reductio – samazinu.
*** No vācu Gestalt – tēls.

Periodiskuma (cikliskuma) princips

Mēs zinām, ka viss rit uz priekšu un nekas neatgriežas atpakaļ, zinām, ka pagājušais laiks ir aizgājis un zudis. Bet mēs zinām ari, ka atkārtojas gadalaiki, situāciju modeļi, dzīves sižeti, dažkārt mēs sakām, ka «vēsture atkārtojas», proti, dzīvē ir novērojams dažādu procesu cikliskums.

Dzīvībai nozīmīgākie ir divi cikli, un dabiski, ka tieši ar tiem saistīta mūsu laika skaitīšana, – tie ir Saules un Mēness cikli. Mēs skaitām dienas, mēnešus, gadus.

Svarīgākais ir Saules cikls, jo Saule ir dzīvības avots. Pastāv mazais Saules cikls – diennakts – un lielais Saules cikls – gads. Diennakts dalās divās daļās – dienā un naktī, kas saistītas ar ārēju un iekšēju dzīvības izpausmi. Diennaktī ir četras koordinātas – saullēkts, zenīts, saulriets un pusnakts.

Apmēram 365 diennaktis veido Saules gadu. Arī gads dalās divās daļās – vienā vairojas gaisma, palielinās ārēja aktivitāte, otrā vairojas tumsa, dzīvības procesi mazinās un rimst. Teorētiski mēs zinām, ka dzīvības vilnis ir «aizvēlies» zemeslodes otrā pusē, bet acīm redzamais liecina, ka viss ir pamiris – pie mums iestājusies ziema, kas līdzinās naktij.

Gada četras koordinātas ir saulgrieži, un tajos iesākas gadalaiki. Saulgrieži līdzinās četriem diennakts pagrieziena punktiem. Gada ciklā pavasara sākums atbilst ritam, vasaras sākums – zenītam, rudens sākums – novakarei un ziemas sākums – pusnaktij.

Četras laika koordinātas sasaucas ar četrām telpas koordinātam: austrumi – ar rītu un pavasari, dienvidi – ar zenītu un vasaru, rietumi – ar vakaru un rudeni, ziemeļi – ar pusnakti un ziemu.

Viena no skaitļa četri simboliskajām nozīmēm ir saistīta ar iemiesošanos un realizēšanos laikā un telpā. Četrinieka simbolisms sasaucas gan ar pitagoriešu svēto četrinieku, gan ar kristiešu krustu, gan ar mājokļa pamata simbolisko kvadrātu, gan ari ar četriem dzīves periodiem – simboliskiem dzīves gadalaikiem.

Ar Mēnesi saistīts vēl viens svarīgs periods – adaptācijas procesu cikls. Tas ir šķidrumu cirkulācijas periods – jūru paisumi un bēgumi, sulu pieplūdums augu lakstiem un saknēm, šķidrumu kāpums un kritums dzīvajos organismos. Tāpat kā Saules ciklā, arī Mēness ciklā ir divas puses, kas saistītas ar ārēju un iekšēju izpausmi. Un tāpat ir četras fāzes. Mēness cikls ilgst apmēram 29 dienas, tā ceturtdaļa ir septiņas dienas – nedēļa.

Ikvienas Saules sistēmas planētas cikls ir noteikta procesa periods: Merkura cikls ir informatīva, Venēras – emocionāla, Jupitera cikls – attīstības procesa periods. Pēc Jupitera nāk Saturna cikls – kristalizēšanās periods, kas neparasti sasaucas ar Mēness periodu, proti, Saturna cikla ilgums ir apmēram 29 gadi, bet ceturtdaļa jeb Saturna nedēļa – 7 gadi.

Septiņgade ir cilvēka dzīves konstrukcijas «bloks» – dzīvi veido septiņgades. Jau Atēnu demokrātijas likumdevējs Solons (640.-559. g. p. m. ē.) dzejolī, ko tā ari sauc – «Dzīves septiņgades», aprakstījis dzīves gaitu septiņu gadu soļos. Tiešām, septiņu gadu posmi ir saistīti ar noformēšanos un dažādu vecuma posmu krīzēm (7, 14, 21, 28, 35, 42, 49, 56…). īpaši tas izpaužas, tuvojoties sestās septiņ¬gades beigām (42 gadu vecumam), ko reizēm sauc par ģēniju vecumu. Daudzi apdāvināti cilvēki, tam tuvojoties, aizgājuši no dzīves -varbūt tādēļ, ka šai laikā sasaucas vairāku planētu cikli un rodas liels spriegums. Tā ir puse no nākamās planētas – Urāna – cikla (85 : 2) un ceturtdaļa no Urānam sekojošās planētas – Neptūna cikla (165 : 4).

Spēcīgi iedarbojas arī ciklu trešdaļas. Divdaļība un četrdalība ir saistīta ar realizēšanos (divnieks un četrinieks ir «cieti» skaitļi), turpretī trešdaļas ir saistītas ar iespējām. Trijnieks nes iespējas, ko īsteno četrinieks, krusts, kvadrāts. Saturna cikls ir Urāna cikla trešdaļa (85 : 3), bet Urāna cikls ir Neptūnam sekojošās planētas – Plutona – cikla trešdaļa (250 : 3).

Ja iepriekšējo divtūkstošgadi sadalītu ceturtdaļās, mēs iegūtu pagrieziena punktus, kritiskus vēstures brīžus, kaut ko līdzīgu saulgriežiem. Laikmeta sākums ir saistīts ar Kristus dzīvi un mācību. Laikmeta sākumā tiek sagrauts Jeruzalemes templis (70. g.). Laikmeta sākums saistīts ar Romas impērijas izveidošanos, jo līdz tam tā bija republika.

Otrajā ceturtdaļā Romas impērija krīt (476. g.). Trešajā ceturksnī tiek pabeigta kristietības izplatīšanās Eiropā (10.-11. gs.), notiek Austrumu un Rietumu Baznīcas šķelšanās (1054. g). Pēdējā ceturtdaļā krīt Austrumromas impērija – Bizantija (1452. g.), šai pašā laika posmā apvienojas Francija (1481.-1483. g.), Anglija (1485. g.), Spānija (1479. g.) un tiek atklāta Amerika (1492. g.).

Dalot divtūkstošgadi trešdaļās, konstatējam, ka sākumā dzimst un izplatās jauna pasaules reliģija – kristietība, otrajā trešdaļā dzimst un izplatās otra pasaules reliģija – islams (630. g.) un trešajā daļā dzimst agrā renesanse (13. gs.).

Līdzības princips

Pastāv principiāla līdzība cilvēka un kosmosa uzbūvē. Senie hermētisti teica: tas, kas ir “augšā”, ir līdzīgs tam, kas “lejā”. Bet senie astrologi apgalvoja, ka makrokosms ir līdzīgs mikrokosmam. Jebkurā senajā kultūrā visas dzīves jomas bija ritualizētas. Rituāls kal¬poja dzīves stīgu noskaņošanai uz kosmiskajiem kamertoņiem un vienlaikus bija enerģiju transformētājs. Redzamais Kosmoss tika uztverts kā neredzamā Kosmosa izpausme. Šī saikne starp neredzamo, diženo un ikdienišķo tika interpretēta, uzturēta un atspoguļota.

Debesu sfēra un četras debespuses atspoguļojās tempļu velvēs un pamatu četrstūrī. Debesis it kā laidās lejup fiziskajā pasaulē, gūstot stabilas formas.
Senās Indijas pilsētas tika būvētas tā, ka četras kastas izvietojās atbilstoši debespusēm, piemēram, priesteri ieņēma ziemeļu daļu,orientējoties uz pasaules Polu. Arī romieši pilsētas būvēja, orientējoties uz debespusēm. No viņiem esam mantojuši vārdu kvartāls, kas nozīmē apmetnes ceturtdaļu, kura savukārt dalījās tribās – trešdaļās. Izraēla tauta, Mozus vadībā ceļojot pa tuksnesi, veidoja ap¬metni tā, ka divpadsmit ciltis izvietojās kvadrātā atbilstoši debespusēm, un katra cilts ieņēma savai Zodiaka zīmei atbilstošu vietu. Tā tika atspoguļots Zodiaka modelis. Centrā atradās Saiešanas telts un Derības šķirsts. Tas attēlots arī Jāņa Atklāsmes grāmatas debesu Jeruzalemes aprakstā. Ir teikts: “Tai bija liels, augsts mūris ar divpadsmit vārtiem, un uz vārtiem divpadsmit eņģeļu; tur bija uzrakstīti divpadsmit vārdi, tie ir Izraēla divpadsmit cilšu vārdi.. Pilsētas mūrim pamatā bija divpadsmit akmeņi, un uz tiem rakstīti.. Jēra divpadsmit apustuļu vārdi.. Pilsēta celta četrstūrī, tikpat gara, cik plata..” (Atkl. 21:12-16).

Zodiaka modelis atspoguļojas ne tikai telpas, bet arī laika uztverē – mūsu pulksteņu ciparnīcām ir divpadsmit iedaļas. Redzamās planētas, tostarp spīdekļi Saule un Mēness, atspoguļojas septiņās nedēļas dienās. Dažās valodās – pat dienu nosaukumos, piemēram, angļu valodā: svētdiena – Sunday – saules diena, sestdiena – Saturday – Saturna diena, pirmdiena – Monday – mēness diena. Senie astrologi makrokosma un mikrokosma līdzību saskatīja arī cilvēka ķermeņa veidojumā: Zodiaks tika attēlots kā kosmiska būtne ar atbilstošām ķermeņa daļām (no galvas – Auna līdz pēdām – Zivīm).

Visu seno kultūru īpatnība ir tā, ka tās sevi apzinājās par vienotu veselumu – kolektīvu “es”. Otra īpatnība – šis veselums centās atspoguļot “makrokosmu”. Mūsdienu civilizētais cilvēks sevi apzinās kā indivīdu, viņam piemīt vairāk vai mazāk attīstīta ego apziņa. Būtu loģiski, ja viņš individuāli tiektos īstenot to, uz ko senā kultūra tiecās kolektīvi. Bet cilvēks, šķiet, zemapziņā ir pārliecināts, ka viņš tik un tā ir makrokosma līdzība. Savā ziņā viņam ir taisnība: no astroloģijas viedokļa jebkurš veselums ir Zodiaka modeļa līdzība ar daļām un funkcijām, kas atbilst Zodiaka zīmēm. Bet, tā kā Zodiaks simbolizē veselumu, tad arī, piemēram, jebkurš dzīvnieku valsts pārstāvis pauž šo principiālo līdzību. Tāpēc mums, cilvēkiem, ir būtisks šīs līdzības izpausmes līmenis.

Svārstību princips

Nekas neatrodas sastingušā stāvoklī. It visā ir svārstības, vibrācija, kustība. Dažādas parādības mēs varam aprakstīt kā dažāda veida svārstības. Var būt «rupjas» un «smalkas», «zemas» un «augstas» svārstības. Pastāv fiziskās pasaules svārstības, jūtu, prāta pasaules u. c. svārstības. Dažādi cilvēka stāvokli, viņa noskaņojumi un pārdzīvojumi pauž dažādas svārstības. Dažādas svārstības pauž arī tas, ko mēs sevī uzņemam, – ēdienu, iespaidus, informāciju utt. Tāpat dažādas svārstības ir tas, ko katrs ar savu klātieni ienes pasaulē, ko no sevis dāvā pasaulei.

Runājot par svārstību principu, jāmin arī «ieradums» un «atbilstība». Mēs nemitīgi noskaņojamies un pārskaņojamies, pierodot pie noteikta svārstību spektra. Ieradums pāriet īpašībā, bet īpašības ir tās, kas nosaka katru esamību. Katru esamību raksturo noteikts svārstību spektrs.

Atbilstība darbojas kā kamertonis un stīga. Ir atbilstība starp cilvēku un barību, ko viņš lieto, starp cilvēku un vidi, kurā viņš mitinās, starp diviem draugiem un diviem ienaidniekiem. Ir atbilstība starp cilvēka psiholoģisko stāvokli un to, kas ar viņu atgadās, starp cilvēka raksturu un viņa likteni. Katrs jūt noteiktu rezonansi – pārī vai starp grupas dalībniekiem, starp dažādiem sabiedrības grupējumiem un sabiedrībā kopumā.

Atbilstību varam vērot arī Dabā. Daba nekad neizmanto buldozeru, lai istabā noslaucītu putekļus; tā neizmanto cirvi, lai salabotu pulksteņa mehānismu, vai giljotīnu, lai izārstētu iesnas. Vienmēr pastāv atbilstība starp mērķi un līdzekļiem, starp darbības metodi un rezultātu.

Nemēdz būt tā, ka valsti pārvalda brīnišķīga valdība, bet tajā ir nekam nederīga tauta, vai arī lieliskai tautai ir dumja valdība. Nē – galva atbilst ķermenim. Un tikai līdz ar pakāpenisku īpašību maiņu mainās atbilstība.

Hierarhijas princips

Šis princips liecina par to, ka katrs veselums ir nākamā līmeņa veseluma elements – šūna, orgāns, sistēma, organisms. Minerālu, augu, dzīvnieku, cilvēku pasaule. Cilvēks, ģimene, tauta, cilvēce. Zeme, Saules sistēma, galaktika, galaktiku kopums…

Bet pastāv arī citi vārda hierarhija aspekti, piemēram, hierarhija dzīvnieku barā. Augstāks stāvoklis nozīmē labākas īpašības un dod tiesības tās nodot pēcnācējiem.

Hierarhija pastāv arī cilvēku sabiedrībā, kur augstāks stāvoklis sniedz lielākas iespējas un saistīts ar lielāku atbildību.

Ir pamats uzskatīt, ka cilvēks nav radības kronis, ka pastāv augstākas esamības formas, attīstītāku būtņu hierarhija. Jūdaismā, kristietībā un islamā tās sauc par eņģeļiem, ercenģeļiem utt. Pēc visa spriežot, šo būtņu hierarhijā vietu nosaka īpašības un iespējas, kas mums nav saprotamas un pagaidām nepiemīt, – mums tie ir ideāli. Kad Kristum jautāja, kurš no skolniekiem ir lielākais, viņš atbildēja, ka tas, kas visiem kalpo. Par eņģeļiem saka, ka tie kalpo un uztur sakarus starp cilvēku un augstākām sfērām. Augstāko būtņu hierarhijas pamats ir Dievišķā Mīlestība.

Svētie Raksti liecina, ka pastāv ne tikai gaišo, bet arī tumšo būtņu hierarhija. Šīs hierarhijas pamats ir nevis Mīlestība, bet gan aprīšana. Šo abu hierarhiju pretstats izpaužas arī cilvēku sabiedrības veidojumā. Tās redzamā daļa atspoguļo gaišo būtņu hierarhiju, bet pagrīdē pastāv ēnu struktūras – tumšo spēku hierarhijas atspoguļojums.

Ir īpaši vēstures posmi, pārejas periodi, kas līdzinās zemestrīcēm. Tad no apakšas kāpj magma – notiek ēnu struktūru iziešana atklātībā. Tās sāk veidot sabiedrību pēc sava tēla un līdzības, uzspiež savas vērtības, savus kultus un gaumi.

Cēlonības princips

It visam ir savs cēlonis, kas savukārt ved mūs pie nākamā cēlonības posma. Tā saslēdzas cēloņu ķēde.

Bet, tiklīdz mēs apskatām sarežģītāku notikumu vai gūstam vairāk informācijas, tā redzam, ka cēloņi saaužas, veidojot nevis cēloņu ķēdi, bet gan cēloņu tīklu. Vārdu sakot, ir cēloņu plakne, nevis cēloņu līnija. Piemēram, ja uzdodam jautājumu par Krievijas revolūcijas cēloņiem, tad redzam gan tās vadoņa apdāvinātību, gan Pirmo pasaules karu, kas prasīja miljoniem upuru. Gan badu, gan to, ka impērijā bija loti daudz neapmierinātu un bruņotu cilvēku. Arī ķeizariskās Vācijas naudu, ar kuru tika uzturēta Krievijas revolucionārā kustība, un P.Stolipina nāvi, pēc kuras tika pārtrauktas reformas. Redzam to, ka Krievijas impērija patiešām bija «tautu cietums», un to, ka galu galā patiesi «nobrieda revolucionāra situācija».

Bet pastāv ari citi cēlonības līmeņi. Piemēram, astroloģija kā cēlonības līmeni apskata Saules sistēmā notiekošo. Saules sistēma ir veselums, kurā mēs līdzināmies šūnām. Debesu ķermeņi veido konfigurācijas, mēs uz tām reaģējam, veicam darbības, kas izriet no apstākļiem un mūsu īpašībām. Notikums patiesībā ir noteikta konfigurācija debesīs, bet uz Zemes notiek attīstības līmenim atbilstošas reakcijas.

Ar cēlonības principu saistīts arī karmas likums. Tautā saka: «ko sēsi – to pļausi», «kā sauksi – tā atbalsosies». Tātad saskaņā ar karmas likumu tagadējie notikumi ir pļauja tam, kas sēts kādreiz pagātnē. Ir svarīgi atcerēties, ka arī pašreizējos apstākļos kā augsnē tiek sēts tas, kas veidosies par nākotnes notikumiem. Neņemot vērā karmas likumu, nevar normāli asimilēt «dzīves vielu», nevar gūt mācību un labot vēstures kļūdas. Tātad atkal nākas pārlikt vēstures eksāmenus.

Līdzās karmas loģikai, kas darbojas uz laika ass, ir arī mirkļi, kas nes apskaidrību par Providences klātbūtni notikumos.

Divējādības princips

Dažādās tradīcijās un kultūrās pastāv simboli, kas vēsta par divējādības principu – iņ un jan, Dāvida zvaigzne, pat parastais šaha dēlis ar melniem un baltiem lauciņiem. Mūsdienu fizikā ir pazīstams papildināmības princips, ko Nilss Bors formulējis filozofiski: «Liela patiesība ir tāda patiesība, kam pretstatā ari ir liela patiesība.»*

Numeroloģijā, zinātnē par skaitļu simbolismu, skaitlis viens potenciāli satur visas iespējas un visus skaitļus. Līdz ar skaitli divi kaut kas sāk notikt. Dzīvē parādās visdažādākais duālisms** un dihotomija***, opozīcijas, pretstati… Bībele sākas ar vārdiem: «Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.»**** Dzīvē ienāk visdažādākās opozīcijas, pretstati, svārsti un lietu otras puses: augša – apakša, iekšējais – ārējais, pozitīvais – negatīvais, daļiņa – vilnis, nolemtība – brīvība utt.

Divejādības mēdz būt dažādas, starp tām nevar likt vienādības zīmi: «jā» un «nē» nav tas pats, kas labais un ļaunais; vīrišķais un sievišķais nav tas pats, kas patiesais un maldīgais. Vienādības zīmi var likt tikai stingri noteiktos apstākļos. Tomēr visus pretstatus vieno kopēja īpašība – abi poli ir nesaraujami un nesaplūstoši.

Mums ir tendence ne tikai likt vienādības zīmi starp dažādiem pāriem, bet pat izrādīt kādam no poliem lielākas simpātijas, piedēvēt tam īpašu nozīmi vai šo nozīmi grozīt. Piemēram, kristietības vēsturē tā notika ar pāriem gars un matērija, labais un ļaunais, matērijai piedēvējot ļaunuma nozīmi. Gāja laiks, svārsts sāka virzīties uz pretējo polu, un radās materiālisms. Tā iznāk, ka pagājušo gadsimtu un arī tagadējais materiālisms ir kristietības auglis.

Bieži vien divējādības princips tiek saistīts ar vīrišķā un sievišķā pāri, dēvējot to par aktīvā un pasīvā mijiedarbību. Patiesībā sievišķais pols nevar būt pasīvs. Tur, kur kaut kas ir pasīvs, mijiedarbība nevar notikt. Lai tā notiktu, abiem poliem ir jābūt aktīviem, tikai to aktivitātei jābūt dažādi vērstai, piemēram, viens dod, otrs uzņem, viens apgalvo, otrs noliedz, viena aktivitāte vērsta uz ārpusi, otra – uz iekšpusi. Vīrišķais rada, sievišķais veido augli. Vīrišķais sēj, sievišķais audzē. Tēvs dod bērnam pasaules izpratni, māte — pasaules izjūtu. Tēvs dod likumu, māte – tradīciju.

* «Great truth is a truth who’s opposite is also a great truth.»
**No latīņu dualis – divējāds.
*** No grieķu dichotomia – dalīšanās ar divi.
**** 1. Mz. 1:1.