„Nav šaubu – ja mums dvēselē ir kaut kas tāds, kas to iekšēji apmierina, nekādas ārējas grūtības nespēj tai nodarīt ne mazāko kaitējumu, bet drīzāk kalpo tās prieka palielināšanai, jo, redzot, ka tās neko nespēj nodarīt, dvēsele sāk apzināties savu pilnību. Bet, lai mūsu dvēsele varētu būt apmierināta, tai nevajag neko citu kā vien ievērot tikumu. Tāpēc katrs, kura sirdsapziņa nevar pārmest, ka viņš kādreiz nebūtu darījis tā, kā uzskata par vislabāko (ko es šeit nosaucu par tikumību), no tā iegūst apmierinājumu, kas sagādā tādu laimi, ka pat visrupjākās kaislības nekad nekļūs tik stipras, lai izjauktu dvēseles mieru.

Es atrodu tikai vienu lietu, kas mums var dot iemeslu cieņai pret sevi, – tā ir brīvas gribas izmantošana un vēlmju kontrolēšana. Tāpēc, ka, tikai pateicoties darbībām, kuras atkarīgas no mūsu brīvas gribas, mūs var slavēt vai pelt; un tas mūs katru zināmā mērā padara līdzīgu Dievam, jo mēs radām paši sevi.

Tie, kuri izrāda šādu cildenumu, dabiski spēj darīt diženas lietas un tanī pašā laikā neķeras ne pie kā tāda, uz ko nejūtas spējīgi. Un, tā kā viņiem nav nekā svarīgāka par labestību pret citiem cilvēkiem, viņi, neņemdami vērā savas intereses, vienmēr ir laipni, pieklājīgi un gādīgi pret katru.

Bez tam viņi pārvalda savas kaislības, īpaši alkatību, greizsirdību un skaudību, jo nav nevienas lietas, kuras sasniegšana nebūtu no viņiem atkarīga un kuru viņi uzskatītu par tik vērtīgu, lai pēc tās neatlaidīgi dzītos.

Viņi tāpat ir brīvi no naida pret citiem, jo respektē katru, arī no bailēm brīvi, jo pārliecība par savu tikumību rada stingrību, un, beidzot, no dusmām, jo, piešķirot tik mazu nozīmi visam, kas atkarīgs no citiem, viņi saviem ienaidniekiem nepiešķir priekšrocību uzzināt, ka tie viņus apvainojuši.”