Tālāk slepenskolniekam ir jākopj skaņu pasaule. Te jāatšķir skaņas, ko rada tā saucamais nedzīvais (krītošs ķermenis, zvans vai kāds mūzikas instruments), no skaņām, kas nāk no dzīvā (kāda dzīvnieka vai cilvēka). Dzirdot zvanu, uztveram to un saistām ar to patīkamu sajūtu; dzirdot dzīvnieka kliedzienu, bez šīs sajūtas skaņā vēl var sajust dzīvnieka iekšējā pārdzīvojuma atklāsmi, prieku vai sāpes.

Slepenskolniekam ir jāsāk ar pēdējā veida skaņām. Viņam jāvērš visu savu uzmanību uz to, ka skaņa izsaka kaut ko, kas ir ārpus viņa paša dvēseles. Un viņam ir jāiedziļinās šajā sev svešajā. Viņam iekšēji, intīmi jāsaista savas sajūtas ar tām sāpēm vai prieku, ko izsaka skaņas. Ir jāpaceļas pāri tam, kas viņam ir šī skaņa, vai tā viņam ir patīkama vai nepatīkama, rada labsajūtu vai nepatiku; dvēseli ir jāpiepilda tikai tam, kas norisinās būtnē, no kuras skaņa nāk.

Kurš plānveidīgi un ar stingru apņemšanos izdara šādus vingrinājumus, tas līdz ar to iegūs spējas, tā sacīt, saplūst kopā ar to būtni, no kuras nāk skaņa. Muzikāli jūtīgam cilvēkam šāda savas dabas kopšana būs vieglāka nekā nemuzikālam.

Taču neviens nedrīkst domāt, ka muzikālā izjūta jau aizstāj šādu kopšanu. Esot slepenskolniekam, ir jāmācās šajā veidā sajust visu dabu. – Līdz ar to sajūtu un domu pasaulē nolaižas jauns aizmetnis. Visa daba caur savu skanēšanu sāk čukstēt cilvēkam noslēpumus. Kas agrāk viņa dvēselei bija nesaprotami trokšņi, tagad kļūst par jēgpilnu dabas valodu.

Un kur viņš agrāk dzirdēja tikai skaņu, tā saucamajam nedzīvajam ieskanoties, tagad viņš uztver jaunu dvēseles valodu. Ja viņš soļo uz priekšu šādā savu sajūtu kopšanā, tad drīz apzināsies, ka var dzirdēt to, ko agrāk nav pat nojautis. Viņš sāk dzirdēt ar dvēseli.