Dahomejiešu tautas pasaka
Sensenos laikos Saule un Mēness bija ļoti tuvi radinieki. Kādu dienu Mēness teica Saulei:
– Nometināsim savus bērnus dzīvot uz Zemes!
Saule bija ar mieru. Norunātajā dienā Mēness savus bērnus noslēpa, bet pats savāca pilnu maisu akmeņu un ieradās pie Saules. Saulei t āda Mēness viltība ne prātā nenāca un viņa savus bērnus sāka aši bāzt maisā.
Abi gāja un gāja pa zemi, līdz nonāca pie lielas upes. Mēness no sava maisa izbēra akmeņus upē. Saule, to redzēdama, arī izbēra savu maisu turpat un abi draudzīgi devās uz mājām.
Diena beidzās. Saule norietēja, bet pie debesīm parādījās Mēness ar visiem saviem bērniem. Tad nu Saule varen sadusmojās, novilka Mēnesi no debesīm un sāka iztaujāt, kāpēc viņai licis mest bērnus upē. Mēness atbildēja:
– Pārāk varens ir tavs spēks. Lai tavi bērni dzīvo ūdenī un paliek par zivīm. Cilvēki šīs zivis zvejos un pārtiks no tām.
Kopš tā laika Saule un Mēness vairs nedzīvo saticībā, un līdz pat šai dienai starp viņiem nav vienprātības.