Cilvēkam ir jāpievērš uzmanība noteiktiem dvēseles procesiem, kas parasti norisinās neapzināti. Pastāv astoņi šādi procesi.Vislabāk, protams, būtu uzņemties izpildīt vispirms tikai vienu vingrinājumu, piemēram, astoņas vai četrdpadsmit dienas pēc kārtas, pēc tam tikpat ilgi-otro utt., pēc tam atkal sākt no sākuma.

Astoto vingrinājumu gan būtu labi izpildīt katru dienu.

Šādi cilvēks pamazām var pareizi izzināt pats sevi un redzēt savus panākumus attīstības gaitā. Vēlāk -sākot ar sestdienu -katru dienu apmēram piecas minūtes var izpildīt vienu no vingrinājumiem līdztekus astotajam vingrinājumam. Tādejādi turpmāk katrs no vingrinājumiem būs veicams vienā un tai pašā nedēļas dienā. Tātad sestdienās tiks izpildīts domāšanas vingrinājums, svētdienās -lēmumu vai izšķiršanās, pirmdienās -runas, otrdienās -rīcības, trešdienās -sakārtotības vingrinājums.

Sestdiena

Pievērst uzmanību saviem priekšstatiem, domām. Domāt tikai nozīmīgas domas. Pamazām iemācīties atšķirt savās domās būtisko no nebūtiskā, mūžīgo no pārejošā, patiesību no paša ieskatiem.
Klausoties līdzcilvēkus runājam, mēģināt iekšēji pilnīgi apklust, atsac īties pat domās un jūtās no jebkādas piekrišanas teiktajam, bet arī no jebkādiem negatīviem spriedumiem par to:

Tas ir ta sauktais “pareizais ieskats” (richtige Meinung)

Svētdiena

Izšķirties par kaut ko, pat par visniecīgāko sīkumu, tikai balstoties uz labi pārdomātu pamatojumu. Izvairīties no jebkādas nepārdomātas rīcības, nenozīmīgas darbības. Visam un vienmēr ir jābūt labi izsvērtam un noteikti jāatsakās no tā, kam mēs nejūtam sevī nozīmīgu pamatojumu.
Ja cilvēks ir pārliecināts par pieņemtā lēmuma pareizību, tad viņam pie tā arī jāpieturas ar iekšēju nelokāmību.

Tas ir tā sauktais “pareizais spriedums” kas nav atkarīgs no simpātijām un antipātijām (das richtige Urteil).

Pirmdiena

Runa. No tā cilvēka mutes, kurš itecas pēc augstākas attīstības, jānāk tikai tādiem vārdiem, kuriem ir kāda jēga un nozīme. Jebkāda runāšana runāšanas dēļ, piem., laika pavadīšanai, šajā ziņā ir kaitīga. Ir jāizvairās no pierastā komunicēšanās veida, kad tiek runāts krustām šķērsām, bet tai pašā laikā nedrīkst atteikties no kontakta ar līdzcilvēkiem. Tieši komunicējot ar citiem cilvēkiem, mūsu valodai jāattīstās, jākļūst arvien saturīgākai. Mums ir jābut gataviem runāt ar katru, atbildēt uz visiem jautājumiem, bet prātīgi, no visām pusēm pārdomājot sakāmo. Nekad nerunāt ar bez pamata! Labprāt klusēt. Mēģināt runāt nedz pārāk aprauti, nedz pārlieku plaši. Vispirms mierīgi noklausīties, ko saka cits cilvēks, un tad pārstrādāt sevī viņa teikto.

Šo vingrinājumu sauc arī par “pareizo vārdu” (das richtige Wort)

Otrdiena

Ārējā darbība. Tā nedrīkst būt par traucējumu mūsu līdzcilvēkiem. Kad iekšēji, savas sirdsapziņas mudināti mēs vēlamies sākt rīkoties (vienā vai otrā dzīves sfērā), mums ir rūpīgi jāapsver, kā lai mēs ar savu rīcību vislabāk atbilstu kopējām interesēm (veselā interesēm), kā lai veicinātu mūsu līdzcilvēku ilgstošu laimi – to, kas ir mūžīgs.
Tad, kad mēs gatavojamies rīkoties pēc mūsu pašu iniciatīvas, mums pamatīgi jāapsver saas rīcības iespējamās sekas un iedarbība uz citiem.

To sauc arī par “pareizo rīcību” (die richtige Tat)