Katrā cilvēkā snauž spējas, ar kurām viņš var iegūt atziņas par augstākajām pasaulēm. Mistiķis, gnostiķis, teozofs vienmēr runā par dvēselisko un garīgo pasauli, kas viņiem eksistē tieši tāpat, kā tā, ko var redzēt ar fiziskajām acīm un aptaustīt ar fiziskajām rokām. Klausītājs jebkurā mirklī drīkst teikt: par ko viņš runā, arī es varu uzzināt, ja vien attīstīšu sevī zināmus spēkus, kas šobrīd manī vēl snauž. Katrā cilvēkā snauž spējas, ar kurām viņš var iegūt atziņas par augstākajām pasaulēm. Mistiķis, gnostiķis, teozofs vienmēr runā par dvēselisko un garīgo pasauli, kas viņiem eksistē tieši tāpat, kā tā, ko var redzēt ar fiziskajām acīm un aptaustīt ar fiziskajām rokām. Klausītājs jebkurā mirklī drīkst teikt: par ko viņš runā, arī es varu uzzināt, ja vien attīstīšu sevī zināmus spēkus, kas šobrīd manī vēl snauž. Runa var būt tikai par to, kā iesākt, lai šādas spējas sevī attīstītu. Tam pamācības var dot tikai tie, kuriem šādi spēki sevī jau ir. Kopš pastāv cilvēku cilts, vienmēr ir pastāvējušas arī skolas, kurās tie, kuriem augstākās spējas bija, deva pamācības tiem, kas šādas spējas meklēja. Šādas skolas sauc par slepenskolām; un mācības, kas tur notiek, sauc par slepenzinātniskām jeb okultām mācībām. Šāds apzīmējums, pilnīgi dabiski, modina pārpratumus. To dzirdot var viegli pakļauties ticībai, ka tie, kas darbojas šādās skolās, grib parādīties kā īpaši priviliģēta cilvēku klase, kas patvaļīgi slēpj savas zināšanas no līdzcilvēkiem. Jā, var pat nodomāt, ka varbūt aiz šādām zināšanām vispār nekas augstāks neslēpjas. Jo, ja patiesas zināšanas būtu – tā ir mēģināts domāt – tās taču nebūtu jāpārvērš par noslēpumu: tās varētu paziņot publiski un to priekšrocības padarīt pieejamas visiem cilvēkiem.

Tie, kuri ir iesvētīti slepenzināšanu dabā, ne mazākā mērā nebrīnās, ka neiesvētītie domā tā. Iesvētīšanas noslēpumu var saprast tikai tas, kurš pats līdz zināmai pakāpei ir piedzīvojis šo iesvētīšanu esamības augstākajos noslēpumos. Tad var jautāt: kā lai neiesvētītajam vispār rodas jebkāda cilvēciska interese par tā saucamajām slepenzināšanām šādos apstākļos? Kā un kāpēc viņam jāmeklē kaut kas, par kā dabu viņam nav nekāda priekšstata? Bet jau šāda jautājuma pamatā ir pilnīgi maldīgs priekšstats par slepenzināšanu būtību. Patiesībā ar slepenzināšanām nav nemaz citādāk kā ar pārējām cilvēku zināšanām un prasmēm. Šīs slepenzināšanas caurmēra cilvēkam nav noslēpums citādākā ziņā, kā rakstīšana ir noslēpums tam, kurš nav to mācījies. Un tāpat kā rakstīt var iemācīties katrs, kas ir tam izvēlējies pareizo ceļu, tāpat par slepenskolnieku, pat slepenskolotāju var kļūt katrs, kas meklē tam atbilstošo ceļu. Tikai vienā ziņā attiecības šeit tomēr ir citādas, nekā ar ārējām zināšanām un prasmēm. Katram var gadīties, ka nabadzības, kultūras apstākļu dēļ, kur viņš ir piedzimis, var trūkt iespējas apgūt rakstīšanas mākslu; zināšanu un prasmju iegūšanai augstākajās pasaulēs nav nekādu šķēršļu tiem, kas tās nopietni meklē.

Daudzi domā, ka šur vai tur ir jāuzmeklē augstāko zināšanu meistars, lai no viņa saņemtu izskaidrojumus. Bet divas lietas ir pareizas. Pirmkārt, tas, kurš nopietni meklē augstākās zināšanas, nebaidīsies nekādu pūļu, ne šķēršļu, lai sameklētu iesvētīto, kurš varētu viņu ievadīt pasaules augstākajos noslēpumos. Bet, no otras puses, katram ir jābūt skaidram, ka iesvētīšana jebkuros apstākļos atradīs viņu, ja vien pastāvēs nopietna un cienīga tiekšanās pēc izziņas. Jo ir kāds dabisks likums visiem iesvētītajiem, kas viņiem neļauj slēpt nevienam meklējošam cilvēkam tam pienākošās zināšanas. Bet ir kāds tikpat dabisks likums, kurš nosaka, ka no slepenzināšanām itin neko nedrīkst atklāt tam, kurš nav tam aicināts. Un kāds iesvētītais ir sasniedzis jo lielāku pilnību, jo stingrāk viņš ievēro šos abus likumus. Garīgās saites, kas aptver visus iesvētītos, nav nekas ārējs, bet abi nosauktie likumi veido tās stiprās skavas, kas satur kopā šo saišu posmus. Tu vari dzīvot intīmā draudzībā ar iesvētīto: tomēr viņa būtība tev ir slēpta tikmēr, kamēr tu pats neesi kļuvis par iesvētīto. Tu vari baudīt kāda iesvētītā uzticību, mīlestību vispilnīgākajā nozīmē: savu noslēpumu viņš tev uzticēs tikai tad, kad tu būsi tam gatavs. Vari viņam glaimot, vari spīdzināt: nekas nevar viņu piespiest nodot tev kaut ko, par ko viņš zina, ka to nedrīkst tev atklāt, jo tu savas attīstības esošajā pakāpē vēl neproti sagatavot savu dvēseli noslēpuma pareizai uztveršanai.

Ceļi, kas padara cilvēkus nobriedušus kāda noslēpuma uztveršanai, ir precīzi noteikti. To virziens ar neizdzēšamiem, mūžīgiem burtiem ir ierakstīts garīgajās pasaulēs, kur iesvētītie sargā augstākos noslēpumus. Senos laikos, kas bija vēl pirms mūsu “vēstures”, gara tempļi bija redzami arī ārēji; mūsdienās, kad mūsu dzīve ir kļuvusi tik negarīga, to vairs nav pasaulē, kas ir redzama ārējai acij. Bet garīgi tie ir visur; un katrs, kurš meklē, var tos atrast.

Tikai pats savā dvēselē cilvēks var atrast līdzekļus, kas viņam atvērtu iesvētītā muti. Viņam līdz noteiktai augstai pakāpei ir jāattīsta sevī zināmas īpašības, tad viņš var gūt arī augstākos garīgos dārgumus.

Sākumu ir jāveido zināmam dvēseles pamatnoskaņojumam. Slepenpētnieks šo pamatnoskaņojumu sauc par godināšanas taku, pazemību pret patiesību un izziņu. Par slepenskolnieku var kļūt tikai tas, kam ir šis pamatnoskaņojums. Kam ir pārdzīvojumi šajā jomā, tas zina, kādas iezīmes jau bērnībā ir pamanāmas tiem, kuri vēlāk kļūst par slepenskolniekiem. Ir bērni, kas uz zināmām personām, ko viņi ciena, skatās ar svētu bijību. Viņiem to priekšā ir tāda godbijība, kas pašos sirds dziļumos liedz parādīties jebkādai domai par kritiku, opozīciju. Šādi bērni izaug par jauniešiem un jaunietēm, kam ir labi, ja viņi var uzlūkot kaut ko godināšanas cienīgu. No šo cilvēkbērnu rindām nāk daudzi slepenskolnieki. Ja tu kādreiz esi stāvējis pie kāda cienījama vīra durvīm un ja tu šajā savā pirmajā apmeklējumā esi sajutis svētu bijību nospiest durvju rokturi, lai ieietu istabā, kas priekš tevis ir “svētnīca”, tad tevī ir izpaudušās jūtas, kas var būt dīglis tavai vēlākai kļūšanai par slepenskolnieku. Tā ir laime katram augošam cilvēkam – nest sevī kā iedīgli šādas jūtas. Tikai nevajag gan ticēt, ka šādi iedīgļi veido pamatu pakļāvībai un verdziskumam. Sākumā bērnišķīgā godbijība pret cilvēkiem vēlāk kļūs par godbijību pret patiesību un izziņu. Pieredze māca, ka brīvi izslietu savu galvu vislabāk māk nest tie cilvēki, kas ir iemācījušies godināt tur, kur godināšana piederas. Un tā piederas visur tur, kur tā nāk no sirds dziļumiem.

Ja mēs neattīstām sevī šo dziļo sajūtu, ka ir kaut kas augstāks nekā mēs, tad arī neatradīsim sevī spēku attīstīties uz kaut ko augstāku. Iesvētītais spēku pacelt savu galvu izziņas augstumos ir izcīnījis tikai ar to, ka savu sirdi viņš ir vadījis godbijības, pazemības dziļumos. Gara augstumos var uzkāpt tikai soļojot cauri pazemības vārtiem. Īstas zināšanas tu vari iegūt tikai tad, ja esi iemācījies šīs zināšanas cienīt. Cilvēkam, protams, ir tiesības vērst savu skatu pretī gaismai; bet šīs tiesības viņam ir jāiemanto. Garīgajā dzīvē ir savi likumi tieši tāpat kā materiālajā. Paberzē kādu stikla nūjiņu ar atbilstošu audumu, un tā elektrizēsies, tas ir: tā iegūs spēku pievilkt nelielus ķermeņus. Tas atbilst dabas likumam. Ja kaut nedaudz ir studēta fizika, tad to zina. Un tieši tāpat, ja pazīst slepenzinātnes sākumprincipus, zina, ka jebkuras dvēselē attīstītas patiesas pazemības jūtas attīsta spēku, kas agrāk vai vēlāk var vest tālāk izziņā.

Kam ir dotas pazemības jūtas vai kam ir tā laime būt tās ieguvušam no atbilstošas audzināšanas, tas jau daudzko nes sev līdzi, kad vēlākā dzīvē meklē pieeju augstākajām atziņām. Kurš šādu sagatavošanos sev līdzi nenes, tam jau izziņas takas pirmajā pakāpē izaug grūtības, ja vien viņš neuzsāk ar pašaudzināšanu enerģiski sākt veidot sevī pazemības noskaņojumu. Mūsu laikā ir it īpaši svarīgi, ka šim punktam tiek pievērsta pilna uzmanība. Mūsu civilizācija vairāk sliecas uz kritiku, tiesāšanu, notiesāšanu un maz uz pazemību, atdevīgu godāšanu. Mūsu bērni jau kritizē daudz vairāk, nekā pazemīgi godina. Bet katra kritika, katrs tiesājošs spriedums tikpat ļoti atņem dvēselei spēkus augstākai izziņai, cik katra pašaizliedzīga godbijība tos attīsta. Ar to nav jābūt pateiktam nekam pret mūsu civilizāciju. Te runa itin nemaz nav par to, lai šo mūsu civilizāciju kritizētu. Tieši kritikai, pašapzinātajam cilvēciskajam spriedumam, “pārbaudi visu un labāko paturi”, mēs pateicamies par mūsu kultūras lielumu. Nemūžam cilvēks nebūtu ticis līdz mūsu laiku zinātnei, industrijai, sakariem, tiesībām, ja viņš visur nebūtu kritizējis, visur pielietojis sava sprieduma mērogu. Bet, ko mēs līdz ar to ieguvām ārējai kultūrai, par to mums atbilstošā mērā bija jāsamaksā ar spirituālās dzīves augstāko izziņu. Ir jāuzsver, ka augstākajās zināšanās runa ir nevis par cilvēku godināšanu, bet gan par patiesības un izziņas godināšanu.

Tikai vienam noteikti ir jābūt skaidram, ka tam, kurš pilnīgi ir iekļāvies mūsdienu ārišķīgajā civilizācijā, ir ļoti grūti izlauzties līdz augstāko pasauļu izziņai. To viņš var tikai tiešām enerģiski ar sevi strādājot. Laikā, kad materiālās dzīves attiecības bija vienkāršas, arī garīgs pacēlums bija vieglāk sasniedzams. Godināšanas cienīgais, svētumu saturošais vairāk izcēlās no pārējām pasaules attiecībām. Kritiskā laikmetā ideāli tiek pazemoti. Citas jūtas nāk godināšanas, godbijības, pielūgsmes un apbrīna vietā. Mūsu laikmets šīs jūtas arvien vairāk atspiež atpakaļ, tā ka ikdienas dzīvē cilvēks tās piedzīvo tikai ļoti mazā mērā. Kurš meklē augstāku izziņu, tam tās ir jārada sevī. Tam pašam tās ir jāiepludina savā dvēselē. To nevar panākt ar studijām. To var panākt tikai dzīvojot dzīvi. Kurš grib kļūt par slepenskolnieku, tam ir enerģiski jāaudzina sevi pazemības noskaņojumam. Viņam visur savā apkārtnē, savos pārdzīvojumos ir jāuzmeklē tas, kas viņam var izvilināt apbrīnu un godbijību. Ja es saskaros ar kādu cilvēku un visur atrodu viņa vājības, tad es nolaupu pats sev augstākās izziņas spēku; ja es ar mīlestību mēģinu iedziļināties viņa priekšrocībās, tad es vācu šo spēku. Slepenmāceklim nepārtraukti jāpatur prātā sekošana šai pamācībai. Pieredzējuši garapētnieki zina, par kādu spēku viņi pateicas apstāklim, ka viņi vienmēr atkal visās lietās skatās uz labo un atturas no tiesājoša sprieduma. Bet tas nedrīkst palikt kā ārējs dzīves noteikums. Tam ir jāpārņem visiekšējākais mūsu dvēselē. Cilvēka paša rokās ir pilnveidot sevi, ar laiku pilnīgi pārveidoties. Bet šai pārvērtībai ir jānorisinās viņa iekšienē, viņa domu dzīvē. Nepietiek ar to, ka ārēji ar savu izturēšanos es izrādu cieņu pret kādu būtni. Šai cieņai ir jābūt manās domās. Ar to slepenskolniekam ir jāsāk – uzņemt pazemību savā domu dzīvē. Viņam savā apziņā ir jāuzmanās no necienīgām, negatīvām, kritiskām domām. Un viņam tieši ir jāmeklē, kā kopt sevī pazemības domas.

Katrā acumirklī, kad apsēžas, lai apzinātos savā apziņā, kas tur ir no negatīviem, tiesājošiem, kritiskiem spriedumiem par pasauli un dzīvi: – katrs šāds mirklis ved mūs tuvāk augstākajai izziņai. Mēs ātri kāpjam augšup, ja šādos mirkļos piepildām savu apziņu tikai ar tādām domām, kas pilda mūs ar apbrīnu, cieņu, godbijību pret pasauli un dzīvi. Kam ir pieredze šajās lietās, tas zina, ka katrā šādā mirklī cilvēkā tiek modināti spēki, kas citādi paliktu snaužam. Ar to cilvēkam tiek atvērtas garīgās acis. Ar to viņš sāk redzēt ap sevi lietas, kuras agrāk nevarēja ieraudzīt. Viņš sāk aptvert, ka iepriekš ir redzējis tikai daļu no apkārtējās pasaules. Cilvēks, kas stāv viņa priekšā, tagad parādās pavisam citā veidolā nekā iepriekš. Ar šo dzīves noteikumu viņš gan vēl nespēs jau redzēt to, kas, piemēram, tiek aprakstīta kā cilvēka aura. Jo tam ir nepieciešama vēl augstāka skološanās. Bet tieši līdz šai augstākajai skolai viņš var pacelties, ja iepriekš ir izgājis enerģisku skolu pazemībā.[1]

Bez trokšņa un ārējai pasaulei nepamanīti norisinās slepenskolnieka nostāšanās uz “izziņas takas”. Nevienam nav pat jāpamana viņā kādas izmaiņas. Viņš pilda savus pienākumus tāpat kā iepriekš; kā vienmēr kārto savas darīšanas. Pārvērtības norisinās vienīgi ar iekšējo dvēseles pusi, kas ir slēpta ārējai acij. Vispirms visu cilvēka dabu pārstaro pazemības pamatnoskaņojums pret visu patiesi cieņas vērto. Šajā vienā pamatsajūtā savu centru atrod visa viņa dvēseles dzīve. Tāpat kā saule ar saviem stariem atdzīvina visu dzīvo, tā godināšana slepenskolniekā atdzīvina visas dvēseles sajūtas.

Sākumā cilvēkam nebūs viegli noticēt, ka tādām jūtām kā goda parādīšanai, cieņai un tā tālāk ir kaut kāda saistība ar viņa izziņu. Tas saistās ar to, ka pastāv nosliece uzskatīt izziņu par kādu spēju pašu par sevi, kam nav nekādas saistības ar to, kas vēl bez tam norisinās dvēselē. Bet pie tam nepadomā, ka dvēsele ir tā, kura izzina. Un jūtas dvēselei ir tas, kas miesai ir vielas, no kā sastāv barība. Ja miesai maizes vietā dod akmeņus, tad tās darbība atmirst. Līdzīgi ir ar dvēseli. Tai godināšana, cieņa, pazemība ir barojošas vielas, kas dara dvēseli veselu, spēcīgu; pirmām kārtām, spēcīgu izziņas darbībai. Necieņa, antipātija, cieņas vērtā nenovērtēšana izraisa izzinošās darbības paralīzi un atmiršanu. – Garapētniekam šis fakts ir redzams aurā. Dvēsele, kas apgūst godināšanas, pazemības jūtas, izraisa pārmaiņas savā aurā. Zināmi dzeltensārtie, brūnsarkanie garīgie krāsu toņi pazūd un tiek aizstāti ar zilisarkaniem. Bet līdz ar to atveras izziņas spējas; tās saņem no savas apkārtnes ziņas, par kurām iepriekš nebija nekādas nojausmas. Godināšana modina dvēselē kādu simpātisku spēku, ar kuru mums tiek pievilktas klāt apkārtējo būtņu īpašības, kuras citādi paliek slēptas.

Tas, kas ir sasniedzams caur pazemību, kļūst vēl iedarbīgāks, kad pietuvojas vēl cits jūtu veids. Tas pastāv tajā, ka cilvēks mācās vienmēr mazāk padoties ārpasaules iespaidiem, toties attīsta rosīgu iekšējo dzīvi. Cilvēks, kurš no viena ārpasaules iespaida traucas uz nākošo, kurš nemitīgi meklē “izklaidēšanos”, neatrod ceļu uz slepenzinātni. Slepenskolniekam nav jānotrulinās pret ārpasauli, bet viņa bagātajai iekšējai dzīvei ir jānorāda viņam virzienu, kurā viņš pakļaujas tās iespaidiem. Ja kāds jūtām bagāts un dziļu dabu apveltīts cilvēks iet pa skaistu kalnu apvidu, tad viņa pārdzīvojumi ir citādi nekā jūtās nabadzīgam cilvēkam. Tikai tas, ko mēs pārdzīvojam iekšēji, dod mums atslēgu ārpasaules skaistumam. Viens kuģo pāri jūrai, un tikai nedaudzi pārdzīvojumi caurstrāvo viņa dvēseli; cits tur sajūt pasaules gara mūžīgo valodu, viņam atklājas pasaules radīšanas slepenās mīklas. Ir jāmācās apieties ar savām paša jūtām, priekšstatiem, ja grib attīstīt saturīgas attiecības ar ārpasauli. Ārpasaule visās savās parādībās ir pildīta ar dievišķo brīnumainību; bet dievišķajam vispirms ir jābūt pārdzīvotam pašam savā dvēselē, ja grib to atklāt apkārtnē. – Slepenskolniekam tiks norādīts radīt savā dzīvē acumirkļus, kuros viņš klusi un vientuļi iedziļinās pats sevī. Bet ne jau sava paša Es problēmām ir jānododas šajos mirkļos. Tas izraisītu tieši pretējo tam, kas ir domāts. Daudz vairāk šādos acumirkļos viņam pilnīgā klusumā ir jāļauj izskanēt tam, ko viņš ir pārdzīvojis, ko viņam ir teikusi ārējā pasaule. Katra puķe, katrs dzīvnieks, katra darbība šādos klusos acumirkļos atklās viņam neapjaustus noslēpumus. Un līdz ar to viņš tiks sagatavots jaunus ārpasaules iespaidus redzēt ar pavisam citām acīm nekā iepriekš. Kurš grib tikai baudīt iespaidu pēc iespaida, tas notrulina savas izziņas spējas. Kurš pēc baudīšanas ļauj, lai šī bauda viņam kaut ko atklāj, tas kopj un audzina savu izziņas spēju. Viņam tikai jāpieradinās ne tikai vienkārši ļaut izskanēt baudai, bet gan, atsakoties no tālākas baudīšanas, iepriekš baudīto pārstrādāt iekšējā darbībā. Briesmas slēpjošā zemūdens klints te ir ļoti liela. Tā vietā, lai sevī strādātu, var viegli iekrist pretējā un tikai gribēt vēl pilnīgi izsmelt baudīto līdz galam. Nenovērtējiet par zemu to, ka šeit slepenskolniekam paveras nepārskatāmi maldu avoti. Viņam ir jātiek cauri veselam baram savas dvēseles pavedēju. Tie visi grib nocietināt viņa Es, noslēgt to pašu sevī. Bet tam ir jāatveras pasaulei. Viņam ir jāmeklē bauda, jo tikai caur to viņā ienāk ārpasaule. Ja viņš notrulinās pret baudu, tad kļūst līdzīgs augam, kas no savas apkārtnes vairs nevar uzņemt nekādas barības vielas. Bet, ja viņš paliek tikai pie baudas, tad noslēdzas pats sevī. Viņš kaut ko nozīmēs tikai pats sev, bet ne pasaulei. Sevī viņš tad var dzīvot kā grib, var cik vien stipri grib kopt savu Es: pasaule viņu izslēgs. Tai viņš būs miris. Slepenskolnieks baudījumu apskata tikai kā līdzekli, lai kļūtu cienījamāks pasaulei. Bauda viņam ir ziņnesis, kas māca par pasauli; bet pēc mācībām viņš soļo uz priekšu cauri baudai uz darbu. Viņš nemācās, lai iemācīto krātu kaudzē kā savus zināšanu dārgumus, bet gan lai ar iemācīto kalpotu pasaulei.

Ir kāds pamatprincips visā slepenzinātnē, kas nedrīkst tikt pārkāpts, ja ir jāsasniedz kāds mērķis. Katrai slepenskolai to ir jāiekaļ skolēnā. Tas ir: jebkura izziņa, kuru tu meklē tikai, lai bagātinātu savas zināšanas, tikai lai uzkrātu dārgumus sevī, ved tevi nost no tava ceļa; bet jebkura izziņa, kuru tu meklē, lai kļūtu nobriedušāks uz cilvēku tālākattīstības un pasaules attīstības ceļa, ved tevi soli uz priekšu. Šis likums nepielūdzami pieprasa tā ievērošanu. Un ātrāk nekļūst par slepenskolnieku, pirms šis likums nav padarīts par savas dzīves vadlīniju. Šo garīgās skolas patiesību var apkopot īsā teikumā: katra ideja, kas nekļūst tev par ideālu, nogalina tavā dvēselē spēku; bet katra ideja, kas kļūst par ideālu, rada tevī dzīvības spēkus.