«Mani vajā nostalģija, jo es šķiros no Latvijas kārtējo reizi, bet nu tai pievienojas atšķirtība no dēla, viņš dzīvos citā Vācijas pilsētā,» noteic Jūlija Jansone īsu mirkli pirms aizbraukšanas.“Mani vajā nostalģija, jo es šķiros no Latvijas kārtējo reizi, bet nu tai pievienojas atšķirtība no dēla, viņš dzīvos citā Vācijas pilsētā,” noteic Jūlija Jansone īsu mirkli pirms aizbraukšanas. Pārsteigusi Rīgas publiku ar visai neparastu priekšnesumu Dzejas dienu pasākumā, diplomētā eiritmijas skolotāja dodas atpakaļ uz Vāciju. Pirms septiņiem gadiem kustību izteiksmes meklējumos Jūlija Jansone aizbrauca no Latvijas, prom no savas hipiju pagātnes.

Pagātne ar svītru

Ir grūti stāstīt par eiritmiju, to neredzot. Tikpat grūti, kā izteikt skaņu, vārdu, mūziku kustībā. Taču tieši eiritmija spēja apstādināt Jūliju Jansoni mokošajā meklējumu ceļā. Savulaik viņa bija pazīstama kā pantomīmas projektu un kustību grupu dalībniece, kā Vides aizsardzības kluba aktīviste. Arī disidentiska gruzdēšana tika personīgi izdzīvota, ar protesta simbolu pilnām izrādēm, ar Jura Vilcāna Celies, pirmais stāvs, par savu viņa dēvē arī hipiju periodu…

45 gadu vecumā Jūlija visu līdz tam paveikto pieslēja pie laika sienas. Pārdeva savu nelielo dzīvoklīti Pārdaugavā, pasita padusē čemodānu un devās uz Vāciju. Lai sāktu visu no jauna. Tas bija pirms septiņiem gadiem.

“Šodien novadīju pirmo stundu Hemnicas Valdorfschule!” otrdien elektroniskajā pastā saņemu Jūlijas vēsti. Viņa priecājas, ka sameklējusi eiritmijas skolotājas vietu, taču tas prasījis daudzus mēnešus pūļu un neskaitāmas elektroniskas vēstules ar savu CV pielikumā. Jūlija priecājas, ka tagad viņai būs daudz stundu, varēs labi pelnīt un biežāk atbraukt uz Rīgu. Tomēr viņa neslēpj, ka labprātāk visu laiku dzīvotu un strādātu Latvijā, diemžēl te nav iespējams atrast eiritmijas skolotājas vietu, kur būtu pietiekama slodze. Kad Jūlija Jansone devās uz studiju vietu Vācijā, viņa nedomāja, ka dzīve svešumā tā ievilksies.

Sāk no strupceļa

“Esmu visu laiku ar pantomīmu, no 14 gadu vecuma. Biju saistīta ar latviešu pantomīmu Sanktpēterburgā, toreizējā Ļeņingradā. Darbojos Vjačeslava Poluņina grupā, viņš tagad ir ļoti slavens klauns, mīms, dzīvo Londonā. Man tas viss šķita interesanti, man bija svarīgi izteikt sevi kustībā. Bet pamazām es sāku meklēt mazliet citu ceļu. Iepazinos ar Modri Tenisonu, viņam Kauņā bija disidentiska izrāde, kurā bija mēģinājums aiziet līdz kliedzienam, tātad no kustības līdz balsij. Mani tas ieinteresēja. Ar savu grupu Arkādijas parkā pirmsbarikāžu laikā izveidojām kustību izrādi ar Pink Floyd mūziku, man patika, ka tajā skan balss, ļoti radnieciska dvēseles kliedzienam. Mana mamma, viņa bija beigusi baletskolu, tomēr teica – tu ej pa nepareizo ceļu. Ar to, ko tu dari uz skatuves, ir par maz, tu neatveries, kaut kā pietrūkst. Tev ir jāmeklē. Es biju ļoti paklausīga meitene un meklēju,” pasmaida Jūlija. “Ziniet, ir tāda kolosāla filma Paradīzes bērni ar traģisko franču mīmu Žanu Luī Barro, un viņš tur rāda eiritmiju. To var manīt pēc Barro roku kustībām. Bet to jau es tikai tagad varu noteikt.”

Reiz viņas eksperimentus ieraudzīja bijusī audzēkne Baiba no Arkādijas parka, tolaik Jūlija organizēja projektu bāreņiem, Baltezera nometnē, kā pati smejas, vadīja krūmu stundas, tuvējā mežā iestudēja kustību ainas. Baiba uzaicināja uz Ādažu skolu, kur darbojās norvēģu pedagogi. Tā bija pirmā reize, kad Jūlija ieraudzīja eiritmiju. “Tā mani apbūra. Tur bija arī sarunas par garīgiem spēkiem, par saistību ar ūdeni, gaisu, zemi, tas bija jauns, par to padomju laikā taču nerunāja, bet faktiski – normālas lietas.”

Mēģinājusi atdarināt norvēģu mācīto, bet bērni viņu nesapratuši. “Atrados starp diviem krēsliem – pantomīmu un eiritmiju. Gribēju atmest veco, bet līdz jaunajam nemācēju tikt. Tad es teicu – vairs nezinu, kā strādāt. Tieši strupceļš bija tas, no kā es sāku.”

Jūlija atrada Rīgas Valdorfskolu, skrēja uz antroposofijas semināriem, iepazinās ar pirmajiem eiritmistiem, kas ieradās Latvijā. Viņi ieteica braukt uz Vāciju, studēt eiritmiju nopietni.

Bez savas maizes

“Pārdevu savu mazo dzīvoklīti, uztaisīju grandiozu atvadu balli draugiem no vides kluba. Tomēr aizbraukšana man nebija vienkārša, tas nav kā jaunībā, kad viss ir viegli. Arī dēls negribēja aizbraukt no Latvijas – nu kāpēc viņam ir tik jocīga mamma, kas viņu velk līdzi uz Vāciju?! Dēliņ, tas mākslas dēļ, es viņam teicu,” par sevi ironizē Jūlija. Puika vēl kādu laiku palicis pie tēta un omītes, ar dēla tēvu viņi ir labās attiecībās. Paņēmusi nelielu čemodānu, dēla ksilofonu un braukusi meklēt, kur abiem apmesties.

“Vitenas institūts atrodas lielā kalnā. Ierados tur galīgā tumsā, turklāt vēl sestdienā. Tur bija tikai virtuves darbinieks, ļoti labsirdīgs vācu onkulītis, ar bārdiņu, līdzīgs Haraldam Sīmanim,” pasmaida Jūlija. “Viņš teica, ka es varētu palikt, taču ir jābūt atļaujai. Kur tādu ņemšu?! Nezināju, ko iesākt. Piepeši redzu – kāds stāv kalna galā un tad nāk arvien tuvāk. Es teicu – tur kāds tuvojas, sāku skriet pretī. Tā bija eiritmijas šefene, pati galvenā. Kāpēc viņa nāca, varbūt lietussargu aizmirsa?! Taču tā bija palīdzība man, kas nokrita kaut kādā nesaprotamā veidā. Pieskrēju un teicu – es atbraucu no Latvijas, es gribu mācīties eiritmiju! Viņa sāka smieties. Atļāva palikt nelielā telpiņā, kurā sabiju, kamēr atradu istabu. Mācības bija par maksu, tam aizgāja visa dzīvokļa pārdošanas nauda, pusgadam pietika. Maize man šķita šausmīgi dārga, es to neēdu veselu mēnesi, taupīju naudu dēla atbraukšanai,” Jūlija aizdomājusies šķetina atmiņas. Tik daudz bijis nejaušību, kas palīdzēja.

Reiz institūtā ieradās ļaudis no kādas kopas, viņi meklēja latviešus – pansionātā dzīvojot 99 gadus veca kundze, kura gribot pirms nāves atcerēties latviešu dzejoļus un dziedāt latviski. Tā bija Aleksandra Grāca, kura savulaik Grobiņā, Zentas Mauriņas mājā, dibinājusi skolu, bet, Vācijā dzīvojot, daudz palīdzējusi Latvijai, veicinājusi pedagogu sadarbību, par to saņēmusi arī Triju Zvaigžņu ordeni. Jūlija ar dēlu brauca pie vecās kundzes, kopā skaitīja dzejoļus, dziedāja Latvijas himnu. Pirms nāves Grācas kundze teikusi, lai kopa nomaksā Jūlijai ceļa tēriņus. “Tie bija kādi desmit lati, es nopriecājos. Vēlāk viņi man daudz palīdzēja finansiāli, varēju tikt galā ar mācību maksu. Taču es pati pelnīju, daudz strādāju ģimenēs, kopu vecus vāciešus.”

Jūlija neslēpj, ka dzīve ārpus dzimtenes nav viegla, maz var atrast draugus, vienīgi domubiedrus profesionālajā vidē. “Pat tie latvieši, kas tur dzīvo, ir citi. Noteikti arī es esmu cita… Bieži vien jutos absolūti nepiederoša. Kad man bija pavisam smagi, iegāju mežā un domāju par Latvijas draugiem. Tad sajutu, ka blakus ir

Juris Vilcāns vai Aivars Neibarts, Arvīds Ulme. Tas palīdzēja.”

Iemīlēt rāmjus

“Es uzskatu, ka eiritmija ir grūta māksla. Pēc dabas esmu diezgan brīvdomīga, tāpēc man bija īpaši grūti. Esmu visu mūžu centusies pēc iespējas mazāk pakļauties likumiem. Kad izej cauri padomju sistēmai, pierodi pretoties – jo tas likums vienmēr bija stulbs – visu laiku esi disidentos. Bet eiritmijā jābūt pamatīgai disciplīnai, tajā ir likumi, kuriem vienkārši jāpakļaujas. Kad tu pacel roku ar plaukstu pret skatītājiem, tas ir viens, bet, ja plauksta būs pret sevi, pavisam kas cits. Un ja ik reizi tu darīsi citādi, gribot pateikt vienu un to pašu, tad nekas neiznāks, tevi nevarēs saprast. Man nav vienalga, kā pasaka vārdu puķe,” Jūlija ceļ rokas un attēlo.

Vācu pasniedzēji no citām fakultātēm teikuši – ak, nabaga Jūlija, kā tu vari tajā eiritmijā būt, ej uz brīvo aktiermākslu. “Bet es sapratu, ka man to sistēmu vajag. Tad es varu sakārtot sevi kā cilvēks. Ir brīnišķīga Rūdolfa Šteinera grāmata Brīvības filozofija, kad to lasi, saproti, ka brīvība faktiski ir pakļaušanās likumībām. Es varēju mācīties eiritmiju Maskavā, bet es tīšuprāt to darīju Vācijā, jo zināju, kāda ir šī zeme, man vajag šo kārtību, rāmjus. Un kad es tos rāmjus iemīlu, tad es varu būt brīva,” nedaudz paradoksāli piebilst viņa.

Tie, kas pazina Jūliju pirms Vācijas perioda, brīnās, kā viņa mainījusies. Kļuvusi harmoniskāka, līdzsvarotāka. “Es vēroju vairāk, bērnus, cilvēkus. Skatos, kur vairāk varu palīdzēt, atdot citiem,” ieguvumus summē pati Jūlija.

Uz kādu no eiritmijas izrādēm Hannoverē atvesti bērni ar īpašām vajadzībām. Jūlija rādīja brāļu Grimmu pasaku, bet zālē valdīja tik dzīvīgs troksnis, ka viņa samulsa. Tad viņa dzirdēja, kā sarunājas divas pedagoģes – uz skatuves rādītais tiek uztverts ar bērna ēterisko ķermeni. “Tas ir līdzīgi kā puķe – ja mājās daudz strīdēsies, kliegs viens uz otru, pīpēs, tad puķe var neaugt, novīst. Izrādē šī iedarbība notiek daudz ātrāk, uz bērnu iedarbojas uzreiz, viņš to izdzīvo, tādā veidā attīstoties.”

Dzeja caur kustību

Spēcīgu iespaidu devusi darbošanās antroposofiskajā pansionātā, kur Jūlijai bija iespēja aizvietot eiritmijas skolotāju. “Saredzēju eiritmijas kā sociālās mākslas nozīmi. Kāda paralizēta sieviete varēja pakustināt tikai plaukstu, bet garīgi viņa bija vesela. Skanēja dzeja, mūzika, un mēs noteiktā ritmā pa apli padevām koka bumbiņu. Viņa sita visus no ritma ārā, jo darīja to lēni, taču citi viņai palīdzēja, atbalstīja, lai ar veselo rociņu satvertu bumbu, padotu to… Šis skats mani ļoti aizkustināja. Kāda neredzīga sieviete ļoti gribēja spēlēt klavieres, bet bija aizmirsusi melodiju. Visi dziedāja, lai palīdzētu atcerēties. Viņa nospēlēja brīnišķīgi. Tur gulēja ļaudis, pavisam invalīdi, varēja runāt tikai ar acīm. Bet kad es kādam rādīju vārdus no eiritmijas, sajuta, kā kustas viss, kas viņam apkārt. Jo mēs jau nesastāvam tikai no ādas, kauliem un džinsu jakas,” Jūlija vērš skatienu uz manu apģērbu. “Mēs esam ne tikai tas, ko varam aptaustīt ar rokām. Mums ir vēl kaut kas, smalks ēteriskais ķermenis, un tas tiek iekustināts.”

Interesanti, ka ar eiritmijas palīdzību tiek tulkota dzeja. Matiass Knolls, arī izmantojot šo metodi, ir studējis eiritmiju. Salīdzinot žestus eiritmijas izteiksmē, meklējot atbilstošas skaņas abās valodās. Jūlija veikusi pirmos mēģinājumus Aivara Neibarta dzejas tulkošanā vāciski, parādot to eiritmijā, palīdzējuši kursa biedri no Hannoveres. Amanda Aizpuriete atbalsta ar padomu vācu dzejnieces Hildas Dominas latviskošanā, savukārt Jūlija mēģina dzeju izteikt caur eiritmiju.

Vai dēlu interesē viņas pasaule? Jūlija smaida, viņas jaunieti aizraujot tikai hiphopa mūzika, darbojas kā mūziķis, raksta tekstus vācu valodā, no visa liekā norobežojas. “Bet es viņa vecumā biju tāda pati. Es biju hipijs,” aizplīvuroti smaidot, viņa savij garos matus grīstē. Smejas, kad vaicāju, vai hipijs viņā vēl mīt – esot izdzinusi.

“Taču viņš man ļoti palīdz! Agrāk negatīvi iedarbojās, man bija grūti tikt ar sevi galā. Tagad es saprotu, kāpēc varu jebkuros apstākļos izdzīvot, tas ir no hipiju laikiem. Šodien daudzi vairs nemāk tā dzīvot. Ir jau ļoti skaisti, ja ir sava māja, dārziņš, bet tu vari iztikt arī ar minimālo, cilvēkam daudz nevajag. Mājas ir tur, kur tev viss ir līdzi.”

***

Jūlija Jansone

Dzimusi 1954. gadā Ļeņingradā

Studējusi Ļeņingradas Kultūras institūta režijas nodaļā

1977. gadā stažējusies Maskavas Roskoncert kā pantomīmu ansambļu režisore, vienlaikus pabeidzot Ļeņingradas Konservatorijas koledžas aktieru nodaļu (konferansjē specialitātē)

1983. gadā atgriezusies vecāku dzimtenē Latvijā

Vadījusi kustību teātri Arkādijas parkā – Atmodas laikā ievērības cienīgs bija iestudējums Siena, strādājusi teātra grupā Mazā ģilde par kustību mākslas pasniedzēju

Ilgus gadus bijusi Vides aizsardzības kluba biedre. 1999. gadā kopā ar citiem aktīvistiem, protestējot pret Būtiņģes termināli, badojusies 12 dienas

1995. gadā iepazinusi eiritmiju, strādājusi Ādažu Brīvajā Valdorfskolā

Pirms septiņiem gadiem devusies studēt uz Vāciju – Vitenas Pedagoģiskā institūta eiritmijas kursā, studijas pabeigusi Hannoveres MeRZ eiritmijas teātrī

Sākusi strādāt Hemnicas Valdorfskolā par eiritmijas skolotāju

Ir dēls (18), aizrāvies ar hiphopu, skatuves vārds – Donat

***

Kas ir eiritmija?

Harmonisku ķermeņa kustību māksla dzīvās mūzikas pavadībā. Māksla, kurā savienojas kustība ar skaņu, tveramais ar netveramo. No grieķu valodas tulkojot – skaistie ritmi. Eiritmijas teoriju radīja filozofs un pedagogs, garīgās kustības antroposofijas pamatlicējs Rūdolfs Šteiners, kurš teicis: “Īstenībā cilvēks piedzimst ar vajadzību nodibināt muzikālus, ritmiskus sava ķermeņa sakarus ar pasauli.”

Jūlija: “Tā ir redzama valodā un redzama mūzikā, tā ir dvēseļu kustība. Šajā mākslā izmantota precīza horeogrāfija. Sākumā ir mans žests, tad skan mūzika vai vārds. Sākumā skan dvēsele, tad ieskanas tonis vai skaņa. Valodas eiritmijai ir svarīga telpa, telpas apzināšana, caur kāju un roku kustību, kā arī caur visu cilvēku meklēt to, kas kustina valodu. Var arī ar mūziku parādīt redzamo – laikā, nevis telpā, jo mūzikai piemīt ritms, takts un melodija. Ar rokām rada mūzikas kustīgumu, izmaiņas – harmoniskas un tonālas. Izmantojot muzikālu horeogrāfiju, mūsu jūtas it kā nesam virs grīdas. Kājas tajā nav tik svarīgas kā valodas eiritmijā, kur katrā solī var izteiksmīgi izteikties. Ir svarīgi, kā tieši šķērsojam telpu, uz kurieni mūs nes Šopens vai Skrjabins. Eiritmija ir sevis pārvaldīšana, savu trako zirgu savaldīšana, jo mākslai jākalpo, pakļaujot savas domas, jūtas un gribu. Šie trīs stūrakmeņi arī satur antroposofiju, kuras neatņemama daļa ir eiritmija.”

Valdorfskolās eiritmija ir mācību priekšmets, slimnīcās – ārstniecisks līdzeklis, uz skatuves – jauna, vēl izzināma māksla.

Eiritmijai ir aptuveni 80 gadu ilga vēsture.