Piedāvājam jūsu uzmanībai vienu nodaļu no pazīstamākajiem un ievērojamākajiem Rene Dekarta darbiem.
Pārdomas par metodi, lai pareizi vadītu prātu un patiesību meklētu zinātnē
3 NODAĻA. DAŽI MORĀLES NOTEIKUMI, KURI IZRIET NO ŠĪS METODES
Kad beidzot sākat mītnes pārbūvi, kurā dzīvojat, nepietiek ar to, ka veco nojauc, ka sagādā materiālus un arhitektu vai pats apgūst nepieciešamās iemaņas, – bez tam vēl rūpīgi viss jāsaplāno jāparedz cita mītne, kur ar prieku varētu uzturēties būvdarbu laikā; tieši tāpat, lai manā rīcībā nebūtu nedrošības, kamēr prāts vēl savos spriedumos man lika būt nedrošam, un, lai man būtu iespēja šo laiku pēc iespējas laimīgi nodzīvot, es turpmākajam laikam sastādīju dažus morāles noteikumus trīs vai četras maksimas, kuras ar prieku jums izklāstīšu.
Pirmkārt, pakļauties manas valsta likumiem un paradumiem, konsekventi turēties pie reliģijas, kuras garā ar Dieva žēlastību kopš bērnības biju audzināts un visā citā vadījies no atturīgiem un galējības nezinošiem viedokļiem, kurus kopīgi izstrādājuši cilvēki, kuru vidū man būs jādzīvo. No šī laika, nepiešķirot nekādu vērtību saviem spriedumiem, jo es tos visus grasījos pārbaudīt, es biju pārliecināts, ka vislabāk sekot daudz saprātīgāku cilvēku domām. Neskatoties uz to, ka gudri cilvēki var būt persiešu, ķīniešu vidū tāpat kā starp mums, man likās labāk pieskaņoties tiem, starp kuriem man būs jādzīvo.bet, lai uzzinātu, kādi patiesībā ir viņu spriedumi, man visvairāk uzmanības bija jāpievērš tam, kā viņi rīkojas, nekā tam, ko viņi runā, un ne tikai tāpēc, ka sakarā ar mūsu tautu samaitātību cilvēku, kuru gatavi runāt to, ko domā, ir maz, bet arī tāpēc, ka daudzi paši to nezina; tā kā domas darbība, ar kuru mēs domājam par lietām, atšķiras no domas darbības, ar kuru mēs apzināmies, ka par to domājam, tad bieži vien tās ir viena no otras neatkarīgas. Starp daudziem vienādi izplatītiem viedokļiem es vienmēr izvēlējos vismērenākos, jo tie gan ērtāki praksē, gan, visticamāk, labāki, jo katra galējība ir slikta, un vēl arī tādēļ, lai kļūdas gadījumā mazāk novirzītos no īstā ceļa, nekā izvēloties vienu galējību, man pēc tam būtu jākrīt otrā. Uz galējībām es sevišķi attiecināju visus solījumus, kuri kaut kādā veidā ierobežoja brīvību, ne jau tāpēc, ka es nepiekristu likumiem, kuri, lai nosargātu garā vājos no nepastāvības, kādam labam nodomam vai pat tirdzniecības drošībai, vai vienkārši vienlīdzības dēļ atļauj dot solījumus, slēgt līgumus, kuri piespiež tos pastāvīgi ievērot, bet tāpēc, ka es neredzēju pasaulē neko, kas paliktu nemainīgs, un, tā kā es centos arvien vairāk pilnveidot savus spriedumus, nevis tos pasliktināt, tad uzskatīju, ka izdarītu lielu kļūdu pret veselo saprātu, ja, kaut ko atzīdams, uzliktu sev par pienākumu uzskatīt to par labu arī tad, kad tas tāds vairs nebūtu, vai kad es to par labu vairs neuzskatītu.
Mans otrais noteikums bija palikt tik stipram un izlēmīgam savā rīcībā, cik vien tas manos spēkos, un neatkāpjoties ievērot pat apšaubāmas domas, ja esmu tās pieņēmis par pareizām. Šeit es sevi pielīdzināju ceļiniekiem, kuri nomaldījies mežā: viņi nedrīkst riņķot vai klīst no vienas puses uz otru, kur nu vēl palikt uz vietas, tiem pēc iespējas taisnāk jāiet vienā virzienā, to nemainot kaut kāda niecīga iemesla dēļ, kaut gan sākumā tieši šī virziena izvēle bija tikai nejaušība. Ja viņi nenonāks pie sava mērķa, tad vienalga kaut kur izies, kur tiem, visticamāk, būs labāk, nekā meža vidū. Tā kā ikdienas lietas bieži necieš atlikšanu, tad nav šaubu, ka tad, ja mēs nespējam atšķirt pareizus spriedumus, tad mums jāapmierinās ar visticamāko. Un pat gadījumā, ja mēs starp vairākiem viedokļiem nesaskatām atšķirību par to ticamības pakāpi, mums tomēr par vienu jāizšķiras un droši jāpieņem, lai lietotu praksē nevis ar šaubām, bet kā īsto tā iemesla dēļ, ka bijām pareizi savos apsvērumos, kas lika to izvēlēties. Man ar to pietika, lai atbrīvotos no nožēlas un sirdsapziņas pārmetumiem, kas parasti neliek mierā vājo un svārstīgo prātus, kuri bieži ļauj sev nekonsekventi darīt kaut ko labu, ko paši pēc tam atzīst par muļķīgu.
Mans trešais noteikums bija vienmēr censties uzvarēt drīzāk pašam sevi nekā likteni (fortune), mainīt savas vēlmes, nevis dzīves kārtību un vispār pierast pie domas, ka mūsu pilnīgā varā atrodas tikai mūsu domas, un ka pēc tam, kad mēs esam izdarījuši visu iespējamo ar mūsu apkārtējiem priekšmetiem, tad to, kas mums neizdevās, jāuzskata par kaut ko absolūti neiespējamu.
Man ar to jau pietika, lai nākotnē nevēlētos kaut ko pārāku virs jau sasniegtā, un lai justos apmierināts. Jo, tā kā mūsu griba jau pēc dabas tiecas tikai pēc tā, ko mūsu prāts tai piedāvā tādā vai citādā veidā kā iespējamu, tad redzams, ka, uzskatot visus redzamos labumus par vienādi tāliem mūsu iespējām, mēs vairs nenožēlosim, ka mums nav to labumu, uz kuriem, kā liekas, mums tiesības kopš dzimšanas, ja vien paši neesam sev to lieguši, tāpat kā nenožēlojam, ka mums nepieder Ķīna vai Meksika. Pārvēršot, kā saka, vajadzību par tikumu, mēs tāpat arī negribēsim kļūt veseli, ja būsim slimi, vai kļūt brīvi, ja būsim ieslēgti cietumā, tāpat kā tagad negribam ķermeni no tik stipra materiāla kā dimants vai spārnus, lai lidotu kā putni. Atzīšos, ka nepieciešams ilgi vingrināties un bieži vien atkārtoti pārdomāt, lai pierastu skatīties uz lietām no tāda aspekta. Es domāju, ka te slēpjas to filozofu noslēpums, kuri kādreiz spēja pretoties liktenim, un, neskatoties uz ciešanām un nabadzību, sacentās svētlaimē ar saviem dieviem. Pastāvīgi pētot robežas, ko lēmusi daba, viņi nonāca pie pilnīgas pārliecības, ka viņu varā atrodas tikai pašu domas, un ar to vien pietika, lai netiektos pēc kaut kā cita; pār savām domām viņi valdīja tik neierobežoti, ka varēja pamatoti sevi uzskatīt par bagātākiem, varenākiem, brīvākiem un laimīgākiem nekā cilvēki, kuriem nebija tādas filozofijas un kuriem nekad nepiederēja tas, ko viņi gribēja, neskatoties uz to, ka viņiem pretim nāca daba un laime. Beidzot, šo morāli noslēdzot, es nolēmu apskatīt dažādas cilvēku nodarbošanās, lai mēģinātu izvēlēties no tām labāko. Nepievēršoties citu cilvēku darbam, es nolēmu, ka nav nekā labāka, kā turpināt to darbu, ko jau biju iesācis, tas ir, veltīt savu dzīvi prāta attīstībai un cik vien būs spēka virzīties uz patiesības iepazīšanu pēc manas pieņemtās metodes. Kopš tā laika, kad sāku šo metodi izmantot, es daudzreiz esmu piedzīvojis baudu, par kuru patīkamāks un tīrāks varbūt nav nekas uz šīs pasaules. Katru dienu ar savas metodes palīdzību atklājot dažas, pēc mana prāta, svarīgas patiesības, kuras parasti citiem nav zināmas, mani piepildīja tāda apmierinājuma sajūta, ka viss pārējais man it kā neeksistēja. Bez tam, trīs iepriekšējie noteikumi kļuva par avotu nodomam turpināt mācīšanos; tā kā Dievs katram no mums devis zināmas spējas, lai atšķirtu melus no patiesības, tad es ne uz mirkli neuzskatītu par savu pienākumu pieņemt citu domas, ja vien neplānotu izmantot savas spriešanas spējas, lai tās pārbaudītu, kad pienāks laiks. Sekojot citu padomiem, es nespētu atbrīvoties no šaubām, ja vien necerētu, ka tas neatņem man iespēju rast labākus, ja vien tādi iespējami.
Beidzot, es nespētu iegrožot savas vēlmes, nebūtu apmierināts, ja neietu to ceļu, kurš, es biju pārliecināts, ne tikai nodrošināja man visu zināšanu iegūšanu, uz kurām esmu spējīgs, bet arī veda uz visu man pieejamo labumu iegūšanu, vēl jo vairāk tāpēc, ka mūsu griba tiecas uz kaut kādu mērķi vai no tā izvairās atkarībā no tā, vai mūsu prāts to saprot kā labu vai sliktu. Tāpēc pietiek pareizi spriest, lai pareizi rīkotos, un pietiek ar vispareizāko spriedumu, lai rīkotos vislabākajā veidā, tas ir lai iegūtu visus tikumus un reizē ar tiem visus pieejamos labumus. Pārliecība par to, ka tas tā ir, nevar neizraisīt lielu apmierinājumu.
Nostiprinājis šos noteikumus un nolicis blakus reliģijas patiesībām, kas vienmēr bijusi mans ticības pirmais priekšmets, es uzskatīju, ka man ir tiesības atbrīvoties no saviem pārējiem viedokļiem. Cerēdams, ka mērķi labāk sasniegšu saskarsmē ar cilvēkiem, nekā paliekot mājās, pie pavarda, kur man radās šīs domas, es, nesagaidījis ziemas beigas, atkal devos ceļojumā. Veselus deviņus gadus es nedarīju neko citu kā tikai mētājos pa pasauli, centos vairāk vērot nekā kļūt par darbības personu visās manu acu priekšā notiekošajās komēdijās. Es domāju par katru lietu, it sevišķi par to, kas to var darīt apšaubāmu un mūs maldināt, pa to laiku savā prātā likvidējot maldus, kuri tur varēja iezagties. Taču es neatdarināju skeptiķus, kuri šaubās tāpēc, lai šaubītos, un izliekas, ka nevar izlemt. Mans mērķis, gluži pretēji, bija sasniegt pārliecību un, atmetot plūstošās smiltis, atrast zem kājām stabilu pamatu. Man tas, šķiet, izdevās diezgan labi, vēl jo vairāk tāpēc, ka cenšoties atklāt nepatiesību un apšaubāmas atziņas nevis ar vārgu minēšanu, bet skaidriem un drošiem spriedumiem, es nesastapos ne ar vienu apšaubāmu atziņu, no kuras nevarētu iegūt kādu pietiekami drošu spriedumu, kaut vai tādu, ka šajā atziņā nav nekā ticama. Un, līdzīgi tam, kā nojaucot vecās mājas, cenšas saglabāt to daļas, lai izmantotu jaunas mājas celtniecībā, arī es, atmetot visas savas atziņas, kuras uzskatīju par vāji pamatotām, veicu dažādus novērojumus un apguvu pieredzi, kura pēc tam man kalpoja jaunu, drošāku domu nostabilizēšanai. Tajā pašā laikā es turpināju trenēties pēc savas pieņemtās metodes. Tādā veidā, cenšoties vispār savas domas domāt saskaņā ar metodes noteikumiem, es laiku pa laikam atvēlēju pāris stundas speciāli tam, lai vingrinātos metodes pielietošanā matemātikas vai citu zinātņu grūtās problēmās, kuras es it kā pielīdzināju matemātiskām, atbrīvodams tās no citu zinātņu sākotnējām atziņām, pēc manām domām nepietiekoši izturīgām. Daudz tādu piemēru var atrast šajā sējumā. Tādā veidā, ārēji it kā neatšķiroties no tiem, kuru vienīgā nodarbošanās nevainīgi vadīt klusu dzīvi, cenšoties atšķirt baudu no netiklības un, lai izbēgtu no garlaicības pilnīgā bezdarbībā, ķertos pie visām cienījamām baudām, es dzīvoju nedzenoties pēc mērķa, un, šķiet, man veicās patiesības meklējumos vairāk, nekā tad, ja es tikai lasītu grāmatas un apmeklētu mācītus cilvēkus.
Vispār šie deviņi gadi pagāja ātrāk nekā es pieņēmu kādu lēmumu attiecībā uz grūtībām, kuras parasti kļūst par strīdus objektu zinātnieku starpā un sāku pārdomāt jaunās filozofijas pamatojumu, kurš ticamāks nekā vispārpieņemtais. Daudzu izcilu prātu piemērs, kuri pirms manis bija ķērušies pie šī darba, taču, kā man likās nesekmīgi, lika man domāt par to kā saistītu ar milzīgām grūtībām un es droši vien vēl ilgi pie tā nebūtu ķēries, ja līdz manām ausīm nebūtu atklīdušas baumas, ka es to jau esmu pabeidzis. Nezinu, kas deva iemeslu tādam apgalvojumam. Ja arī es to mazliet veicināju ar savām runām, tad vienīgi savas nezināšanas dēļ atklātāk nekā parasti to darīja cilvēki, kuri kaut ko mācījušies, bet varbūt arī norādot pamatojumu, kāpēc šaubos par daudzām lietām, ko citi uzskata par ticamām, taču nekādā ziņā es nelielījos ar kaut kādu mācību. Taču man pietika sirdsapziņas, lai negribētu tikt pieņemts par to, kas patiesībā es nebiju, tāpēc es nospriedu, ka man jādara viss iespējamais, lai būtu radušās reputācijas cienīgs. Tieši pirms astoņiem gadiem šī vēlēšanās pamudināja mani atstāt vietas, kur es varētu būt pazīstams, un dzīvot vientulībā valstī, kur ilgstošais karš bija radījis tādu kārtību, ka te esošais karaspēks šķita paredzēts tikai tāpēc, lai ar lielāku drošību varētu baudīt miera augļus, un kur ļoti čaklu cilvēku pūlī, kuri vairāk rūpējās par savām lietām, nevis interesējās par svešiniekiem, es varēju, neliedzot sev lielās pilsētas ērtības, dzīvot tādā vientulībā kā vislielākajā tuksnesī.