IEVADS
Tie nav mani vārdi, tie ir Skolotāja vārdi, kurš mani mācīja. Bez Viņa palīdzības es neko nespētu, bet ar Viņa palīdzību es uzsāku Ceļu. Jūs vēlaties iet pa to pašu Ceļu, tāpēc vārdi, kurus Viņš teica man, palīdzēs arī jums, ja jūs uz tiem paļausieties. Nepietiek ar to, ka teiksiet, cik šie vārdi taisnīgi un skaisti; cilvēkam, kurš grib iet uz priekšu, precīzi jādara tas, ko šie vārdi vēsta. Ja izsalkušais skatīsies uz ēdienu un atkārtos, cik tas labs, viņa izsalkums nemazināsies: viņam jāpastiepj roka un ēdiens jāpaņem, un jāēd.

Tāpat nepietiek tikai ar Skolotāja vārdu uzklausīšanu: jāizpilda tas, par ko Viņš runā, ieklausoties katrā vārdā un tverot katru mājienu. Ja mājienu neuztver un vārdu palaiž garām, tas zaudēts uz visiem laikiem, jo Skolotājs divreiz neatkārto.
Lai ietu šo ceļu, vajadzīgas četras īpašības:

ATŠĶIRŠANA,
VĒLMJU IZZUŠANA,
DIEVBIJĪGA UZVEDĪBA,
MĪLESTĪBA.

Centīšos pastāstīt, ko Skolotājs man par katru no tām teica.

I ATŠĶIRŠANA

Pirmā īpašība – Atšķiršana; parasti to saprot kā prasmi atšķirt reālo no nereālā. Tas ved cilvēku uz Ceļa. Pareizi, bet tajā pašā laikā tas ir daudz vairāk. Šo īpašību nepieciešams saglabāt visu dzīvi, ne tikai Ceļa sākumā, jo tu saproti, ka tikai pateicoties tai, tu vari iemantot to, par ko vērts cīnīties. Cilvēki, kuri to nezina, pūlas dēļ varas un naudas, bet ar to pietiek labi, ja vienai dzīvei, un tāpēc tas viss ir nepatiess. Ir kaut kas lielāks, patiesāks un mūžīgs; ja vienreiz to iemantosi, neko citu vairs negribēsi.

Visā pasaulē ir tikai divi cilvēku tipi: tie, kuri zina, un tie, kuri nezina; zināšanas – tas ir vienīgais patiesais. Nav svarīgi, kādai ciltij vai kādai reliģijai cilvēks pieder; vienīgais, kas svarīgs – Dievišķā plāna iepazīšana. Jo Dievam ir plāns, un šis plāns ir evolūcija. Kad cilvēks saprot šo patiesību visā tās pilnībā, viņš nevar nepalīdzēt tās realizācijai, nespēj ar to nesaplūst, jo tā ir tik gaiša un skaista. Tātad, gudrs cilvēks nostājas Dieva pusē, viņš veicina labo un pretojas ļaunumam, viņš strādā evolūcijas labā, nevis sava egoisma apmierināšanai.

Ja viņš nostājas Dieva pusē, viņš ir mūsējais, un absolūti vienalga, vai viņš sevi sauc par brahmanu vai budistu, kristieti vai muhamedāni, indieti vai angli, ķīnieti vai krievu. Tie, kuri nostājas Dieva pusē, zina, kāpēc viņi ir te un kas viņiem jādara, un cenšas veikt savu uzdevumu. Visi pārējie vēl nezina, kas viņiem jādara, tāpēc bieži rīkojas negudri, meklē savu personīgo labumu un nesaprot, ka viss ir viens, un ka tāpēc tikai tas, ko vēlas Vienīgais, labs var būt visiem. Viņi reālā vietā iegūst nereālo. Un, kamēr viņi neiemācīsies atšķirt vienu no otra, viņi nespēs nostāties Dieva pusē. Lūk, kāpēc atšķiršana ir pirmā pakāpe.

Bet, arī tad, kad izdarīta izvēle, tev tomēr jāatceras, ka reālajam un nereālajam ir daudz paveidu, un jāmācās atšķirt patieso no nepatiesā, svarīgo no niecīgā, derīgo no nederīgā, patieso no meliem, savtīgo no nesavtīgā.

Izvēlei starp patieso un nepatieso nevajadzētu sagādāt grūtības, jo tie, kuri vēlas sekot Skolotājam, jau izlēmuši rīkoties godīgi, lai ko tas viņiem maksātu. Taču cilvēks un viņa ķermenis – nav viens un tas pats, un cilvēka griba ne vienmēr saskan ar viņa ķermeņa vēlmēm. Kad tavs ķermenis kaut ko vēlas, apstājies un padomā, vai tiešām to vēlies tu pats. Jo tu esi dievišķs, un tu vēlies tikai to, ko vēlas Dievs, taču tev sevī jāiedziļinās, lai sastaptu Dievu un dzirdētu viņa balsi, kura ir tava balss. Nepieņem savus ķermeņus kā sevi pašu – ne fizisko, ne astrālo, ne mentālo ķermeni. Katrs no tiem cenšas iedvest cilvēkam, ka viņš ir īstais „Es”, lai panāktu vēlamo. Tev tie jāpazīst un jājūtas viņu pavēlniekam.

Kad ir darbs, kuru nepieciešams paveikt, fiziskais ķermenis cenšas atpūsties vai pastaigāties, vai ēst, vai padzerties. Un cilvēks neizpratnē sev saka: „Es to vēlos izdarīt, un es to izdarīšu”. Taču zinošs cilvēks saka: „Tas, ko vēlas ne – Es, lai pagaida”. Bieži vien, kad ir kādam jāpalīdz, fiziskais ķermenis domā: „Cik daudz darba tas prasīs, labāk lai kāds cits palīdz”. Bet cilvēks savam ķermenim iebilst: „Tu man nespēsi traucēt izdarīt labu darbu”.

Fiziskais ķermenis – tavs dzīvnieks, zirgs, uz kura tu jāj. Tāpēc tev pret viņu jāizturas labi un jārūpējas. Tu nedrīksti viņu pārpūlēt, tev viņš jābaro ar tīru barību, jākopj, jāsargā no netīrības. Jo bez ļoti tīta un vesela ķermeņa tu neizturēsi sarežģīto, saspringto sagatavošanās darbu, tu neizturēsi nepārtraukto spriedzi. Tev vienmēr jāpārvalda ķermenis, nevis otrādi.

Astrālajam ķermenim piemīt vēlmes – desmitiem vēlmju. Viņš grib, lai tu dusmojies, runā ļaunus vārdus, esi greizsirdīgs, alkatīgs pēc naudas, lai apskaud cita bagātību, lai slīgsti depresijā. Viņš grib to visu un vēl daudz ko citu; un vēlas nevis tāpēc, lai sev kaitētu, bet vēlas kaislīgas vibrācijas, vēlas nepārtraukti tās mainīt. Taču tev pašam neko no tā nevajag, tāpēc tev jāprot atšķirt savas vēlmes no sava ķermeņa vēlmēm.

Tavs mentālais ķermenis vēlas domāt, ka ir īpašs, par sevi daudz domāt, bet par citiem maz. Pat tad, kad tev izdevās viņu novērst no ikdienišķā, viņš tomēr rūpējas par savu labumu, liek tev domāt par tavu personisko attīstību, tā vietā, lai domātu par Skolotāja darbu un palīdzību citiem. Kad tu nododies meditācijai, viņš cenšas tevi piespiest domāt par visiem tiem priekšmetiem, kas tam nepieciešami, tā viena vienīgā vietā, kas nepieciešams tev. Tavs prāts – tas neesi tu, tas ir tavs instruments; tāpēc arī šeit nepieciešams atšķirt. Tev vienmēr jābūt modram, citādi tu neizturēsi.

Okultisms nezina kompromisu starp taisnību un nepatiesību. Lai ko tas maksātu, tev jārīkojas godprātīgi un nav jādara tas, kas neatbilst patiesībai, lai ko runātu un domātu par tevi nezinošs cilvēks. Tev dziļi jāstudē dabas slēptos likumus, un, kad būsi tos iepazinis, tad saskaņo ar tiem savu dzīvi, vienmēr vadoties pēc veselā saprāta.

Tev jāprot atšķirt svarīgais no niecīgā. Tur, kur saskaras taisnība un netaisnība, esi ciets kā klints, bet piekāpies citiem visā, kam nav nozīmes. Jo tev vienmēr jābūt lakoniskam un laipnam, saprātīgam un piekāpīgam, tādā pašā mērā citiem ļaujot pilnīgu brīvību, kādu brīvību tu gribētu sev.

Centies saprast, kas ir pūļu vērts, un atceries, ka ne jau pēc izmēra jāspriež par priekšmeta nozīmi. Kaut ko mazu, kas var patiešām noderēt Skolotāja darbā, paveikt svarīgāk, nekā kaut ko lielu, ko par svarīgu uzskata pasaulē. Tev jāatšķir ne tikai derīgais no nederīgā, bet vairāk derīgais no mazāk derīga. Pabarot nabagus – tas ir labs, derīgs un cēls darbs, bet pabarot viņu dvēseles vēl labāks, vēl cēlāks darbs, nekā pabarot viņu fiziskos ķermeņus. Katrs bagāts cilvēks var pabarot ķermeni, bet tikai zinošais var remdināt dvēseles izsalkumu. Ja tu esi gudrs, tad tavs pienākums ir palīdzēt citiem kļūt zinošiem.

Lai cik gudrs tu nebūtu, tev vēl daudz jāmācās šajā Ceļā; tik daudz, ka arī šeit nepieciešams atšķirt: un tev rūpīgi jāapsver, ko tieši ir vērts mācīties. Jebkuras zināšanas ir vērtīgas, un kādreiz tev piederēs pilnīgas zināšanas, bet pagaidām tu vari apgūt tikai daļu gudrības, tāpēc centies apgūt tās vissvarīgāko daļu. Dievs tikpat daudz ir gudrība, cik Mīlestība; jo lielāka tava gudrība, jo vairāk tu spēj parādīt Viņu. Tāpēc mācies, bet vispirms mācies to, kas tev visvairāk palīdzēs palīdzēt citiem. Pacietīgi mācies, bet ne tāpēc, lai cilvēki uzskatītu tevi par gudru, pat ne tāpēc, lai būtu laime kļūt gudram, bet gan tāpēc, ka tikai gudrs cilvēks spēj sniegt gudru palīdzību. Lai kā tu gribētu palīdzēt, tu nodarīsi vairāk ļaunuma, kamēr būsi nezinošs.

Tev jāatšķir patiesība no meliem, tev jāmācās būt patiesam visā, domās, vārdos un darbos. Vispirms domās; tas nav viegli, jo pasaulē daudz melīgu domu, daudz muļķīgas māņticības, un, kas tām vergo, tas neiet uz priekšu. Sakarā ar to, tev nav jāaizstāv doma tikai tāpēc, ka daudzi tā domā, vai tāpēc, ka tā domāja simtiem gadu, vai, ja tā rakstīts kādā grāmatā, kuru cilvēki uzskata par svētu; tev pašam ir jāapsver doma un jāizlemj, cik tā saprātīga. Atceries, ka vienalga, kaut vai tūkstoši cilvēku vienādi domātu par kādu jautājumu, viņu viedoklim nav ne mazākās vērtības, ja viņi neorientējas šajā jautājumā. Tam, kurš grib uzsākt Ceļu, jāiemācās domāt pašam, – jo māņticība – viens no lielākajiem ļaunumiem pasaulē, no kuriem jāatbrīvojas.

Tavai domai par citiem jābūt patiesai, tu nedrīksti par citiem domāt to, ko skaidri nezini. Neiedomājies, ka viņi visu laiku par tevi domā. Ja cilvēks izdara kaut ko, kas tevi aizskar, vai pasaka kaut ko par tevi, nedomā, ka viņš gribēja tevi aizvainot. Visticamāk, ka viņš to pat neiedomājās, jo katrai dvēselei ir pašai savas rūpes, un viņas domas grozās galvenokārt ap savām interesēm. Ja cilvēks ar tevi dusmīgi sarunājas, nedomā, ka „viņš mani neieredz, viņš mani grib sāpināt”. Visticamāk viņu ir sadusmojis kāds cits, un, tā kā tu esi gadījies viņa ceļā, viņš savas dusmas izgāza uz tevi. Viņš rīkojās bez prāta, jo dusmām nav saprāta, bet tas nedod tev tiesības par viņu domāt nepareizi.

Kad tu kļūsi par mācekli Skolotājam, tu vienmēr varēsi pārbaudīt savu domu patiesumu, salīdzinot tās ar Viņa domām. Jo audzēknis un Skolotājs ir viens vesels, viņam tikai atliek savienot savu domu ar Skolotāja domu, lai tūlīt redzētu, vai tās ir harmoniskas. Ja tās nav harmoniskas, tas nozīmē, ka nav pareizas un tās nepieciešams mainīt, jo Skolotāja domas ir pilnīgas, jo Viņš zina visu. Tie, kurus Viņš vēl nav pieņēmis, to darīt nevar, bet viņi sev var palīdzēt, ja bieži apstāsies un uzdos sev jautājumu: „Ko par to domātu Skolotājs? Ko teiktu vai kā tādā gadījumā rīkotos Skolotājs?” Jo tu nekad nedrīksti domāt, darīt vai runāt to, ko pēc tavām domām nedarītu, neteiktu vai nedomātu Skolotājs.

Tāpat tev jābūt patiesam savos vārdos, patiesam, bez pārspīlēšanas. Nekad nepiedēvē savus motīvus citam, tikai viņa Skolotājs zina viņa domas, un viņš var rīkoties, vadoties pēc motīviem, kuri tev vispār nevar ienākt prātā. Ja tu dzirdi kādu apsūdzam, nekad neatkārto dzirdēto, jo tā var būt nepatiesība, un, pat ja tā būtu patiesība, labāk ir klusēt, nekā runāt sliktu. Vienmēr apdomā vārdus, pirms sāksi runāt, lai nekļūtu neprecīzs.

Esi taisnīgs savā rīcībā. Nekad neizliecies citādāks kā esi. Jo katra nepatiesība ir šķērslis tīrajam taisnības vārdam, kuram jāstaro caur tevi, kā staro saules stars caur stiklu.

Tev jāatšķir savtīgais no nesavtīgā. Jo egoismam ir daudz veidu, un, kad tev liekas, kas esi to vienā veidā pilnīgi iznīcinājis, tas parādās jaunā veidā ar visu iepriekšējo spēku. Taču pakāpeniski tevi tik spēcīgi pārņem doma par palīdzību citiem, ka nepaliek ne vietas, ne laika domām par sevi.

Un vēl vienā nozīmē tev jāiemācās atšķirt. Jāiemācās pazīt Dievu katrā cilvēkā un katrā lietā, lai cik neglīts cilvēks vai lieta izskatītos. Tu savam brālim vari palīdzēt tikai caur to, kas jums abiem kopīgs, bet šis kopīgais – tā ir Dievišķā Dzīvība; iemācies to viņā pamodināt, iemācies to uzrunāt, kad sarunājies ar viņu; tikai tā tu savu brāli glābsi no grēka.

Turpinājums sekos