II ATBRĪVOŠANĀS NO VĒLMĒM
Daudziem tas liekas grūti – sasniegt stāvokli, kad vēlmju nav, jo viņi jūt, ka viņi paši un viņu vēlmes – tas ir nedalāms lielums, ka tad, ja atņems viņu vēlmes, simpātijas un antipātijas, tad nepaliks arī viņu „Es”. Taču tā domā tikai tie, kuri vēl nav iepazinuši Skolotāju; viņa svētīgās klātbūtnes gaismā visas vēlmes izzūd, saglabājas tikai viena vēlēšanās – līdzināties Viņam. Bet jau ātrāk, pirms sasniegsi laimi sastapties ar Viņu tieši, aci pret aci, tu vari, ja vēlies, atbrīvoties no vēlmēm.

Spēja atšķirt jau tev parādīja, ka tas, ko vēlas vairums cilvēku, – bagātība un vara, – ir mazvērtīgs. Kad to pilnīgi panāk ne tikai vārdos, bet arī realitātē, jebkura vēlme pēc varas un bagātības izzūd uz visiem laikiem.

Līdz šim teiktā nozīme bija vienkārša un tev atliek tikai to saprast. Taču var atteikties no dzīšanās pēc šīs zemes labumiem tikai tāpēc, lai izpelnītos debesu priekus vai tādēļ, lai iegūtu personisko atbrīvošanos no iemiesošanās; tāda veida maldos tu nedrīksti iegrimt.

Ja tu patiešām esi aizmirsis savu „Es”, tu nevari vairs domāt par viņa atbrīvošanu, vai par debesu svētlaimi.

Atceries, ka visas egoistiskās vēlmes sasaista, lai cik augsts nebūtu vēlmju objekts, un, kamēr tu neatbrīvojies no tām pavisam, tu nevari sevi brīvi un nesavtīgi veltīt Skolotāja darbam.

Kad izzudīs visas patmīlīgās vēlmes, var saglabāties vēlēšanās redzēt sava darba augļus.

Ja esi kādam palīdzējis, tev var gribēties redzēt, cik tu esi viņam palīdzējis; varbūt tev pat sagribēsies, lai arī viņš to redz un lai ir tev pateicīgs.

Tās vēl arvien ir vēlmes, tātad arī ticības trūkums.

Ja tu atdod spēku, lai palīdzētu citiem, neapšaubāmi būs rezultāts, neatkarīgi no tā, vai tu to redzēsi vai ne; ja tu zini Likumu, tu zini, ka tā jābūt. Tāpēc tev jādara labu laba dēļ, bez domām par atlīdzību; tev jāstrādā darba dēļ, nevis tāpēc, lai redzētu tā rezultātus; tev jākalpo pasaulei tāpēc, ka tu to mīli un nespēj sevi neatdot pasaulei.

Nevēlies iemantot psihisku spēku; to tu iemantosi, kad Skolotājs redzēs, ka tev tas vajadzīgs. Pārāk agra tā iemantošana vai iemantošana piespiedu kārtā nes sev līdzi daudz problēmu; bieži vien šī spēka ieguvējs kļūst par rotaļlietu nerātnu dabas garu rokās, vai arī kļūst augstprātīgs un sāk domāt, ka viņš nekļūdās; jebkurā gadījumā laikam un spēkam, kas ieguldīts tā iegūšanai, jābūt veltītam kalpošanai visu labā.

Psihiskais spēks radīsies pats no sevis, attīstības gaitā, – tam jānāk; un, ja Skolotājs nolems, ka tev labāk būtu to iemantot ātrāk, Viņš pats tev to pateiks, kā to attīstīt nekaitīgā ceļā. Taču līdz tam laikam labāk iztikt bez šāda spēka.

Tāpat tev jāuzmanās no dažādām sīkām vēlmēm, kuras parastas ikdienā. Nekad nevēlies spīdēt vai izlikties gudrs, nealksti pēc runāšanas. Labi ir runāt maz; vēl labāk nerunāt nemaz, ja neesi pavisam drošs, ka tas, ko vēlies teikt, ir patiess, labestīgs un derīgs. Pirms runāt, labi padomā, vai tam, ko vēlies teikt, piemīt šīs trīs īpašības, un, ja nepiemīt, tad labāk nerunā.

Labāk jau tūlīt pierodi rūpīgi apdomāt savus vārdus, jo, kad sasniegsi Iesvētīšanu, tev būs jāapdomā katru vārdu, lai neteiktu to, ko tev nebūs tiesību teikt.

Lielākā parasto sarunu daļa ir bezjēdzīga un lieka. Kad sarunās sākas nosodīšana, tās kļūst grēcīgas. Pierodi vairāk klausīties kā runāt, neizsaki savas domas, ja tev nejautā. Vienā no aprakstiem, kurā uzskaitītas māceklim nepieciešamas īpašības, ir teikts, ka tās ir: zināt, uzdrīkstēties, gribēt un klusēt, bet no četrām pēdējā – visgrūtākā.

Vēl viena parasta vēlme, kuru tev sevī jānomāc – vēlēšanās iejaukties svešās darīšanās. Tev nav daļas gar to, ko otrs cilvēks dara, runā vai kam viņš tic – un tev jāiemācās viņu netraucēt. Viņam ir pilnīgas tiesības brīvi runāt, domāt un rīkoties, kamēr viņš neaizskar citus.

Tu pats sev pieprasi rīcības brīvību, tādu pašu brīvību tev jāļauj viņam; kad viņš to izmanto, tev nav tiesību viņu nosodīt.

Ja tev liekas, ka viņš rīkojas nepareizi, un tev ir iespēja divatā pieklājīgi viņam paskaidrot, kāpēc tu tā domā, iespējams, ka tu viņu pārliecināsi; tomēr ir daudz gadījumu, kad arī tā būtu nevēlama iejaukšanās. Taču nekādā gadījumā tu nedrīksti par to runāt ar trešo personu, jo tā būtu sevišķi nejēdzīga rīcība.

Ja tu redzēsi cietsirdīgu izturēšanos pret bērnu vai dzīvnieku, tavs pienākums ir iejaukties un viņus aizstāvēt. Ja tu redzēsi, ka tiek pārkāpti valsts likumi, par to jādod ziņa valsts iestādēm. Ja tev ir uzdots vadīt kādu personu, var gadīties, ka tev būs pieklājīgi viņam jāpasaka par viņa kļūdām. Izņemot šos gadījumus, nejaucies svešās darīšanās un mācies klusēšanas tikumu.