PAR PUTNIEM
Šorīt eju modināt dēlu, bet mīkstās pavasara krēslas pielietajā istabā ir kaut kā citādāk, nekā vakar, aizvakar Hmm! Jā, gaišāks, tas ir viens, jo īpaši pēc vakardienas cīruļputeņa, un vēl šorīt kaut kā ĪPAŠI negribas iet ārā no mājas, doties uz darbu Un TAD es saprotu!
Sākumā pat apstājos pusceļā varbūt pārklausījos, varbūt tikai izlikās, bet NĒ, un nu jau skriešus metos istabā, tad nobremzēju un lēni, lēni, uzmanīgi, uzmanīgi lavos pie loga Pavisam kā uz kaķpēdiņām Tā, nesatraucies, prātīgi, neelpo skaļi, nesabaidi, neaizbaidi, tikai mierīgi, pavisam MIERĪGI Sirds mana arī Tu uzvedies rāmāk, nedauzies TIK skaļi
Vienā pusē nav, nu, tad pavisam lēnām JĀĀĀĀĀĀĀĀĀ! Un tur jau viņš sēž visā savā godībā izbužinājis melnos svārkus, uzpūties divreiz resnāks, cēli grozās un DZIED! Ber savus treļļus, ka visa pasaule reibst! Un es arī. Reibstu līdz ar skanīgo svilpienu, prieks saskrien acīs pilienu veidā un es dzirdu sevi čukstam: Sveiks, Draudziņ, MĀJAS!
Jā, STRAZDI ir atgriezušies. Un nu jau vairs nekādi cīruļputeņi, lietus un mākoņi neiestāstīs, ka līdz pavasarim vēl tālu!
Sēž melnsvārcis pie savas mājiņas daudzstāvu nama lodžijā, grozās, pozē un dzied! Tā kā mājiņas divas, pārlido no vienas pie otras, pasēž vienā, pasēž otrā, uzsvilpo pie katras, kā iemēģinot, kur labāka dzīve būs. Vai Tu, Draudziņ, esi mūsējais no pagājušā gada? Varbūt, bet varbūt arī esi saņēmis labus ieteikumus par mums? Lai kā arī būtu lai mums visiem kopā laba dzīve šovasar!
Un paldies par Pavasari!