<img src= http://www.e-skola.lv/img/2882s.jpg border=0 align=left style="padding-left: 7px; padding-right: 7px; padding-bottom: 7px; padding-top: 7px;"
„Pirmais cilvēks, kurš, iežogojis zemes gabalu, sev teica: „Tas ir mans!” – un atrada vientiešus, kuri tam noticēja, patiesībā bija īstais pilsoniskas sabiedrības dibinātājs. Cilvēce būtu izvairījusies no neskaitāmiem noziegumiem, kariem, slepkavībām un šausmām, ja būtu atradies kāds, kurš izrautu no zemes žoga mietus vai aizbērtu izrakto robežas grāvi, uzsaukdams: „Neklausieties to viltvārdi! Jūs iesiet bojā, ja aizmirsīsiet, ka zemes augļi pieder visiem, bet pati zeme – nevienam!”Tomēr ļoti iespējams, ka ap to laiku, kad tas notika, viss jau bija nonācis pārāk tālu, lai varētu atgriezties pie stāvokļa, kāds bija sākumā, jo šī privātīpašuma ideja cilvēka apziņā neradās pēkšņi, tā bija citu ideju rezultāts, kuras radās iepriekš, bet rasties tās varēja vienīgi pakāpeniski, viena pēc otras. Mums vajadzēja ilgi iet, apgūt daudz zināšanu un prasmju, nododot un attīstot tās no paaudzes uz paaudzi, kamēr mēs nonācām tur, kur esam pašlaik. Tāpēc lūkosim atgriezties atpakaļ un mēģināsim izsekot šo lēno notikumu un atklājumu gaitu to dabiskajā secībā.

Kamēr cilvēki bija apmierināti ar saviem vienkāršajiem mājokļiem, kamēr nevēlējās citu apģērbu kā vienīgi zvērādas, kuras savienoja ar ērkšķu vai zivju asaku palīdzību, kamēr pietika sevi izrotāt, izmantojot putnu spalvas un gliemežnīcas, kamēr cilvēki nodarbojās ar savu loku un bultu uzlabošanu, izmantoja asi noslīpētus akmeņus, lai uztaisītu zvejas laivas un vienkāršus mūzikas instrumentus, vārdu sakot, kamēr viņi darīja tikai to, ko varēja darīt viens cilvēks bez citu palīdzības, viņi bija brīvi, veseli, labsirdīgi un laimīgi un labi dzīvoja tādā mērā, kā to ļāva daba, kā arī priecājās par savstarpējām attiecībām, kuras nekas neierobežoja, un radīja mākslas darbus.

Taču, tiklīdz cilvēkam radās nepieciešamība pēc otra cilvēka palīdzības, tiklīdz viens cilvēks saprata, ka nebūtu slikti, ja ēdiena būtu divreiz vairāk, vienlīdzība beidzās, uz skatuves parādījās privātīpašums, darbs kļuva par nepieciešamību, plašie meži pārvērtās par auglīgiem laukiem, kurus laistīja cilvēku sviedri un kuros drīz uzdīga verdzības un nabadzības asni – un aizviļņoja reizē ar ražu. Metalurģija un lauksaimniecība – lūk, divas mākslas, kurām mums jāpateicas par šo revolūciju. Dzejnieks nosauks zeltu un sudrabu, bet filozofs teiks, ka tieši dzelzs un graudi civilizēja cilvēku un noveda pie cilvēku dzimtas pagrimuma.”