Deivids Hjūms filozofija – viņš uzskatīja, ka iztēles un paraduma savienojuma rezultātā veidojas mūsu ticība realitātei ārpus mums; tāpat viņš uzskatīja, ka mūsu „Es” identitāte jeb, izmantojot viņa terminoloģiju, „mūsu domāšanas substance” jāmeklē sevī. Fragments ņemts no viņa „Traktāta par cilvēka dabu”. Viņš atspoguļo tāda cilvēka dvēseles noskaņu, kuram patīk domāt par esības lielajām patiesībām un kurš šī iemesla dēļ sevi velta filozofijai.„Kad es, noguris no patīkamas laika pavadīšanas un sarunām, iegrimstu savās domās, sēžot savā istabā, vai vientuļas pastaigas laikā gar upes krastu, es jūtu, ka viss mans saprāts koncentrējas vienā kamolā, un es jūtu dabisku nepieciešamību domās pievērsties visiem priekšmetiem, ar kuriem tik daudz esmu saskāries lasot un savās sarunās un kuri izraisa tik daudz strīdu.

Es nespēju atturēt savu ziņkārību no ielūkošanās būtībā, primārajā principā tam, ko mēs saucam par morālu ļaunumu vai labumu, dabā un varas pamatos, dažādu kaislību un noslieču cēloņos, kuri stimulē manu rīcību un mani vada.

Man neērti domāt, ka es atzīstu vienu lietu un nosodu citu, par skaistu uzskatu vienu, bet citu par pretīgu, lemju, kas ir patiesība un kas ir meli, kas prātīgi un kas muļķīgi, tajā pašā laikā neapzinoties, uz kāda principa es pamatoju savus novērtējumus.

Mani uztrauc cilvēces stāvoklis, kura attieksmē pret šiem jautājumiem dzīvo tik nožēlojamā gara tumsībā, ka manī mostas vēlēšanās piedalīties cilvēces izglītošanā.

Manā tagadējā stāvoklī šīs jūtas manī rodas dabiski, un, ja es cenšos tās atgaiņāt un sevi nodarbināt ar kādu citu darbu vai izklaidēšanos, es jūtu, ka negūtu baudu, – lūk, te slēpjas manas filozofijas saknes.”