Iepriekšējā intervijā ar fiziķi, filosofu un antropozofu Daini Ozoliņu secinājām, ka galvenais, no kā sastāv apkārtējā pasaule, cilvēkus ieskaitot, ir enerģija. Turpinām sarunu — par enerģijas atjaunošanas resursiem.
Kas ir enerģijas radītāji?
“Enerģija ir īpašība, tā kaut kam piemīt — tātad jābūt enerģijas nesējam. Gaismai tas ir kvants vai fotons, mašīnas enerģija rodas, sadegot degvielai, bet Zemei enerģiju dod Saule ar savu starojumu. Tātad enerģijai ir ļoti daudz veidu.

Bet mēs runājam par enerģiju ne tikai kā matērijas kustību, tās spēju veikt kādu darbu vai kaut ko izmainīt. Mēs sakām — dzīvības enerģija, ar to domājot sparu, možumu, dzīvotprieku. Kad cilvēks sašļucis, par viņu saka — trūkst enerģijas. Šī ir tā brīnumainā enerģija, kas mūs uztur pie dzīves. Cilvēks, dzīvnieks, augs — tie, kas ir dzīvi —, šo enerģiju saņem piedzimstot, tomēr dzīves laikā tā visādā veidā būtu papildināma.

Jogā dzīvības enerģiju sauc par prānu un tās uzturēšanu saista ar elpošanu, ar neapzinātiem procesiem, kas notiek, ieelpojot un izelpojot. Jo, tiklīdz kādu brīdi neelpojam, tā beigas ir klāt! Tātad gaiss ir viens no svarīgākajiem enerģijas avotiem, par spīti tam, ka mūsu izpratnē tas taču nav NEKAS.

Ļoti daudz ko nosaka elpošanas ritms. Pie dažādām izjūtām — uztraukuma, fiziskas slodzes, sajūsmas — elpošanas ritms mainās. Ja pašsajūta nosaka elpošanu, iespējams arī pretējais virziens — ar elpošanu var regulēt garīgo stāvokli. Uztrauktam cilvēkam taču saka — elpo mierīgi! Jogiem ir ļoti sarežģīti elpošanas vingrinājumi, tur ir visādas gudrības. Bet bez nopietnām zināšanām ar elpošanu nebūtu jāeksperimentē, jo tā saistīta ar veģetatīvo — neapzināto — nervu sistēmu.

Svarīgi elpot svaigu gaisu. Dabā taču mūsu sajūtas ir ļoti labas, vai ne? Te izpaužas mūsu lielā saistība ar dabu un it īpaši kokiem, kas it kā ir pretēji mums: mēs pārvietojamies, viņi stāv uz vietas, mēs ieelpojam skābekli un izelpojam ogļskābo gāzi, viņi — otrādi. Mūsu mijiedarbība ir ļoti liela un nozīmīga, par spīti tam, ka cilvēki visā pasaulē nežēlīgi izcērt kokus. Tātad — būtu jāelpo pareizi, ritmiski un labu gaisu.

Pareiza elpošana arī ir frāze, ko dzird bieži, bet — kā tad pareizi jāelpo?

“Ritmiski — vidēji 15 — 16 reizes minūtē. Ir divi elpošanas veidi — ar krūtīm un ar diafragmu. Kurš pareizais? Nezinu, droši vien tas, kā cilvēks vislabāk jūtas.
Ir arī citas teorijas, kas izskaidro dzīvības enerģiju, piemēram, ka tā rodas no gara un dvēseles enerģiju saskarsmes. Bet tas jau ir ļoti smalki.”

Vēl dzīvības uzturēšanai ir nepieciešams ūdens.

“No fizikas viedokļa ūdens ir tīra pataloģija. Nenormālība.”

H2O — kas tur nenormāls?

“Tā ir tikai molekula, bet runa ir par ūdens fizikālajām īpašībām. Piemēram, 4 grādu temperatūrā ūdens ir vissmagākais — tāpēc nogrimst ezera dibenā. Pie nulles kļūst vieglāks un peld uz augšu.

Ja ūdens uzvestos kā citi šķidrumi, ezers ziemā aizsaltu līdz dibenam un tajā nebūtu iespējams dzīvot zivīm un citām dzīvības formām.
Ūdens ir daudz siltumietilpīgāks. Lai to sasildītu, jāpatērē daudz enerģijas, bet tas atdziestot arī daudz enerģijas atdod. Pie jūras ziemas ir siltākas, jo jūra atdziest lēnām. Golfa straume no ekvatora nes siltu ūdeni uz ziemeļiem — un Eiropā ir silts, pateicoties tam, ka straume ir no ūdens ar tā pataloģiskajām īpašībām…

Tās nav vienīgās ūdens nenormālības izpausmes. Starp ūdens molekulām pastāv ūdeņraža saite, kas tās dažādos veidos savieno kopās jeb klasteros — bumbiņu, ķēžu un citās formās. Un klasteri nes informāciju. Droši vien daudzi redzējuši dokumentālo filmu par japāņu zinātnieka Emoto eksperimentiem — viņš teicis ūdenim gan labus, gan sliktus vārdus, tad sasaldējis to un pētījis ledus kristāliņus. Labajam ūdenim tie veidojušies skaisti, simetriski, sliktajam — neregulāri, kroplīgi.”

Iznāk, ka ir laba vai slikta enerģija, ja jau ar vārdu, domu var pārveidot matērijas struktūru.

“Es vienmēr esmu uzskatījis, ka nav ne labas, ne sliktas enerģijas. Labo un slikto cilvēks iemācījās atšķirt, pēc dao mācības, tad, kad pamanīja skaisto un saprata, ka ir neglītais, vai uzzināja, ka ir labais un tātad — arī sliktais. Vai, kā Bībelē teikts, kad Ieva noplūca augli no atzīšanas koka, tad cilvēks sāka šķirot, kas labs, kas slikts.

Reiz kādā lekcijā runāju par to, ka pasaules pastāvēšanai ir vajadzīgi pretstati. Ka mēs redzam tikai tādēļ, ka ir gan gaisma, gan ēna, jo pilnīgā gaismā neko nevarētu saskatīt, tāpat kā tumsā. Un man jautāja: tad jau ar slikto nevajag cīnīties, tad jau tas ir labs?…

Man šķiet, ka lielos mērogos nav sliktu lietu. Kas vienam labs, citam var būt slikts. Bet jebkura enerģija, ko cilvēks saņem, tikai pastiprina to, kas viņā jau ir.”

Tad mūsu domas ir kā garšvielas, kas enerģijai dod noteiktu raksturu?

“Atgriežoties pie ūdens — ja uz nāvi notiesātajam saka: mēs tevi nenošausim, bet iedosim iedzert indi — viņš, iedzerdams tīru ūdeni, mirst. Viņš paņem kausu un iedveš sev, ka dzer indi, un ūdens arī darbojas kā inde.”

Ūdens tajā brīdī pieņem indes īpašības?

“Tā varētu domāt.”

Tad jau placebo efekts pārvēršas par maģiju.

“Gandrīz vai tā iznāk! Ar placebo efektu ir interesanti. Kā ir homeopātijā? Jo lielāks atšķaidījums, jo stiprākas zāles. Zāles atšķaida pat tik daudz, ka, fizikāli rēķinot, no tām ūdenī nepaliek neviena molekula. Bet tās iedarbojas!

Var būt, ka cilvēks, lietojot zāles, tik ļoti tic to dziedinošajam spēkam, ka viņa enerģija rada ūdenim tieši tādu struktūru, lai tā spētu viņam palīdzēt.”

Vislielākais radītājs tātad ir…

“Dievs taču radīja cilvēku pēc savas līdzības! Ja Viņš spēj radīt, kāpēc lai cilvēks nespētu? Mēs varam radīt daudz ko fiziskajā pasaulē — paskatieties apkārt —, kāpēc lai nespētu radīt arī to, ko nevaram uztvert ar saviem jutekļiem?”