Mežāža arhetips. Viņa pasaules centrs ir zemes matērija. Viņš ļoti iedziļinās visās savās problēmās un tas Mežāzi padara par atbalstu citiem. Mežāzis ir vismateriālākā zīme – tā ir kardinālās (pamata) Zemes stihijas zīme – zemes dzīves būtība, patvērums un drošības vieta. Mežāža arhetips var tikt saprasts kā pasaules izpratne caur zīmes fiksāciju uz priekšmetu un tāpēc ir saistīts ar tiem ierobežojumiem, kurus apziņai uzliek laiks un atmiņa. Mūsdienās lielā mērā mēs sevi apzināmies kā praktisku pielietojamu darbību kopumu. Mēs izprotam savu pastāvēšanu laika robežās, kas mūs piespiež domāt par beigām. Bet mēs nespējam to iedomāties kā citādi – laika un zemes matērijas likumības ir mūsu pasaules skatījuma pamatā un ir grūti iedomāties kaut ko ārpus šīm likumībām. Pati Zeme mītos bieži ir ierobežots sausuma gabaliņš bezgalīgajā debesu klaidā. Taču tā kļūst par Visuma centru. Mītoloģijā tieši Zemes dievībām visbiežāk tiek dotas tiesības radīt pasauli un cilvēku, zemes dievības ir mūsu organiskās un neorganiskas būtības pamats.Saturns – atmiņas planēta. Pirmssenča, paša zemes un liktens pirmtēls. Mežāža kā zemes zīmes arhetips ir sievišķs. Tas atspoguļo pasaules materiālo uzbūvi. Mežāzis ir materiāla un pragmatiska zīme. Eiropā Mežāža dzīvnieku pasaules arhetips ir kalnu kaza, Indijā – krokodils, senajā Ēģiptē – puszivs-pusdzīvnieks, kāda reptiļu pasuga, kas visizteiktāk raksturo dzīvo būtņu evolūcijas saistību ar zemi un ūdeni. Mežāzim atbilstošā planēta Saturns mūsu fiziskajā augumā atbild par skeletu, kā arī par ceļgaliem. Skelets ir tā mūsu ķermeņa daļa, kas visu satur kopā un tā daļa, uz kuras viss balstās. Mūsu galvas smadzenes ir saistītas ar mūsu roku darbību. Mūsu rokas apgūst prasmi lietot dažādus instrumentus, savukārt mūsu prāts – izmantot atmiņu, kas arī ir saistīta ar Saturna – Mežāža arhetipu. Cilvēka pašapzināšanās pamats ir atmiņa pašam par sevi. Saturns simbolizē cilvēciskās atmiņas kodolu – to šauro paša uztveres stīgu, kas viņam pieejama, tos likumus, caur kuriem viņš uztver pasauli. Saturna praktiskā atmiņa salīdzinājumā ar Urāna gaišredzību simbolizē sašaurinātus horizontus – tā aizver cilvēces acis redzēt materiālajai dzīvei nesvarīgo un uz visiem laikiem liek aizmirst par tiem, toties ļauj atcerēties sevi.

Atmiņas attīstība un sevis apzināšanās laikā un telpā (izplatījumā) pamazām liek izprast mirstīguma jēdzienu. Apguvusi mirstīguma jēdzienu, cilvēce apgūst arī izdzīvošanas būtību.

Praktiskā, piezemētā darbība ir saistīta ar Saturnu. Savukārt aktivitāte, kura nepieciešama izdzīvošanai – ar Marsu, kurš eksaltē Mežāža zīmē.

Skaidrā un gaišā, bet tālā un bezdvēseliskā Debess nespēj paglābt cilvēkus no nāves. Cilvēkam izdzīvot palīdz ēdiens un mītne, kā arī tās prasmes, kuras cilvēkam iemācījuši viņa senči. Tādējādi laika gaitā visbiežāk tīri praktisku apsvērumu vadīt veidojies senču kults. Mītoloģijā ir sastopamas dievības, kuras visrūpīgāk gādā par mājām un to pavarda uzturēšanu – romiešiem tā ir mājas un pavarda liesmas sargātāja dieviete Vesta. Mītos Pirssenča ceļš simbolizē to ceļu, ko pēc viņa atkārtos visa cilvēce, visas nākamās paaudzes. Īstenojuši savu likteni un pabeiguši zemes dzīves gaitas, cilvēki atgriežas zemē, Saturna sākotnē vai tiek sadedzināti (caur Marsa eksaltāciju Mežāža zīmē). Jebkura cilvēka liktenis ir saistīts ar zemes dzīvi.

Saturna arhetipā liktens tēls atspoguļojas kā likuma nosacītība, kas visizteiktāk izpaužas dabas un laika cikliskumā. Daudzu tautu mītoloģijā ir liktens dievības – grieķu moiras, skandināvu nornas, latviešu Laima. Liktens pavedienam reiz pienāk laiks pārtrūkt – šis tēls aizvien nes līdzi mirstīguma apziņu.

Mežāzis kā jau Zemes stihijas zīme var tikt uzskatīts par zemkopības sākotnējo arhetipu, jo arī tas ir izdzīvošanai nepieciešams aspekts – ēģiptiešu Nīlas dievs Sebeks, grieķu Pāns, kā arī indiešu Makara – tie visi ir ar zemes auglību un dabas ciklu izpratni saistīti dievi – to būtības pamats ir zemes valgme, kas nepieciešama tās auglībai. Mītoloģijā šie aspekti – zemes kopšana, liktenis, laika cikliskums bieži ir saistīti ar vienu un to pašu dievību. Spilgtākais šāds dievības izpaudums ir Saturns, kura vārds tiek tulkots kā sējējs. Tas etimoloģiski saistīts ar latviešu “sāts”. Apgūstot dabas procesu cikliskumu, cilvēks spēj apjēgt arī laika cikliskumu.

Saturna pasaulē viss radītais tiek veidots paša rokām. Taču iegūst tikai tas, kurš ir devis, tādējādi šeit apstiprinās arī enerģiju apmaiņas un saglabāšanas likumības. Cilvēces uzdevums ir pašsaglabāšanās – tā ir mūsu pastāvēšanas būtība. Arī mūsdienās Saturna mums dotais galvenais uzdevums ir pašapzināšanās. Un tāpat kā tālā senatnē, lai mēs izdzīvotu materiālā laukā, mūsu horizonti ir sašaurināti. Domas plašums ir saistīts ar sabiedrību un tā it jau pilnīgi cita zodiaka zīme un cits stāsts…

SATURNA pirmtēls

Saturna mītoloģiskais arhetips ir saistīts ar laiku, kad cilvēce, apguvusi noteiktus zemes novadus, sāka sevi ciešāk saistīt ar to apvidu, kurā tiek apbedīti viņu senči. Kā atmiņas par priekšgājējiem rodas dzimtas jēdziens un nāves jēdziens kā visa pabeigtības simbols. Tālumā aizslīd debesu dievības (Urāns) un iedarbojas zemes, laika un liktens dievības (Saturns), kuras gādā par to, lai turpinātu saglabāties iepriekš izveidojusies kārtība. Šīs dievības atspoguļo apgūtu zemi, no kuras ceļas augi, dzīvnieki un cilvēki un kura tos atkal apklāj, kad pienāk laiks.

Saturns ir cilvēka balsta sistēma, viņa skelets, zeme zem kājām, dzīves pamats. Tā ir noteikta un stabila matērija, kura norāda uz mūsu spējām pastāvēt un veido mūsu dzīvi tādu, kāda tā ir. Tā saglabā mūsu pasauli, augumu, saprātu un garu.
Saturna arhetipa dievības, kas no Visuma bezgalības radījušas trīsdimensionālo pasauli Zemi, arī ir tās, kuras rūpējas par cilvēka izdzīvošanu. Taču ar šīm dievībām saistīto ierobežotības principu mēs vēl joprojām sliecamies uzskatīt kā neglābjamu ļaunumu, piedēvējot zemes arhetipam tādus jēdzienus kā parāds, nolemtība vai karma. Dažkārt ļaudīm maldinoši šķiet, ka bez šī arhetipa var iztikt gluži labi, bet vai ir iespējams gars bez ķermeņa, vārds bez domas, darbība bez sekām, gandarījums bez piepūles un darba…

Zemes un liktens dievības bieži ir baismas radošas un biedējošas, un tikpat biedējoši ir matērijas likumi. Saturns ir nepielūdzamu likumu planēta. Tas, tāpat kā Urāns, palīdz mums apjēgt pasaules kārtību, taču, ja Urāns ir neierobežots domas lidojums, tad Saturns – nopietna, racionāla apziņa. Pabeigtība un neizbēgamība, kas ir saistīta ar pirmradītās zemes, liktens un likumu tēliem, noved mūs arī pie nāves jēdziena. Mītoloģijā liktens un nāve bieži ir saistīti un Zemes dievības bieži ir arī nāves dievības. Liktens jēdziens bieži ir saistīts ar viņsaules jēdzienu, it īpaši ar pēcnāves tiesas jēdzienu. Saturna tiesa ir saistīta ar likuma nemainību.

Taču dzīves laikā mēs saskaramies ne tikai ar likumības, nāves un liktens jēdzieniem, bet arī ar izdzīvošanas un dzīvības uzturēšanas jēdzieniem – tādējādi ir vēl kāds cits Saturna mītoloģiskais un arhetipiskais aspekts. Tās ir rūpes par izdzīvošanu, materiālās rūpes un rūpēs par ēdienu. Vistiešāk tas ir saistīts ar zemkopību kā dzīvības pamatu. Līdz ar atmiņu un sevis apzināšanos, izdzīvošana ir nākamais svarīgais dzīvības satura un dzīves pilnveidošanās pamatakmens. Saturna pasaulē viss ir saistīts ar to, kas radīts paša rokām – zemes kopšana, laika cikliskums, spīdekļi, kuri noteiktā laikā pagriezīsies labvēlīgi zemes apstrādāšanai, sēklās likšanai zemē un rūpēs par izdīgušo augu izaugtspējām – šis ir zemes, laika, cikliskuma un tātad arī kalendāra pamatā.

Saturna arhetips simbolizē Zemi – Debesu pretējo spēku, matēriju, kura pastāv pati par sevi un pati priekš sevis. Saturns ir ierobežojumi un izveidota pasaule, tās pamatlikumi un iekšējais kodols – laika cikliskums, kas visu materiālo norišu pamatā. Tā ir rezultativitāte, kas ir civilizācijas pamatā un atmiņa, kurā glabājas mehāniski atkārtoto darbību sasniegtie rezultāti. Tā ir katra paša vēsture – dzimtene, senči, gēni – un paša vieta dzīvē, nosacītība, kura gan iekļauj, gan rosina mūsu brīvo gribu. Tas ir pasaulē neizbēgamais galīgums – ļaunums, ar kuru nākas samierināties, liktenis ar visām viņa nepatīkamajām izpausmēm. Tā ir praktiska un reāla savu pūļu upurēšana, lai sasniegtu vēlamo mērķi, esības nolemtība un visa radīšana, lai to pārvarētu. Tas ir vecums, vieda gudrība un nāve kā sava liktens īstenošana un pabeigtība vēsturē. Un vēl, tā ir pašnovērtējuma tiesa, kas dod mums iespēju pēc iespējas pilnīgi apzināt pašam sevi.

Saturna simboli –
Zeme, māls, podnieka ripa, krokodils (kurš dzīvo gan uz zemes, gan ūdenī) – radīšanas materiālais pamats (samitrināta zeme).
Bruņurupucis, Zemes ass, Zemes naba, pavards – pasaules centrs, pamats, neizkustināmība.
Piramīda, kapakmens (krusts, ģerbonis, robeža), upuris – atmiņa par pagātni (muzeji, arhīvi, pieminekļi).
Vārpsta (laiks, pulkstenis), āzis (zemkopība, auglība), ģimene, sirpis (nāves izkapts), skelets – sākuma un beigu likums.
Krāsas un to psiholoģiskā ietekme –
Melna – koncentrācija, stingrība, smagums, fatālisms.
Brūna – matērija, darbs, pamatīgums.
Balts ar brūnu – noteiktība, centība, pārliecība.

Pirmtēls Saule Mežāža zīmē – vecās, norietošās Saules Atuma tēls: demiurgs, kurš radījis pats sevi no pirmatnējā haosa. Viņa vārds saistās ar pabeigtību, īstenošanos, tas nozīmē „viss” un „nekas”. Mežāža Saules enerģija tiek vērsta uz pašpilnveidi, pašattīstīšanu. Savu pasauli veido pats no paša krājumiem.

Atums radīja arī pirmo kalnu, kas pacēlās pirmatnējo ūdeņu okeāna: tā mēs redzam Saules tuvošanos pasaulei. Tā ir spoži sarkanā ziemas saule, kas riet dienas vidū. Dzīves ceļā raksturīga izteikta atbildība un noteiktība.

Pirmtēls Mēness Mežāža zīmē – burve Hekate – ļoti drūms dvēseles tēls. Hekate spēj redzēt nākotni un zina visu, kas notiks. Tas ir intuīcijas tēls darbībā un liktens priekšnojauta, kas biedē visu dzīvo atgādinot, ka visus sagaida nāve. Hekates tēls bieži ticis novietots krustcelēs, lai dotu norādes, kas meklētāju sagaida ceļa galā. Mēness ir trimdā Mežāzī. Tas liedz emocionālai pasaulei plašumu un izraisa bailes no emocionalitātes. Viņam viss ir iesaistīts pagātnē un viņš nepieļauj laimīga gadījuma iespējamību. Tā ir dvēsele, kura neļauj sev iziet uz nezināmas takas un liedz emocionālu aizraušanos. Pesimistiskās prognozes bieži piepildās. Ja šāds Mēness ir pozitīvs, viņš dod iespēju atšķirt izjūtas.

Pirmtēls Merkurs Mežāža zīmē – ēģiptiešu Tota zināšanu zīme. Skaitļi un rakstība radās novērojot laiku līdzīgi kā zināšanas rodas no pieredzes. Šeit viss ir iepriekš zināms un paredzams, bet to nenosaka intuīcija. Senais vielisko zinātņu avots: tas radies pagātnē un nosaka nākotni. Konkrētība un skaidri spriedumi. Mērķis arī skaidri noteikts, visbiežāk materiāls.

Pirmtēls Venera Mežāža zīmē – ģermāņu mīlestības dieves Freijas tēls. Freija pārgalvīgi vadīja kaķu pajūgu un sajūsmināja ne tikai dievus, bet arī milzeņus. Freija tika bagātīgi apveltīta – viņa spēj savaldīt jūtas, jo zin mīlestības cenu. Šis Veneras novietojums rāda vai nu aukstas jūtas vai arī spēju pašam cīnīties par laimi.

Pirmtēls Marss Mežāža zīmē – sevis pārvarēšana, lai sasniegtu izvēlēto mērķi. Svarīgs ir rezultāts, nevis pati cīņa. Marss eksaltē Mežāzī un tas ir droša barveža tēls. Līdzība ar skandināvu Odīnu. Drosme un mērķtiecīga pašuzupurēšanās – Odīns ne tikai piekala sevi svētajā kokā ar svēto šķēpu, bet arī devās pazeme, lai saņemtu pravietojumus un augstākās zināšanas, ko dāvāt tālāk ļaudīm.

Pirmtēls Jupiters Mežāža zīmē – ēģiptiešu ērgļa dievības Hora tēls. Mītos vēstīts, ka Horam smagā darbā nākas pierādīt tiesības uz īpašumu, ko Sets nelietīgi viņam atņēmis. Hors tiek tronī tikai pēc smaga un ilgstoša darba un pūlēm.

Jupiters ir kritumā Mežāža zīmē. Tā ir ilgstroša cīna ar smagiem apstākļiem, lai sasniegtu mērķi. Viņa šaurais skatījums uz lietām visu tikai sarežģī.

Pirmtēls Saturns Mežāža zīmē – Saturns savās mājās – labais radītājs Gebs. Dzīvo un mirušo aizstāvis, kas devis nosaukumu ēģiptiešu zemei. Saturniskās tieksmes dēļ sasniegt pilnīgu rezultātu, viņš saķīvējās ar savu sievu – debesīm. Tas norāda uz šāda cilvēka spēju ierobežot sevi tikai mērķa dēļ. Tā ir arī milzīga atbildība par radīto un vienmēr tie ir reāli augļi, kas šīs atteikšanās dēļ tiek arī saņemti. Gebs visu rada uz zemes, bet viņa gars Hnums radīja cilvēkus. Līdzīgā kārtā arī Saturns Mežāzī veido stabilu personības mugurkaulu un palīdz neatkāpties no mērķa ceļa ne par matu.

Pirmtēls Urāns Mežāža zīmē – šumeru pasaules okeāna dievība savās dzīlēs glabā pasaules likteņus. Viņš pārvalda pazemes ūdeņu krājumus, no kā ir atkarīga zemes auglība, bet viņa slēptākajās dzīlēs dzimst cilvēks. Šāds planētas novietojums modina cilvēces apziņā garīgus mērķus un garīgas izpausmes zinātnē. Mūsu gadsimtā tas bija laikā no 1984-1998.gadam. Matērija dominē, taču tā parādās arī gluži garīgā plānā: rodas mistiska attieksme pret matēriju. Neptūns Mežāzī modina īpašu attieksmi pret likteni, modina pārdomas par to, cik lielā mērā tas var būt maināms vai paredzams. Šai laikā no okeāna dzīlēs pasmeltā māla dzimst jaunā vieliskā pasaule – veidojas tās formas, bet pagaidām tā vēl klāta dūmaku un dzīvība nav atdalīta no nāves.

Pirmtēls Hīrons Mežāža zīmē – Termins – romiešu robežakmens dievs. No tā radies vārds termins (jēdziens) – tas rada harmoniju, formulējot noteiktus jēdzienus un norādot katrai lietai savu vietu – gan savstarpējās attiecībās, gan pasaules kārtības skatījumā kopumā. Šāds dažādo kultūras jomu zīmējums un ierobežotība tai pat laikā dod iespēju tām neatkarīgi attīstīties. Šis Hīrona novietojums izceļ ikvienu radošu norisi un spēj pierādīt katras noteiktās kultūras jomas vērtību.

Cits mītoloģiskais tēls ir bargā soģe Temīda, taisns un bezkaislīgs tiesas spriedums.

Pirmtēls Neptūns Mežāža zīmē –Abzu – šumeru pasaules okeāns, kurš’slēpj savās dzīlēs pasaules likteņzīmes. Viņš pārvalda pazemes ūdeņus, kas dod zemei auglību. Tā tumšajās dzīlēs dzimst cilvēks. Šī Neptūna atrašanās vieta palīdz dzimt jaunām idejiskām un garīgām pārliecībām un iedvesmām, kā arī palīdz saglabāt senas un mūžīgas vērtības. Garīgums ir saistīts ar matēriju, jo matērijā ir tā, kurā var izpausties gars. Cilvēki šai laikā vairāk gūst apliecinājumu garīgo patiesību pastāvēšanai, taču šai laikā arī visbiežāk maldās dažādos nosacīti garīgos ceļos, kas būtībā ir tikai apmāns vai migla.

Pirmtēls Plutons Mežāža zīmē – romiešu Dits (Dispaters). Jupitera zemes valstības dvīnis, līdzinieks vai pretmets. Iekšējās struktūras dzīves valdnieks. Iekšējo rezervju dievība, kas caur iekšējo spēku ļauj īstenoties ārējiem notikumiem. Dziļāko enerģiju koncentrācija. Valdīšana pār fiziskās pasaules likumībām.

Laiks, kad Plutons atrodas Mežāža zīmē (2009.-2025.g) pieprasa īpaši vērīgu attieksmi pret zemes dzīļu bagātībām. Pasaules ekoloģijas pārveidošanās, ja cilvēks negribēs būt saprātīgs. Mainās pamatuzskati par pasaules fizisko kārtību. Zinātņu attīstība.