Viens iekšējās iegremdēšanās piemērs kādā simboliskā priekšstatā var uzskatāmi paskaidrot mums iepriekš teikto. Vispirms šāds priekšstats dvēselē ir jāuzbūvē. Tas var notikt šādā veidā: iedomājieties kādu augu, kā tas sakņojas augsnē, kā izdzen lapu pēc lapas, kā tas attīstās līdz zieda uzplaukšanai. Un tagad iedomājieties šim augam blakus cilvēku. Ierosiniet savā dvēselē domu par to, ka cilvēkam piemīt īpašības un spējas, kuras, salīdzinot ar auga īpašībām un spējām, var tikt nosauktas par pilnīgākām.

Padomājiet par to, ka viņš atbilstoši savām jūtām un gribai var doties turpu vai šurpu, kamēr augs ir “piesiets” pie augsnes. Un tagad jāpasaka sev: jā, protams, cilvēks ir pilnīgāks paraugu, taču es saskatu tajā arī tādas īpašības, kādas es nenovēroju augā, bet, tieši pateicoties to trūkumam, augs var parādīties noteiktā ziņā pilnīgāks par cilvēku.

Cilvēks ir iekāru un kaislību pilns, viņš seko tām savā uzvedībā. Attiecībā uz cilvēku es varu runāt par to, ka, pateicoties savām dziņām un kaislībām, viņš ir spējīgs maldīties.

Augā es redzu, kā tas seko tīriem augšanas likumiem, atraisot lapu pēc lapas, kā tas bezkaislīgi atver savu ziedu nevainīgam saules staram. Es varu sev teikt: cilvēkam piemīt noteiktas pilnības priekšrocība, salīdzinot ar augu, tomēr viņš ir ieguvis šo pilnību uz tā rēķina, ka ļāvis savā būtnē tīriem auga spēkiem piejaukīies dziņām, iekārēm un kaislībām.

Tagad es iztēlojos, kā caur augu plūst zaļa sula un ka tā ir īīro bezkaislīgo augšanas likumu izpausme-un tad es iztēlojos, kā caur cilvēka asinsvadiem plūst sarkanas asinis un ka tās ir dziņu iekāru un kaislību izpausme.

To visu es izsaucu savā dvēselē kā aktīvu domu. Tad es iedomājos tālāk, ka cIlvēks ir spējīgs attīstīties, ka viņš ar savas dvēseles augstāko spēju palīdzību var attīrīt savas dziņas un kaislības. Es domāju par to, ka viss zemais šajās dziņās un kaislībās var tikt iznīcināts un ka tās atdzimst no jauna kādā augstākā pakāpē. Tad drīkst iedomāties asinis kā attīrīto un šķīstīto dziņu un kaislību izpausmi.

Tagad es, piemēram, raugos garā uz rozi un saku sev: sarkanajā rozes ziedlapiņā es redzu zaļās auga sulas krāsu pārvērstu sarkanajā, un sarkana roze tāpat kā zaļa lapa seko tīriem bezkaislīgiem augšanas likumiem. Lai nu tagad rozes sarkanā krāsa kļūst man par tādu simbolu, kas ir attīrīto dziņu un kaislību izpausme, kuras, atbrīvotas no visa zemiskā, savā tīrībā līdzinās spēkiem, kas darbojas sarkanajā rozē.

Tagad es mēģinu šādas domas ne vien pārdomāt savā prātā, bet arī atdzīvināt tās savās izjūtās. Priekšstats parplaukstoša auga tīro un bezkaislīgo dabu var radīt manī svētlaimi; es varu radīt sevī sajūtu, ka augstāka pilnība ir sasniedzama pateicoties tam, ka tiek iegūtas dziņas un iekāres.

Tad šī svētlaime, ko es līdz šim izjutu, var pārvērsties par nopietnu pārdzīvojumu, un tad manī var rasties atbrīvojošas laimes izjūta, kad es nododos domai par sarkanām asinīm, kas var kļūt par iekšēji tīru pārdzīvojumu nesēju kā rozes sarkanā sula. Svarīgi ir pavadīt domu, kas kalpo šāda simboliska priekšstata uzbūvei, ar dzīvām jūtām.

Pēc tam, kad jūs esat nodevušies šādām domām un jūtam, tās jāpārveido tālāk šādā simboliskā priekšstatā. Iedomājieties melnu krustu. Tas lai ir iznīcināto zemo dziņu un kaislību simbols; un tur, kur krusta baļķi krustojas, iedomājieties septiņas sarkanas spīdošas rozes sakārtotas aplī.

Šīs rozes lai ir simbols asinīm, kas ir attīrīto, šķīstīto kaislību un dziņu izpausme. Tam jābūt tādam simboliskam priekšstatam, kuru izsauc sava dvēsele tāda pat veida, ka tas augšā tika uzskatāmi paradīts uz viena atmiņas priekšstata piemēra Tādam priekšstatam Ja tam nododas, iekšēji tajā iegremdējoties piemīt dvēseli modinošs spēks.

Šīs iegremdēšanas laikā jāmēģina izslēgt no apziņas jebkādus citus priekšstatus. Vienīgi raksturotajam tēlam garā jāatrodas dvēseles priekšā tik dzīvam, cik vien iespējams.