Cilvēks ir universālā makrokosmosa mikrokosmisks atspulgs, jo visi tā elementi sākas Kosmosā. Atbilstoši šai mistikas interešu cienīgajai atziņai piedāvājam Paracela, 16.gs. mistiķa, darba fragmentu.„Dievs radīja ķermeni, kuru piešķīra cilvēkam, no substances, kuru savukārt radīja no nebūtības. Šo substanci ieguva no visiem debesu un zemes radījumiem, tieši tāpat kā Viņš ieguva dvēseli pats no sevis. Piemēram, cilvēks veidots no miesas un asinīm, taču bez tam arī no dvēseles, kura arī ir cilvēks un kura ir daudz smalkāka kā pirmie.

Lūk, tā no visiem radījumiem, no visām stihijām, no visām debesu zvaigznēm un zemes, no visām īpašībām, esencēm un īpatnībām tika iegūts tas, kas kļuva par vissmalkāko, par visu skaistāko un savienots vienā masā. Un tad no šīs masas radīja cilvēku. Un tāpēc cilvēks ir mikrokosmoss, maza pasaule, jo kļuva par visu zvaigžņu un planētu, visas debess, zemes un stihiju esenci; tāpēc viņš ir kvintesence.

Četras stihijas – tā ir visa pasaule, un no tām veidots cilvēks. Tātad pēc skaita viņš ir piektais, tas ir, kvintesence, augstāks par tām četrām, no kurām iegūts viņa kodols. Taču makrokosmoss un mikrokosmoss atšķiras ar to, ka cilvēka forma, veids un substance no sava pirmavota ir attālinājusies. Cilvēka zeme ir miesa, ūdens – asinis, uguns – siltums, bet gaiss – elpa. Šīs īpašības nav mainītas, mainītas ir tikai ķermeņa vielas. Tāpēc cilvēks ir cilvēks, nevis pasaule; tomēr viņš radīts no šīs pasaules un radīts līdzīgs, bet – Dievam, nevis pasaulei.

Un tomēr cilvēkam piemīt visas šīs pasaules īpašības. Tāpēc Svētajos Rakstos teikts, un tas ir pareizi, ka mēs no pīšļiem esam cēlušies un par pīšļiem mums lemts reiz tapt; tas ir, ja cilvēks tiešām radīts pēc Dieva līdzības, kaut arī viņu veido miesa un asinis un viņš ir sarežģītāks kā pasaule, tomēr viņš radīts no zemes, pīšļiem un pelniem. Un tas viņam savā sirdī jāsaprot, ja negrib ciest, kļūdīdamies attiecībā uz sevi; viņam drīzāk jādomā par to, kas viņš bija, nevis par to, kas ir tagad un kas viņš būs pēc tam.”