Reliģiskajos un ezotēriskajos tekstos diezgan plaši tiek izmantots tāds jēdziens kā “dēmons”. Bet par nožēlu jāsecina, ka nezinām šī vārda sākotnējo nozīmi un līdz ar to jēdzienu “dēmons” lietojam nevietā. Tieši kristīgās kultūras ietekmē šī jēdziena senā un patiesā nozīme ir izkropļota jau pašos pamatos. Jēdzienu “dēmons” (no grieķu valodas vārda ‘daemon’) pazina jau Senās Grieķijas laikos. Ar to parasti apzīmēja cilvēka “augstāko patību”, sava veida uzraugu un palīgu. Negatīvo semantisko uzslāņojumu šis jēdziens ieguva līdz ar Veco Derību, kurā slimības un ļaužu ciešanas nesošie mošķi tika nosaukti par dēmoniem. Savukārt Jaunajā Derībā dēmoni tika aprakstīti kā “kritušie eņģeļi”.

Jau diženais sengrieķu domātājs Platons uzskatīja, ka pirms katras iemiesošanās dvēsele izraugās sev šo “dēmonu” – uzticamo pavadoni. “Parastajiem ļaudīm” šis palīdzošais gars izpaužoties kā neapzināts virzošais spēks, iekšējā balss, kas dažādos veidos palīdz un brīdina. Jāprot vienīgi sadzirdēt šo nebūt ne skaļo balsi! Savukārt “apgaismotie” spējot arī kontaktēties ar savu dēmonu. Savā ziņā šo dēmonu varam saukt par intuīciju, sargeņģeli, “iekšējo balsi” – saturs nemainās.

Senajā ēģiptiešu astroloģijā uzskatīja, ka mūsu dēmonu zināmā mērā simbolizē mūsu Saules zīme. Tas saistāms ar mūsu dzīves ievirzi, ar sava uzdevuma pildīšanu. Piemēram, ja cilvēks, kura Saules zīme ir Auns, apspiedīs savu patieso iedabu un strādās darbu, kur nemitīgi jāpakļaujas, apslāpēs iniciatīvu un tieksmi pēc atklātības, garīgais līdzsvars ilgtermiņā noteikti tiks izjaukts, cilvēks nebūs apmierināts ar sevi un visu pasauli.

Senie domātāji tā sprieda vēl pirms monoteisms bija paguvis ierobežot dievišķo spēku lomu cilvēku dzīvēs. Pirms monoteisma uzspiešanas dievišķais bija daudz personiskāks – cilvēki un dievi bija saistīti daudz ciešāk. Vēl nebija radusies plaisa starp “cilvēcisko sfēru” un “dievišķo sfēru”. Dievi un gari bija cilvēku palīgi. Dievišķās sfēras pārstāvji netika uzskatīti par atdalītiem no realitātes, par tiem, kas noraugās no augšas, ir bargi un soda cilvēkus, respektīvi, tiem nebija nekā kopīga ar dievu, kādu to pazīstam no Vecās Derības. Senatnē cilvēks tika uzskatīts par realitātes elementu, par dabas daļu, nevis par “dabas valdnieku”, kurš stāv tai pāri un kuram ir tiesības to pakļaut. Cilvēks nenodalīja sevi no dabas procesiem un dzīvoja saskaņā ar dabas cikliem.

Jautājums par likteni un brīvo gribu ir ļoti sens. Astroloģija jau izsenis tikusi izmantota, lai noteiktu indivīda “likteni”, tādējādi aiztaupot viņam bieži vien sāpīgo sevis iepazīšanas procesu. Līdz tālo jeb transpersonālo planētu (Urāns, Neptūns, Plūtons) atklāšanai, kā Austrumu, tā arī Rietumu astroloģijas skolas uzskatīja, ka cilvēka likteni nosaka zvaigznes; un tikai ļoti nedaudziem cilvēkiem uz Zemes iespējams “izbēgt” no likteņa ķetnām. Vienam horoskops solīja labu dzīvi, citam – vienas vienīgas nepatikšanas. Cilvēka liktenis tolaik bija kā akmenī iekalts. Senie astrologi bija lielākā vai mazākā mērā fatālisti. Kad tika atklāts Urāns, pēc tam arī Neptūns un Plūtons, astroloģijas ievirze mainījās. Cilvēkam simboliski tika “atdotas atpakaļ” daudz lielākas pašnoteikšanās iespējas.

Līdz ar pirmo elpas vilcienu uz šīs planētas mums tiek “iedota” dzimšanas jeb natālā karte. Tā ir kā dāvana un, kā zināms, “dāvinātam zirgam mutē neskatās”. Dzimšanas karte nekad nemainīsies. Tā ir kā iedalītās kārtis, ar kurām jāspēlē. Šādā izpratnē mūsu liktenis ir iepriekš noteikts – mūsu identitāte un lielākā daļa personības iezīmju nekad nemainīsies. Dzimšanas karte uzrāda mūsu psiholoģiskos kompleksus un nosaka mūsu raksturu un veidus, kā mēs reaģēsim konkrētās situācijās. Šīs iezīmes paliks ar mums visu dzīves laiki. Tajā pat laikā mums ir dota brīvā griba, kas mums piedāvā iespēju savas personības iezīmes izmantot efektīvi. Tādējādi mēs varam maksimizēt savu patieso potenciālu un radīt paši savu likteni. Rezultātā – mēs varam paredzēt nākotnes notikumu psiholoģisko klimatu un fonu, bet ne pašu notikumus.

Uz cilvēka dzimšanas karti var paraudzīties no dažādām pusēm. Viens spēlē “godīgi” un pēc noteikumiem, izdzīvojot to, kas kartē iekodēts, cits iemācās dažas viltības un, neatkarīgi no iedalītajām kārtīm, pamanās uzvarēt. Biežāk vai retāk, bet tomēr uzvarēt. Šķiet, tāda ir patiesā astroloģijas būtība un uzdevums – ņemt vērā sev iedalītās kārtis, bet tajā pat laikā censties izprast tos mehānismus un likumsakarības, kas var palīdzēt maksimizēt savas iespējas un uzlabot savu dzīvi.

Mūsdienu astrologam un ikvienam garīgās pilnveidošanās ceļa gājējam “dēmona” kā cilvēka “augstākās patības” jeb pavadoņa jēdziens ir vitāli svarīgs. Tas rezonē arī ar astroloģiskās kartes simbolismu. Mēs visi pazīstam situācijas, kad kaut ko ļoti gribam, tomēr mums tas “netiek dots”. Tikai vēlāk mēs saprotam, ka notikušais/nenotikušais mums patiesībā nācis par labu – ilgtermiņa perspektīvā. Šāda veida efektu mēs bieži redzam Plūtona darbībā.

Tieši Plūtons varētu tikt uzskatīts par šo cilvēka augstākās patības gribu – gan dzimšanas kartē, gan tranzītos. Kad tranzitējošais Plūtons “trāpa” kādai planētai mūsu dzimšanas kartē, mēs esam spiesti no kaut kā atteikties, “palaist vaļā”. Šādās situācijās mēs bieži vien (būsim atklāti – gandrīz vienmēr) pretojamies un esam neapmierināti. Tāda ir mūsu daba – mūsu Ego pieķeras gan lietām, gan sajūtām, gan cilvēkiem. Taču Plūtons – mūsu “augstākās patības” griba – zina, ko dara. Mums vienkārši jāatslābinās un jāļauj Plūtonam aizslaucīt prom visu to, kas jums vairs nav vajadzīgs. Bieži ir sāpīgi, bet atcerēsimies, ka tikai ilgtermiņā mēs sapratīsim notikušā dziļāko jēgu.

Izprotot “dēmona” jeb “augstākās patības” lomu savā individuālajā attīstības gaitā, mēs varam veicināt savas transformācijas procesus. Mēs vieglāk varam paļauties uz notiekošo. Šī paļaušanās uz dzīves plūsmu bieži vien ir pats grūtākais. Pieaugot mūsu apziņas līmenim, mēs daudz efektīvāk spējam saprast, ko esam spējīgi kontrolēt, un ko mēs ietekmēt nekādi nespējam. Te atliek vienīgi paļauties. Citiem vārdiem – ticēt, ka “viss, kas notiek, notiek uz labu”!