Vai zini, ka kaut kur zilajās tāles plūst laika upe? Izpletusies un dūmakas apņemta viņa līkumo, berzdama ikdienas oļus, dažus aiznesdama līdz, citus izmezdama krastā. Savā dzidrumā un neapturamā plūdumā tā apņem katru un ikvienu…Reiz pie šīs upes nonāca kāds ceļinieks. Viņš bija gājis tālu ceļu – pa putekļiem pilnām takām, pa svelmošiem tuksnešiem, pa klinšu robustajām grēdām. Ieraudzījis upi, viņš uz laiku piestāja. Dūmaka viņu pamazām apņēma un ceļinieks sajuta ieplūstam sevī dīvainu trauksmi. Savās neskaitāmajās gaitās viņš ar alkām pilnu sirdi bija gājis, gājis…, jo saprata, ka tā ir viņa sūtība – būt meklētājam šajā zemē. Bet tā bija kā taustīšanās pa tumsu bez aizdedzinātas lāpas.
Savās gaitās viņš it kā uzgrūdās no viena mirkļa nākamajam, aptaustot to un izvēloties, vai ielikt savā ceļa somā, jeb atstāt turpat. Vēlāk, kad ceļa soma likās jau pilna, viņš saprata, ka katrs saudzīgi līdzpaņemtais mirklis ir pārvērties zvaigžņu putekļos un soma aizvien būs gatava piepildīšanai. Pašos tumšākajos gājuma mirkļos ceļinieks šos zvaigžņu putekļus uzmeta debesīs un tie kā spēcinošs lietus nobira pār viņu. Citkārt viņš nolika tos sev blakus un tie kā ugunskura dzirkstis sasildīja viņu.
Bet tagad viņš stāvēja laika upes dūmakā, izjuzdams visu tās varenumu. Viņš juta, kā pamazām tam klāt piezogas neziņa. Daudzas upes ceļinieks bija pārbridis un pārpeldējis. Viņš zināja, ka kaut kur ir otrs krasts, un, ka saule izžāvēs izmirkušās drēbes. Bet tagad apkārt bija tikai dūmaka un rāmi nedzirdamais upes plūdums. Ceļinieks nesaprata vai ļauties upes straumei, un ļaut lai tā viņu nes, jeb brist upei pāri.
“Ja es ļaušos straumei – kurp tā mani aiznesīs? Varbūt mans meklējamais upes līkums ir nedaudz pret straumi un tā es tikšu aiznests tikai tālāk prom? Ja man vajadzēs uz mirkli piestāt, vai es to varēšu?” klusībā domāja ceļinieks, raugoties tai virzienā, kur, kā viņam šķita, plūst upe. “Bet ja es bridīšu upei pāri, vai upe man to ļaus? Vai tai vispār ir otrs krasts jeb šī dūmaka man to nekad neatklās?”
Pēkšņi viņš sajuta, ka laika upe, veldama un slīpēdama kārtējo oli, uzgrūž to viņam virsū. “Ai!” iesaucās ceļinieks un saprata, ka laika ritumā ir sāpes. Viņš pieliecās, lai paceltu šo oli. Gadiem pulēts tas bija slideni gluds un veikli izslīdēja no ceļinieka rokām, pazūdot upes dzelmē. Un ceļinieks saprata, ka laika ritumā ir atrašana un zaudēšana. Krītošais olis bija sacēlis šļakatu vērpeti, kas veldzējoši nolija pār ceļinieku. Viņš saprata – laika ritums var veldzēt. Bet olis bija pazudis un ceļinieks nezināja, ko darīt tālāk.
Viņš neviļus paskatījās atpakaļ. Ceļinieks gribēja saskatīt savas atstātās pēdas, bet tās bija zudušas – upe tās bija aizskalojusi. Viņš bija palicis viens pats. Katram nākamajam solim bija jāveido jaunas pēdas viņa gājumā. Ceļinieks paņēma savu ceļa somu – tajā joprojām dusēja zvaigžņu putekļi. Viņš iegremdēja tajos savas rokas un juta, kā elpo katrs puteklis. Viņš pēkšņi sajuta atklāsmi, ka katrā tādā puteklī turpina dzīvot līdzpaņemtais mirklis.
“Tā ir visa manas dzīves bagātība un neviena laika upe man to neaizskalos!” saprata ceļinieks. “Es varu brist upei pāri, peldēt pa to, aptvert to – mirkļi ir mana laiva šai laika upē. Es varu spoguļoties upes dzelmē – mirkļi spoguļosies pretim un dūmaka vairs nebūs dūmaka. Katrs upes nopulētais olis būtībā ir kāds mirklis – mans vai kāda cita, bet viņš ir!”
Par daudz ko vēl domāja ceļinieks. Viņš vēl arvien stāvēja pie laika upes. Vienīgi neziņa bija izgaisusi tā bija pazudusi upes dūmakā. Ceļinieks palūkojās apkārt. Viņš saprata savu sūtību uz zemes: būt dzīvam un dzīvot šo dzīvi, apjaušot, ka laika upē tu neesi viens. Tepat blakām ir citi oļi, citi ceļinieki. Tikai izjūtot tos, mēs katrs varam izjust pats sevi. Tikai saudzējot tos, mēs katrs varam saudzēt pats sevi. Šī atklāsme iedegās kā spoža lāpa. Ceļinieks sajuta, ka kāda cita roka iegulstas viņa plaukstā un viņš sāka droši iet pa laika upi.
Bet upe joprojām traucās savā bezgalīgajā plūdumā. Savā dzidrumā un neapturamā plūdumā tā apņēma katru un ikvienu.
Aldis Bērziņš “Pārdomu pasakas”
Gribētos zināt autoru…
Pārnesot rakstus no vecās versijas ir pazudušas atsauces visiem rakstiem. Ja Jums ir zināms autors ļūdzu paziņojiet. Piedodiet par sagādātajām neērtībām. Ar cieņu, Alare.
Paldies,par atbildi,tā mani pamudināja pameklēt,un šķiet atradu-raksta autors Aldis Bērziņš “Pārdomu pasakas”
Paldies! Darīts!