Astroloģiskā bilde šobrīd un “patinot” atpakaļ

Ikviens pieaudzis cilvēks, gluži tāpat kā astrologs saprot, ka viss pasaulē un viņa dzīvē ir saistīts – sākums, vidus, beigas, atkal sākums. Turklāt no astroloģijas skatpunkta mēs varam aptvert to, ka ikviena pasākuma attīstības gaita un etapi ir saistīti ar kaut kādu planētu cikliem. Patreizējā krīze – ar Urāna-Saturna ciklu. Un šo planētu opozīciju, 2008., 2009.gadā (Pavisam šobrīd ir apzināti 4 astroloģiski krīzes faktori: Saules aktivitātes pazemināšanās, Plutona savienojums ar Eltamina-Betelgeizes asi, un, tā kā ikviena Plutona zīmes maiņa vienmēr ir saistīta ar ekonomisku krīzi, tā arī patreizējā Plutona pāreja Mežāzī). No Urāna-Saturna cikla viedokļa, šodienas Latvijas problēmu sākumus jāmeklē tad, kad abas planētas bija savienojumā – 1987-1989. Katrs, kas mazliet padzīvojis šai saulē zina, ka pie mums tas bija Atmodas laiks, plašākā mērogā tas bija PSRS sabrukšanas laiks, bet pavisam plašā – beidzās Aukstais karš un pasaule izmainījās.

Toreiz tika sēts, bet visu pārējo laiku audzēts tas, kas šodien ir izaudzis par krīzi.
Otrs pēc svarīguma minēto planētu ciklā ir posms, kad tās veidoja 90° – tā ir ceturkšņa fāze, kas bija 1999.gadā (pie mums tad par prezidenti tika ievēlēta V.Vīķe-Freiberga). Šie divi momenti: 0° un 90° ir svarīgi momenti valsts dzīvē un – etapi ceļā uz patreizējo situāciju.

Tā kā „visas problēmas ir galvā”, tad izeja no krīzes ir jāmeklē virzošo ideju un spēku apzināšanā, jāizdara secinājumi un tie jāliek lietā. Situācijā, kurā esam nonākuši, ne tikai krietna daļa iedzīvotāju ir parādnieki, valsts līdz ar parādu, krietni mazinājusi neatkarību. Gandrīz sataustīt var to, ka šī krīze nav tikai ekonomiska vai politiska.

Cilvēki un cilvēki

Cilvēka problēma agrāk šķita filozofiska vai ētiska. Piemēram, noraugoties politiķu sejās televīzijas raidījumā varēja savilkt skābu grimasi un pie sevis norūkt, ka ar sliktiem muzikantiem labu orķestri neizveidosi. Taču ar laiku cilvēka jautājums kļuva par demogrāfisku, sociālu, ekonomisku jautājumu – cilvēku skaits sarūk, tagad tas apmēram atbilst 1970.gadam, bet valsti taču uztur nodokļu maksātāji. Tātad aizplūst valsts resursi.

Un tā – cilvēku problēma ir augusi. Noraugoties ne vien politiķos, jo ne tikai politikā, taču, nav ko vēlēt – daudz kur, ja pajautājam: kādēļ jūs strādājiet ar tādiem ļaudīm? Cilvēki jautā pretī: Kur lai ņem citus? Kādi ir – tādi ir…

Jēga un nozīme

Katrai radībai ir nozīme un jēga. Taču tā mainās. Piemēram, dinozauri, savulaik valdīja pasaulē, bet viņu nozīme ir tik ļoti mainījusies, ka tā ir laime atrast vismaz kaut kādu liecību par tiem, lai parādītu bērniem skolā.

Arī daudzām tautām cilvēces vēsturē sākumā bija viena nozīme, bet pēc tam cita: piemēram, tās sākumā dāvāja pasaulei kaut ko jēdzīgu, riteni vai zirga sedlus, bet pēc tam kļuva par izejmateriālu citām tautām. Vai vienkārši pazuda.

Jēga un nozīme slēpjas īpašību kopumā, kas raksturo priekšmetu vai parādību.
Meistars zina, kādam rīkam ir nozīme un jēga. Ja nagla liecas vai lūst un ar to nevar neko sanaglot – tai nav jēgas un nozīmes.

Kad kaut ko darām, ētiskas kategorijas (labs/slikts), kļūst pilnīgi praktiskas.
Ikdienā, mēs varam mākslīgi piešķirt viens otram un priekšmetiem neatbilstošas nozīmes, taču tie ir fantomi, kuriem ir īss mūžs.

Un reiz pienāk brīdis, kad piešķirtā nozīme pārsprāgst kā ziepju burbulis – kā dzīvokļu cenas, vai amatpersonas reputācija (nasing spešal…)

Ar kādiem argumentiem mēs varam Dievam, sev un viens otram, pieradīt savu jēdzīgumu? Un ja Dievam jālūdz jauns dzīvības kredīts (ja gribam dzīvot), mums jāsastāda tāds “biznesa plāns”, kas mums ļauj mums reāli atgūt jēgu un nozīmi.

Sakņu jautājums un vēl dažas krīzes saknes

Problēma ir tajā, ka ģeogrāfiski esam no Latvijas, bet psiholoģiski – no muižām. Šī doma nav “garšīga”, taču tas ir fakts: no turienes. Un neatkarības gadi parādīja, ka tam izrādījās lielāka loma, nekā brīvības, valstiskuma vai nacionālai idejām, kas zaudēja vitalitāti dažu gadu laikā.

Piemēram nacionāla ideja, arī pēc būtības ir šaura, taču, par to spēcīgas izrādījās vēl daudz šaurākas, egoistiskas un savtīgas idejas.

Šī, šaurība, ir raksturīgākā nebrīves cilvēka, dzimtcilvēka iezīme.
Vēl arī tas – kad muižas cilvēks „izsitas uz augšu” un tiek pie varas, viņš amatu saprot vai nu kā iespēju raust, vai arī kā iespēju būt vagara lomā.

Var piemetināt arī patstāvīgas domāšanas trūkumu, jo, domā un lemj kungi, nav svarīgi vai tie atrodas Maskavā vai Briselē. Bet kalps zina savu vietu un acis piemiedzis prāto kā piebāzt savas kabatas, kamēr kungs neredz.

Arī nākotnes izjūtas trūkums, jo dzimtcilvēkam nav nākotnes: rīt būs tas pats, kas šodien – atkal klaušas un nodevas, vai mūsdienīgāk – kredītu parādu atkarība. Tāpēc, tik grūti ar perspektīvas vīziju, tālredzību, reāliem projektiem (nevis safabricētiem – ES finansējuma „apgūšanai”).

Arī vienotības izjūtas trūkums, jo, kas tā par vienotības izjūtu, kas beidzas līdz ar Dziesmu svētkiem vai Jāņu ugunskuru.

Visbeidzot visiem zināmais fakts, ka latvietim „savs kaktiņš ir tuvāks”. Nekas – ja runa ir par manu un tavu kaktiņu, taču, iedomāsimies valstsvīru paaudzi, un šobrīd, joprojām valdošu eliti, kas ir šādi ļaudis, kam savs kaktiņš tuvāks.

Lepnums un pašapziņa

Ir vajadzīgs kaut kas ar kaut ko lepoties. Tā cilvēks meklē savas dzīves jēgu un nozīmi. Taču lepoties var dažādi un ar dažādām lietām. Var lepoties kā pusaudzis, kas paņēmis tēva automašīnu, vizina meitenes un stāsta, ka automašīna ir viņa – nē, automašīna ir tēva. Var lepoties, kad pats kaut ko radījis – to pašu automašīnu. Un tas būs cits lepnums. Skaidrs, ka šīs valsts reālā nostāja nebija labvēlīga tās radošiem un ražojošiem spēkiem.

V.Vīķe-Freiberga, vadīja Latvijas institūtu, kura uzdevums bija veidot Latvijas priekšstatu (brendu) pasaulē. Ļoti pamācoši apmeklēt šī institūta mājas lapu. (http://www.li.lv/) un novērtēt no kādiem elementiem tika veidots šis tēls. Kādēļ tas tik ļoti atgādina aborigēnu pieeju? Lepoties ar tautas mantojumu, tas taču ir tas pats, kas pusaudzim lepoties ar tēva automašīnu – it kā tautas mantojums būtu mūsu nopelns! Jebkāds mantojums ir vecāku, senču nopelns, mēs to vienkārši pārņēmām. Un turklāt, no šīs pašas vietas un pa šo pašu kanālu (astroloģiski tas ir saistīts ar IV horoskopa namu) mēs pārņēmām arī muižas cilvēku domāšanu.

Ar to nāksies tikt galā.

Kādēļ nacionāla ideja konfliktē ar laiku un telpu

Nemaz nav paradoksāli, ka nacionālā ideja nespēja izveidot valsti, kas būtu draudzīga pašas nacionālajām interesēm. Nav svarīgi vai mēs meklējam pamatojumu demogrāfiskos rādītājos vai prioritātes trūkumā kādas nacionālas ražotnes atbalstīšanā. Jo ikviens pasaulē pazīstams brends pasaulē ir spilgtākais nacionālais simbols (kā Sonny, Samsung, Ford utt.) Valsts taču nekļuva par aizbildni nevienai tradicionālai ražošanas jomai. Latvija nekļuva ne par zemkopju, ne par zvejnieku valsti. Un nemaz netika plānota par tādu kļūt. Būtisks ir tas, ka tā vispār netika plānota ne par ko kļūt. Tā ir lielākā problēma un iespējams, ka tādēļ, ka nebija kam plānot.

…Nacionāla ideja nav nemainīga – tā nav viena un tā pati deviņpadsmitajā, divdesmitajā un divdesmit pirmajā gadsimtos. Ja jaunlatviešu laikā no tās dvesa kaut kas konstruktīvs, tad mūsdienu pasaulē tā lielākoties tiek uzskatīta par drīzāk postošu nekā radošu ideju. To parādījusi dzīve, ka no nacionāliem jautājumiem problēmu ir vairāk nekā labuma. Nacionāla ideja ir pretrunā gan ar Eiropas ideju, gan Amerikas ideju, gan ar to, ka prasmes un spējas kapitalismā ir svarīgākas nekā izcelsme. Tādēļ robežas kļūst caurspīdīgākas, viss jaucas kopā un pasaule paplašinās.

Latvijas brends

Nav svarīgi, kas lika neredzēt to, ka Latvijas tēlam, kā brendam, rietumos nav vēsturiska pamata. Līdz nesenai pagātnei Latvijas vārds vai nu bija nezināms nemaz (kurš gan nav skaidrojis Eiropā, ka Latvija, Lietuva, Igaunija tās ir dažādas “lietas”) vai aizdomīgs – varbūt no meiteņu interneta seksa, varbūt no tā, ka pret Latvijas valsti ik pa brīdim tiesājas Latvijas iedzīvotāji – nav svarīgi. Fakts, ka krīze un nasing spešal Latvijas atpazīstamībai deva vairāk nekā V.Vīķes-Freibergas vizītes, Latvijas institūts un dārgais ētera laiks, lai parādītu Latviju televīzijas ziņās.

Nu beidzot Latvijas vārds pazīstams, gandrīz “slavens”…

Ar vārdu sakot, tēls ir problemātisks, gan pateicoties vēsturei, gan tagadnei.
Man tas bija pilnīgi teorētisks jautājums, kamēr nesaskāros ar to praktiski un cieši, kad griezos pie latviešu-amerikāņu astroloģes M.Dambes Kolinsas pēc padoma par „Dzīves Astroloģijas” izdošanu angliski. Pēc savas izdevējas iepazīstināšanas ar tekstu viņa man atstāstīja tās viedokli, ka darbs tiešām interesants, taču to izdot traucē stereotips, ka no šīs pasaules malas nekas nopietns nevar nākt. Apmēram tādos vārdos.

Tai pat laikā, postpadomju telpā Latvijas vārds joprojām ir brends – tas ir fakts. Un to var pārbaudīt. Bulgārijā man Latvijas vārds tieši palīdzēja, un tam ir vēsturisks pamats. Jo Latvijas vārds tur saistās ar N.Kalertu, Latvijas astrologu, kas deviņdesmito gadu sākumā bija, iespējams, vecākais astrologs pasaulē, turklāt, patiesi vieds cilvēks.

Vienkārša un acīmredzama lieta – PSRS laikā viens no iemesliem, kādēļ Latvijā, nevis Igaunijā vai Lietuvā radās tik daudz ieceļotāju, bija nevis Maskavas vai vietējo komunistu politika, bet tieši Latvijas tēla pievilcība.

Un vēl dziļākā pagātnē Krievijas impērijā, Rīga bija viens no “logiem” uz Eiropu, progresīvākā impērijas nomale. Pastaigājiet pa pilsētu un paskatietis uz gadiem, kuros tika celti lepnākie šīs pilsētas nami, tas ir 19.gs. beigas un 20.gs sākums, laiks līdz I.pasaules karam…
Turpināsies…