1. Šī ir pasaules krīze, tas nozīmē, ka tā ir saistīta ar tālo planētu stāvokļa izmaiņu (Plutona pāreju Mežāzī), kas dara krīzes vispār diezgan viegli prognozējamas. Un jūtamāk, uz šo krīzi jāreaģē valstīm, kuru horoskopos spēcīgi darbojas zīmju robežas – mums tā ir ar 4.05.1990. horoskopu, kurā III-IX taktikas-stratēģijas, jeb vadības ass ir 0 Mēžāža-Vēža . 2. Latvijas-1918 horoskops ir pakļauts tiem pašiem planētu cikliem, kuriem pakļautas visas valstis, kas radās pēc Pirmā pasaules kara sabrūkot lielajām impērijām – tas ir loģiski. Te īpaši izceļams Saturna un Urāna cikls (un 7 gadu periodi, kad vajadzīgas reformas).
Latvija ir šīs Saturna-Urāna opozīcijas “bērns” (šī opozīcija ir Latvijas-1918 kartē), kas ir debesīs patlaban, šī opozīcija ir viena no šis krīzes izraisītājām un tā izklīdīs oktobra beigās, kas, pats par sevi nozīmē tikai vienas krīzes fāzes beigas. Pēc tam sāksies apņēmīgāks etaps, saistīts ar Saturna-Plutona 90 grādu aspektu.

3. Ok, daudziem neiet viegli, taču mēs kaut kā īpaši izceļamies.
Kas ir tas, īpašais Latvijas horoskopos?
Pēc Latvijas horoskopu analīzes skaidri iezīmējas virkne problēmu, kuras bija-ir-būs jārisina. Saspringts Saturns vienmēr iezīmē problēmas ar valstiskuma, tiesiskuma, likumības izpratni. Tā ir arī valstiskas domāšanas problēma. Arī tāda, dīvaina likuma izpratne, kas rada, nevis attīstību sekmējošus likumus, bet bremzējošus.

Tradicionāla visu triju karšu iezīme – austošs Plutons, kas saistīts ar varas izpratni, varas izmantošanu, naudas un resursu lietām. Plutons 4.05.90. horoskopā savienojas ar Lilitu – faktoru, kas pauž ne pārāk gaišas norises, piemēram, noslieci uz tumšām mahinācijām, afērām. Saspringts austošs Plutons rada arī valsts brenda problēmu (par to iepriekšējā rakstā).

Kamēr neķēros pie Latvijas kartēm es neapzinājos kādeļ, kad amatpersona saka, ka kaut kāda joma ir jāsakārto, ikreiz radās sajūta, ka tiek gatavota kārtējā afēra. Vēl ar Plutonu saistītas problēmas, ja salīdzinām ar cilvēka organismu – tās ir onkoloģiskas slimības, nu un arī valstī ir tendence radīt līdzīgus neveselīgus veidojumus.

1990, 1991.gada horoskopos viegli nolasāma arī tālejošu mērķu un stratēģijas problēma, kas reāli gadiem ilgi neļāva iezīmēt citu perspektīvu kā vien iestāšanos NATO un ES, bet to taču darīja daudzas valstis, vai tad tiešām nevarēja noformulēt mūsu īpašās nākotnes prioritātes. Starp citu, joprojām nav skaidrs, kāda iecerēta mūsu valsts loma Eiropas Savienībā.

21.08.91. gada kartē, īpaša ir valdošas elites tēma, steliums X namā, Lauvā un valda pār pusi horoskopa – tas nozīmē, ka noteiktu grupējumu kontrolē, var nonākt puse valsts. Šis planētu steliums rada kaut kāda bērnu rotaļu laukuma gaisotni ap cilvēkiem, kuri nonāk pie varas.

Īpaša problēma Mēness-Neptūns-Lilitas-Urāna-Mēness mezgla savienojums. Par Lilitu minējām, bet Mēness un Neptūns ir saistīti ar nacionālo tēmu, un te ir grūtības paust skaistākās nacionālā rakstura iezīmes.

Arī sazināšanās, informētības, satiksmes un ceļu problēmas, kuras saistītas ar III namu.
Pie tā bija-ir-būs jāstrādā. Visticamāk, vajadzīgs tādas reformu līmenis, kuras simbolizēs jauns horoskops.

Dīvainais kuģis ar dīvainu komandu un dīvainiem pasažieriem

Iedomājieties, ka mēs esam uz kuģa, kur valdība ar parlamentu kuģa komanda, bet tauta – pasažieri. Un lūk, pasažieri maksā naudu, lai kuģa komanda tos ved, bet kuģis uzskrien uz sēkļa un komanda pasažieriem saka: “Mēs netiekam nost saviem spēkiem, mums/jums ir vajadzīgi papildus līdzekļi no malas, un… paņem aizdevumu. Ko tālāk? Komanda rīko apspriedes un visādi rosās, svilpina svilpes un rūcina motoru. Bet kuģis stāv uz sēkļa. Ik pa laikam ienāk ziņas, ka, lai tiktu uz priekšu ir vajadzīgs vēl kaut kas – papildus līdzekļi, visiem, arī sirmgalvjiem, sievietēm cītīgi jāairē utt.
Ok, var dalīt atbildību, taču kā var būt, ka lielāko slogu uzņemas nevis komanda, kas uzskrēja uz sēkļa, bet gan pasažieri?
Kā lai pasažieriem nerodas bažas, ka komanda ir pārģērbušies Somālijas pirāti? 🙂

Austrumi un Rietumi

Iedalījums, protams, nosacīts, taču paskatieties: Rietumi ir loģiski, Austrumi – mistiski. Rietumi prognozējami, Austrumi – paradoksāli. Rietumi cenšas veidot sabiedrību, kuras pamatā ir vienošanās, austrumos – kontrasts uz kontrasta, ar tādām atšķirībām, kuru pārvarēšanai vajadzīgi laikmeti vai revolūcijas. Rietumos valda likumi, austrumos – tie, kas likumus izdod. Rietumos iedzīvina sistēmu, un tā vienkārši darbojas, Austrumos – mēģina iedzīvināt tādu pat sistēmu, taču bez maksāšanas „pa virsu” neviena sistēma nedarbojas.
Padomju Savienībā jutāmies kā Rietumi, bet, jo vairāk virzījāmies uz Rietumiem, jo tuvāk nonācām Austrumiem? 🙂

Vai nav paradokss, ka, pie tādas noslāņošanās, kurā lielākā daļa cilvēku dzīvo vai nu zem, vai nedaudz virs iztikas minimuma, parlamenta vairākumu neveido partijas, kas pārstāv šī vairākuma intereses? Vai nav paradokss, ka vēlētāji izvēlas tos, kas viņu intereses neaizstāv, turklāt vēletāji to dara sistemātiski? Vai arī ziņas par šī vairuma ienākumiem natbilst patiesībai.
Nu kā tā var būt, ka iepriekšējais mērs, lai parādītu, ka nav velti saņēmis nodokļu maksātāju naudu, lepni saka, ka viņš izvirzījis iniciatīvas korupcijas apkarošanā, bet līdz tam 15 gadus visi par to tikai runājuši. Opā! Piecpadsmit gadus runājuši! Un iniciatīvas ir tas, ko viņš ir paveicis vairākus gadus strādājot!?

Kas mums ir aktīvākā sabiedrības daļa? – Vai studenti, kā Eiropas un Amerikas sešdesmitajos? Varbūt arodbiedrības, kā Polijā? Nē, pie mums, tie ir pensionāri.

Vēl viens apsvērums no kurienes infantila attieksme pret valsti

Vai atceraties padomju cilvēka šoku supermārketā? Pēc ideoloģizētas domāšanas, kad gadiem atkārtoti vieni un tie paši jēdzieni, kuru nozīmi neviens īsti nezināja. Pēc pieticīgās ikdienas, kurā ir tikai nedaudzi priekšmeti, un pēkšņi – informācijas lavīna, haoss, pasaule iebrūk smadzenēs. Sekas – apmulsums un apātija, kas radās daudzos cilvēkos deviņdesmitajos gados un dažu sejās tā arī sastinga. Daudzu prāts joprojām nav ticis galā ar šo šoku.

Ātrāk tika galā tie, kas ikdienā bija vairāk radināti kustināt smadzenes vai cilvēki ar tiešām stipru garīgu pamatni.

Kas varēja no tā nosargāt? Valdības politika? Palīdzēt pielāgoties informatīvās civilizācijas vilnim, bet, postpadomju gadījumā, informācijas viesulim, šīs paaudzes politiķi nevarēja – viņi vienkārši nebija uz to spējīgi, ne morāli, ne intelektuāli.

Bet tas bija informācijas civilizācijas vilnis, interneta laikmeta viesulis – astroloģijas valodā – Ūdensvīra laikmets, pareizāk vēl viens šī laikmeta solis uz priekšu.

Pielāgoties palīdzētu sociālās iemaņas, sabiedrības dialogs, spējas komunicēt un kooperēties, taču, te nu – mentalitāte: „savs kaktiņš tuvāks”. Mūsu specifika, paskatieties, kas notiek komentāros pēc rakstiem – vai nu vakuums, vai arī tādi komentāri, kas nav priekš vājiem nerviem. 🙂 Nemaz nerunājot par to, ka valstī ir divas kopienas, kas neveido savstarpēju dialogu, bet visi, kā partizāni – klusē.

D un D (demokrātija un domāšana)

Kurš gan lasītpratējs nav dzirdējis kritisku „tu esi pārāk gudrs!” , „Dzīvo vienkāršāk!” Tiešām domāšana traucē tiem, kas vēlas pārdot tev par vienu latu kaut ko, kas Eiropā nopērkams par vienu eiro. Vispār aicinājuma nedomāt mērķis vienmēr ir radīt aitu baru un spēlēt uz bara instinktiem. Ja nedomāsi nepratīsi atšķirt, piemēram, to, ka valsts, sabiedrība, tauta, tirgus – tās ir savstarpēji saistītas, taču perpendikulāras lietas, kur katrai ir sava interese un tās nedrīkst jaukt vietām – kā gaisam ir labi būt plaušās, bet barībai vēderā, nevis – otrādi.

Tas, ka tirgū viss pārdodas, tas ir normāli, bet, ja valstī viss pārdodas – tas ir nenormāli. Vai tas, kas ir labs armijā, var pilnīgi nederēt valstij, ja vien nav ārkārtas situācija. Tas, kas ir labs no nacionāla viedokļa, var būt slikts no sabiedrības, valsts, vai tirgus viedokļa, jo nacionāla pozīcija ir noslēgusies sevī un tai patiesībā vajadzīga nevis demokrātija vai valsts, bet riktīgs papus. Tāpēc jau Ulmaņlaiki ir tie mīļākie vecākās paaudzes atmiņā un nevienu neinteresē tas, ka Satversme līdz ar to tika iemesta papīrgrozā.

Var sarakstīt daudz satversmju un katrā deklarēt demokrātisku valsti, taču demokrātija nerodas no deklarācijām. Tā sākas no prasmes skaitīt. Sākumā līdz „viens” – domāšanas ar savu galvu. Pēc tam līdz „divi”, jo esmu es un tu esi tu – “Tu” esi citāds, bet mums vajag kaut kā saspēlēties. Pēc tam – līdz trīs, četri…, sabiedrību veido dažādas pozīcijas, tās ir balsis, kas par kaut ko balso.

Jāatceras, ka diktatūra ir vienkārša kā vienbalsība, bet demokrātija ir sarežģīta kā polifonija.

Mantojuma izpratne

Mēdz būt dažāda attieksme pret pagātni un vēsturisko mantojumu. Ne par Jāņu svinēšanu iet runa, jo ne tikai tas ir mantojumā, mantojumā ir arī daudz ne visai ērtu mantu.
Tā nu ir izveidojies, ka lielākā daļa Latvijas ir sakoncentrējusies Rīgā. Bet Rīga, tāda, kāda tā ir, ir kolonizatoru mantojums: vāciešu, zviedru, krievu. Salds vai rūgts, kāds nu ir – mēs sākām masveidā apmesties Rīgā pēc dzimtbūšanas atcelšanas, mēs pie šīs pilsētas tā īsti vēl neesam pieraduši.

Mantojums tak ir ir arī latviešu padomju vēsture, kura nevis jāignorē, bet jāstudē uzmanīgi un dziļi, lai nekam tādam vairs neļautu notikt.

Patiesība taču, ir tāda, ka boļševisms Krievijai pāri gājis daudz smagāk nekā Latvijai, un kas zina kā pagrieztos Krievu revolūcijas norise, ja tur nebūtu latviešu strēlnieku? Jo mūsējie ņēma tajā ļoti redzamu lomu. Patiesība ir tāda, ka boļševisms bija „internacionāls projekts”, kura vistirāniskākais periods vispār notika gruzīna vadībā. Tā, ka kasīties ar Krieviju par padomju mantojumu ir vienkārši stulbi. Ja nebūtu šādu muļķību mums Krievijā būtu ļoti daudz sabiedroto, cilvēki taču gāja demonstrācijās, lai paustu atbalstu mūsu neatkarības pūliņiem un arī šeit gan marta referendumā balsoja “par”, gan barikādēs piedalījās dažādu tautību cilvēki. Krievijai ir savs personīgs infantilisms. Krievija nespēj kā Vācija, kas ieviesa nacisma upuru piemiņas dienu. Tā nerod sevī spēkus nosodīt boļševismu, nespēj normāli apglabāt V.Ļeņinu. Ja padomju laikā ikviens no mums varēja parunāt ar cilvēkiem, kas dzimuši Latvijas brīvvalsts laikā, tad Krievijā daudziem nebija nekādu iespēju neko uzzināt, jo vienkārši nebija neviens dzīvs, kas varētu kaut ko pastāstīt.

Komunistu idejām simpatizēja daudz kur pasaulē, piemēram, Pikaso – taču arī bija komunists. Dzīvoklī, kurā es dzīvoju, ir apaļš galds, pie kura pulcējās mūsu Spānijas kara brīvprātīgie un saimniece neļauj to izmest – tā esot relikvija. Daudzi ticēja, ka revolūcijas ceļā varēs radīt taisnīgāku dzīvi. Un tiešām, arī Latvijas valsts, taču, varēja rasties pateicoties gāztajam carismam. Tas ir Ūdensvīra laikmts – pasaulē sāka pieņemt tādus likumus, kas līdz tam valdošām elitēm pat sapņos nebija rādījušies. Kad ASV prezidents F.D.Ruzvelts sāka ieviest sociālas garantijas, tā bija kā atombumbas sprādziens, prese viņu saukāja par komunistu. Bet šodien pasaulē tās ir pašas par sevi saprotamas lietas.
Vēstures grāmatās noteikti vajadzīga sadaļa latviešu loma pasaules kreiso kustību vēsturē.
Bet abiem mūsu vēstures dzirnakmeņiem – Vācijai un Krievijai, šajā vēsturē ir īpaša vieta un loma, jo pavisam noteikti zināms, ka Vācija finansēja Krievijas revolucionārus, un pavisam noteikti – PSRS un nacistu Vācija pirms II pasaules kara bija sabiedrotie. Šai vēsturei maz pieiet no sapratnes viedokļa, bet mēģina uz tās vai nu “uzvārīties” vai arī “ignorēt”.

Taču normāli apjēgta pagātne kļūst par resursu, neapjēgta – tā kļūst par melno caurumu, kas aprij enerģijas. Un kaut kādā mērogā, kaut kādā izskatā, neizprasta vēsture atkārtojas:
kā mežonīgs kapitālisms, vai aicinājumi atkal ķerties pie dakšām un dedzināt jaunbagātnieku „muižas”, vai arī demagoģija padomju garā, kuru piekopj mūsu politiķi.

Šodienas patriotisma dilemas

Jau minējām, ka deviņpadsmitajā gadsimtā patriotisms nozīmēja kaut ko vienu, astoņpadsmit gadus atpakaļ kaut ko citu, bet tagad citu. Izskatīsim dažas dilemmas. Lūk, patriotisma un pragmātisma dilemma. Iedomājieties uzņēmēju, darba devēju, kuram vajadzīgs tieši labs darbinieks, biznesā tas ir primāri, nevis darbinieka tautība. Ko lai šis uzņēmējs iesāk, ja savējie neprot un vēl trakāk – negrib strādāt? Pamocījies sevī viņš paņems korejieti vai vācieti. Kā citādi?

Tas taču nav valsts aparāts kur var „uzcept” vēl kādu komiteju priekš savējiem.

Patriotisma un ģimenes budžeta dilemma:
katrs redzējis lielveikalā blakus stāvam vietējos un teiksim, spāņu dārzeņus (kas vesti pāri visai Eiropai), taču mūsējie – dārgāki. Ko izvēlēties un kādēļ?. Patriotisms, tas ir instinkts atbalstīt savējos. Ok, taču gribas jautāt kā reklāmā: „kādēļ maksāt vairāk?”
Vai, ja caur patriotisma prizmu salīdzina, piemēram, vietējos un eiropiešu blēžus, no patriotisma viedokļa it kā būtu jāizvēlas savējie ( „Atbalsti savējos!”), tomēr kaut kas liek nosliekties par labu eiropiešiem, starp citu, tas bija iemesls, kādēļ daudzi balsoja par iestāšanos ES – jo viņējie tomēr nav tik ciniski.

Kristietības un patriotisma dilemma:
pausta evaņģēliskā stāstā par piekautu cilvēku, kas gulēja ceļmalā un daudzi gāja viņam garām, bet kāds svešinieks noliecās un palīdzēja. Jautājums – kas ir tuvākais? – Protams, ka tas, kurš palīdzēja.

Visbeidzot, par sievietes patriotisma dilemmu:
Ja tauta ir pašorgnizējoša sistēma, un saprātīgs organisms, tad sievietes, ir jūtīgā, intuitīvā, instinktīvā šī veseluma daļa. Sākot ar Neatkarības laiku, kļuva pieejama dažāda informācija, un katram zināt-kāram bija iespēja novērot īpatnēju, un kā izrādījās, ļoti latvisku īpatnību: jebkādos interešu pasākumos, semināros tikpat kā sievietes vien. Jautājumi, kas toreiz radās: 1) Kāpēc tā ir? un 2) Kas būs ar laiku, ja dzimumu starpā saasināsies intelektuālu līmeņu neatbilstība? Mūsu taču ir maz.
Varbūt vīrišķības ideāls ir „aizķēries” kaut kur tajā senatnē, kad lasītpratēji bija tikai mūki (vai tad mūks ir vīrietis, vai ne?), un riktīga vīrieša ideāls ir sumbru mednieks, nevis briļļains programmētājs pie datora?

Jebkurā gadījumā, fakts ir tāds, ka šodien sievietes saduras gan ar kvalitātes gan ar kvantitātes problēmu – trūkst gan gudru vīriešu, gan arī vienkārši vīriešu. Un sievietes meklē šīs problēmas risinājumus visā plašajā pasaulē.

Tāda ir pašorganizējošas sistēmas instinktīva kustība. Protams vajadzīgs pētījums, es varu spriest tikai pēc tā, ko fiksē Astropolis Attiecību Analītiķa programma, un latviskiem sievietes vārdiem pretī nereti parādās Ali, Džons un tamlīdzīgi.

No astroloģijas viedokļa: tuvākajā nākotnē noslēdzas Neptūna 165 gadu cikls, kas saistīts ar psiho-emocionāliem, tai skaitā – nacionāliem procesiem. Šis cikls iesākās 19.gs sešdesmitajos gados, tad, kad dažādās tautās notika nacionālas pašapziņas celšanās, tad notika arī pirmie Dziesmu svētki. Un šis Neptuna cikls noslēgsies 2025.gadā.

Kas ir “normāli”

Kā jums patīk arguments priekšvēlēšanu kampaņas laikā: „viņš nezags, tādēļ, ka ir jau sazadzies”. Mīļais cilvēk, bet kur tad viņš liks mērkaķa ātrumu, kuru uztrenējis? – Noteikti zags un noteikti arī dalīsies – ar savējiem. Taču, pirmkārt, visiem „savējo” pulkā vietas nepietiks, un, otrkārt, turklāt svarīgāk, ka tieši ar tādu domāšanu valsts kļūst par blēžu valsti.

Kur visiem acis, sāk šķielēt no pastāvīgiem meliem. Visi tak’ saprot, par kādu minimālo algu ir iespējams izdzīvot un samaksāt rēķinus. Visi saprot, ka samaksājot likumīgus nodokļus uzņēmējs izputēs, bet darbinieks nesaņems algu. Taču to zinot valsts tik un tā ceļ nodokļus. Visi sadalās – tajos, kas prāto, kā izžmiegt, un tajos, kas prāto, kā izšmaukt. Ko iegūst un ko atņem valsts? Tā iedzen ekonomiku ēnā un atņem cilvēkiem morālas tiesības kaut ko pieprasīt.

Kādēļ cilvēki neprotestē? Kādēļ neielenc ēkas? Kādēļ nerīko bada streikus? – Tādēļ, ka pastāvīga šmaukšanās atņem viņiem morālu pamatu, vēl ir arī apātija, un vēl arī bijušā padomju cilvēka ieradums dzīvot melos. Likuma pārkāpšana kā norma – tas nav normāli, taču tāda ir mūsu sistēma. Tāda ir Padomju domāšanas un melu impērijas atbalss.

Krīzes iespējas

Pirmkārt iespēja apstāties, atjēgties. Jo krīze, tā ir sliežu pārmijas situācija, pēc kuras ir cits ceļš. Neiespējami pagriezt procesu, kas uzņēmis apgriezienus – tas attīstās līdz loģiskam pagrieziena punktam. Kad process iet savu gaitu, tas diktē, rauj līdz, pārņem un “aprij”. Bet, kad apstājas, var uzdot jēdzīgus jautājumus: „kas tika plānots un kas tiek plānots?”;„kādas ir mūsu prioritātes?”;„kādi ir mūsu mērķi?; „kas par ko maksā?”;„kas ir jāmaina?”) Citos periodos jautājumus uzdod galvenokārt profesionāļi, kuriem par to maksā. Bet tagad šos jautājumus ir jārisina visiem (kā teica Satņislavs Ježijs Lecs “Jautājuma zīme – tas ir brīvībs ģērbonis”). Un no atbildēm būs redzams, kādas būs reformas. Bet reformas būs.

nobeigums sekos…