Valmieras rajona Rencēnu pagasta Camphill ciemata ģimenes mājā Rožkalnos ir radīts kaut kas jauns, Latvijā neredzēts – īsta salmu māja.Valmieras rajona Rencēnu pagasta Camphill ciemata ģimenes mājā Rožkalnos ir radīts kaut kas jauns, Latvijā neredzēts – īsta salmu māja.

Pēc norvēģu arhitekta Rolfa Jakobsena ierosinājuma 2000. gadā savu darbību uzsāka Tiltu celtniecības skola (Bridgebuilder school), kas sniedz cilvēkiem ekoloģiskās būvniecības zināšanas. Tā bija tautas augstskolu ideja – celt tiltu “starp galvu un rokām”; no Rietumiem uz Austrumiem. Vispirms šie studenti strādāja pie nelieliem projektiem Norvēģijā, bet vēlāk savu darbību izvērsa arī Krievijā un citās Austrumeiropas valstīs. Būves projekts Latvijā, Rožkalnos ir viņu pirmais ārzemju darbs.

Rolfs Jakobsens ir arhitekts, kurš specializējies ekoloģiskajā būvniecībā un jau otro gadu desmitu projektē ekoloģiskās mājas. Viņš uzskata, ka dabas celtnieks līdzīgi alķīmiķim, lietojot oriģinālos materiālus (piemēram, smiltis, mālus, ūdeni), kuri visapkārt sastopami, būvē tiltu starp mūsu fizisko realitāti un metafizisko eksistenci. Darba gaitā dabai draudzīgi domājošie arhitekti atrod ēku dabiskās formas, kuras ir dziedinošas, dod telpu izaugsmei un atspoguļo arī mūs pašus. Pats būvniecības process, kurā, respektējot dabas likumus un pārvarot daudzas praktiskas grūtības, cilvēks iesaistās ar visu sirdi un jutekļiem, kļūst viņam par visvērtīgāko dzīves skolu.

“Mācoties Norvēģijā, Camphill ciematā, es palīdzēju veidot līdzīgu ciematu Krievijā, netālu no Sanktpēterpburgas. Tajā ietilpa arī salmu mājas projekts, kuru vadīja Rolfs Jakobsens. Kāds no Vidarosen ciemata līdzstrādniekiem ieminējās: “Varbūt tu, Vilni, arī gribi, lai jums būtu salmu māja Rožkalnos?” stāsta namatēvs Vilnis Neimanis, kas kopā ar kundzi Ingu, dzīvojot un strādājot Vidarasenas ciematā Norvēģijā, ieguvis sociālā terapeita diplomu. Inga četrus gadus mācījās Oslo eiritmijas augstskolā, iegūstot eiritmijas (harmonisku ķermeņa kustību māksla dzīvās mūzikas pavadībā) speciālistes diplomu.

“Tas, kas mani šajā lietā visvairāk piesaistīja, protams, bija ekoloģija, un arī Latvijā pirmoreiz pavisam jauna veida būve – ļoti pievilcīgi un interesanti. Saistīja arī tas, ka šādas mājas tiek būvētas talku veidā. Ne tā kā parasti – atbrauc celtnieki, uzceļ un aizbrauc, bet – ļoti daudzas rokas piedalās, daudzus neprofesionāļus var iesaistīt,” pieredzē dalās Vilnis.

Mājas projekts tapa Norvēģijā, darbs sākās 1998. gadā. Projektējot jauno Rožkalnu ēku, tapa tāds kā skiču veida ģenerālprojekts, kā ideja, strādājot kopā ar Rolfu Jakobsenu. Tādējādi kopdarbībā tapa šīs mājas galīgais projekts. Jaunieši, kas divus mēnešus bija mācījušies Tiltu būves skolā Norvēģijā, citā, mazākā Camphill ciematā, pēc tam pedagogu vadībā praktizējās šeit, Rožkalnos. Tas bijis ražīgs kopdarbs, un jau pēc gada, 2000. gadā, izdevās jaunbūvi iekonservēt, tas ir, dabūt zem jumta. Bija gatavi logi, durvis, arī ārsienas. Visas ārsienas bija no salmu ķīpām, apdarinātas ar pirmo apmetuma kārtu. Salmu ķīpas bez apmetuma nedrīkst atstāt uz ziemu, tad slapjums var saiet iekšā, un tad ir cauri – ieviesīsies pelējums, mitrums vairs neizžūs.

Visas koka konstrukcijas ir Valmieras celtniecības firmas Ekers darbs. Galvenokārt ir izmantota egle un priede. Salmu ķīpas sastiprinot, tās caurdūra ar metru garām koka latām, to galus piestiprinot pie karkasa. Ārpusē ir atstāts māla dabiskais tonis, bet iekštelpas ir krāsotas ar ekoloģiskām, lazējošām krāsām, izmantojot dabiskas vielas: lineļļu, citronu terpentīnu un kazeīnu. Krāsojot šeit smaržoja pēc augļiem, bet kūts smaka bija sen aizmirsusies!

“Te mums ir ēdamistaba un līdzās virtuve, bet šeit – viesistaba. Tā mums tāda sociālā telpa. Tepat arī spēlējam teātri, lūk, īpašās gaismas, prožektori. Te notiek kora dziedāšana, eiritmijas stundas, zīmēšana. Te mēs eiritmējam un gobelenējam. Tie daudzkrāsainie gobelēni – saules riteņi logos – ir pērnajos Ziemsvētkos gatavoti, katrs no lielās kopienas ģimenes kādu gabaliņu iepina. Te, pie rietumu sienas, ierāmētu var redzēt fragmentu no salmu sienas, bet mājas dienvidu sienas ir veidotas kā malkas mūrējums no šķeltām un apaļām pagalēm – 35 centimetru garas šķilas un apaļkoki sastiprināti ar māla un smilts maisījumu. Siena no iekšpuses ir apmesta, bet ārpusē redzama koka faktūra, mūrējums piesūcināts ar lineļļu. Durvis un kāpnes, un citas koka daļas ir krāsotas ar lazējošām krāsām gaišos toņos. Pirmā stāva grīda ir māla klons, kas apstrādāta ar lineļļu. Otrā stāva grīdas ir siltos dabiska koka toņos,” stāsta Vilnis.

Pa logu var redzēt, ka aiz dārza nogāzītē ir interesantas attīrīšanas iekārtas: divi dīķi un divi bioloģiskie filtri. “Kad vasarā atbrauc ciemiņi un es saku, ka vedīšu parādīt attīrīšanas iekārtas, tad visi viebjas – kas nu būs! Tur ir niedres, zivis, vardītes, daudz kas. Vienīgais, kā tur nav – nav smakas! Lai arī laižam iekšā visu, kas nāk no veļas mazgātavas, virtuves, tualetēm, vannas istabām. Esam 17 iedzīvotāji, bet attīrīšanas iekārtas ir projektētas 40 cilvēkiem. Mums ir šādas attīrīšanas iekārtas, tēpēc apzināti izvēlamies līdzekļus veļas un trauku mazgāšanai,” saka Vilnis.

Katru dienu ikvienam te paredzēts kāds noteikts darbs, pie informācijas stenda ir dežūru un nodarbību grafiks. Vieni strādā virtuvē – mizo dārzeņus, kartupeļus, kāds gatavo ēst, cits klāj galdu un pēc tam novāc traukus un tikpat raiti tos nomazgā.

“Ļoti skaisti strādāt mežā,” saka Inga. “Man patīk arī skaldīt malku. Pati vairs ēst negatavoju, iesākumā tas gan bija viens no maniem pienākumiem, bet ar laiku šīs prasmes apguva citi jaunieši. Esam izveidojuši tādas kā brigādes – vieni iet uz mežu, citi – uz kūti, trešie strādā virtuvē. Nav jau tā, ka visiem vienlīdz tīkami todien uzticētie pienākumi, taču jādara ir.”

Rožkalnos pa abām ģimenes mājām (otrajā saimnieko Gundega Vīdnere) ir 14 iemītnieku. Šā ciemata uzturēšanu nodrošina Camphill centrs Norvēģijā, ziedojumi, dāvinājumi, kā arī pašvaldību iemaksas. Ļoti pretimnākoša un atsaucīga ir vietējā Valmieras rajona Rencēnu pašvaldība.

“Projektējam skaistu kūti govīm, gribam savu ganāmpulku papildināt, maksimums, līdz astoņām. Redz, tur tajā angārā, kur Norvēģijā 25 gadus bija lielveikals, izveidosim modernu novietni,” pēc pusdienām, apstaigājot Rožkalnu teritoriju, stāsta un rāda Vilnis.

“Celsim siena šķūni, mums nepieciešama darbnīcu māja ar sierotavu, telpa dažādām nodarbībām un sapulcēm. Ir ideja vēl par trešo ģimenes māju. To bijām iecerējuši celt apmēram tur, kur tagad stāv angārs, izveidojot it kā iekšējo pagalmu, ko no visām pusēm ieskauj ēkas, bet tagad būs nedaudz tālāk. Regulāri pie mums ir brīvprātīgie – jaunieši no citām valstīm. Gribētos, lai viņi paliktu ilgāk, jo paiet laiks, līdz apgūst valodu, adaptējas šajā vidē un pieņem to.

Inga ar Vilni šādu dzīvesveidu pieņēmuši pirms 12 gadiem. Vilnis stāsta, ka visgrūtāk esot tikt pašam ar sevi galā. Toreiz, kad viņš izlēma iesaistīties Camphill kustībā, pašam vēl nebija 30 gadu. Šāda ģimenes māja spiež atteikties no privātās dzīves. Viņiem pašiem ir divi lieli bērni – dēls Kārlis studē Kultūras akadēmijā, meita Marta mācās vidusskolā.

***

UZZIŅAI

Camphill kustību ārsti un antropozofijas zinātnieki aizsāka pirms 65 gadiem Eiropā, rūpējoties par nelaimīgiem kara un pēckara laika bērniem. Sākumā izveidoja skolas bērniem ar īpašām vajadzībām. Pašlaik ir gan skolas, gan ciemi un ciemati, arī treniņcentri, vairāk nekā simt Camphill centru.