Kopš bērnības katrs no mums tiek mācīts noteiktā veidā uztvert un saprast apkārtējo pasauli, t.i. realitāti īpašā veidā, uzskatīt pasaules aprakstu par īstenību. Vecāki “ uzspiež” bērniem savu pasaules modeli jeb scenāriju ar to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Savukārt viņiem to radīja viņu vecāki un sabiedrība. Savukārt viņiem to radīja viņu vecāki un sabiedrība. Katrs no mums izveido savu pasaules modeli, kas ir gan līdzīgs vecāku pasaules modelim, gan atšķiras no tā. Šajā procesā ir iesaistīti visi cilvēki.

Tas ir neizbēgams process.

Diemžēl patiesība ir tāda, ka starp realitāti un mūsu pasauli ir milzīga atšķirība. Realitātes modelis, kurā dzīvojam, atbilst mūsu zemapziņas programmai, kura veidojas no bērnības- tādējādi ārējais atspoguļo iekšējo. Tātad pieaugušie tev norāda virzienu, bet tālāk tu vari pats ieviest jauninājumus, izmaiņas, ja vēlies būt sava likteņa noteicējs.

Protams, mums jāsaprot, ka nav sliktu vai labu pasaules modeļu. Jautājums tikai ir, kurš modelis ir dzīvotspējīgs, noderīgs un kurš nav. Jo mūsu pasaules modelis var gan mums palīdzēt, gan ierobežot mūs. Tātad mūsu zemapziņas saprāts rada pasaules modeli, kurā dzīvo mūsu apziņa. Mūsu pasaules modelim noteiktā veidā liek darboties mūsu domas un nolūki.

Ar domu palīdzību mēs veidojam savu unikālo pasauli. Nauda, māja, attiecības ar citiem, dzīves mērķis- tas viss iesākumā ir doma. Visu, kas mums dzīvē pieder, mēs radām paši. Tātad mūsu liktenis ir mūsu domu rezultāts. Mums jāsaprot, ka ikvienam jāizdzīvo tas, ko viņš izveidojis savā iztēlē. Pasaule, kurā cilvēks dzīvo un kuru sajūt, ir viņa priekšstatu komplekss. Tā cilvēks iepazīst pasauli caur prātu. Viena un tā pati enerģija var kalpot radošiem vai postošiem mērķiem.

Cilvēks ar savu domāšanu un centieniem pats veido savu likteni. Tātad cilvēks var uzlidot septītajās debesīs vai krist līdz elles dibenam, spēks, kas cilvēku velk gan augšup, gan lejup, atrodas nevis ārpus cilvēka, bet viņā pašā. Cilvēka augstākais Es norāda labāko ceļu, bet zemākais Es grūž lejā. Viens un tas pats Es rada un iznīcina, izzina un noliedz iespējas.

Ne velti ir teiciens, ka katrs ir savas laimes vai nelaimes kalējs.

Tātad iznāk, ka nejaušību dzīvē nav-tā ir zemapziņas likumsakarība. Lai mēs mainītu savā dzīvē to, kas mums nepatīk, piemēram; neapmierinošs darbs, veselības problēmas, sarežģītas attiecības ar līdzcilvēkiem, nepieciešams ieskatīties sevī un mainīt savu zemapziņas uzvedības programmu,t.i. savas domas, mainīties pašam.

Rodas jautājums: kā to mainīt, kā uzlabot savu dzīvi?

Tātad ja mēs paši radām savu pasaules modeli vai scenāriju dzīvei, kuru dzīvojam, savas slimības, situācijas ar cilvēkiem, ar darbu, ar naudu u.t.t., tad varam to arī paši mainīt, atklājot problēmas cēloņus un novēršot nevēlamo vai veidojot jaunu, pilnvērtīgāku dzīvi.

Jebkuru slimību un personīgās dzīves ciešanu cēloņus var novirzīt uz 3 pamatcēloņiem:
1. Postošu domu, jūtu un emociju esamība zemapziņā un apziņā.
2. Savas dzīves mērķa, jēgas un uzdevuma, misijas neizprašana.
3. Visuma likumu neizprašana un neievērošana.

Daudzi cilvēki teiks, ka ciešanas viņiem dzīvē rada citi, bet paši viņi ir labsirdīgi un izpalīdzīgi cilvēki. Tomēr tas tā nav. Ja pret jums slikti izturas, tad ielūkojieties sevī. Iekšējais atspoguļo ārējo. Mēs paši pievelkam savā dzīvē pāridarītājus ar savu attieksmi, tāpēc saņemam pēc cēloņu un seku likuma-taisnīgi.

Šī pasaule ir ļoti taisnīga.

Ja sevi uzskatāt par niecību, ievainojamu cilvēku, ko tad gaidāt no citiem? Ja sevi uzskatāt augstāku par citiem- jūs centīsies pazemot, tā liekot mainīt jūsu attieksmi prêt citiem cilvēkiem, iemācīties pazemību.

Kāda ir jūsu attieksme pret sevi- tāda ir citu attieksme pret jums. Mainiet attieksmi pret sevi, tad mainīsies arī apkārtējo attieksme pret jums. Kā to izdarīt? Sāciet mīlēt sevi. Cilvēkiem liekās, ka viņi sevi mīl, bet parasti mīlestība tiek jaukta ar patmīlību.

Ja jūs sevi lamājat par kļūdām, vainojat sevi par kādu rīcību- jūs sevi nemīlat. Ja uzskatāt, ka jums ir daudz trūkumu-esat agresīvi noskaņots pret sevi. Mums jāsaprot, ka ikviens cilvēks ir Visuma daļiņa. Ja esat agresīvi noskaņots pret sevi- jūs nostājaties pret Kosmosa likumiem. Ja mīlat sevi, jūs dzīvojat mierā un harmonijā. Kad sākam sevi mīlēt kā Visuma daļiņu, uzlabojas mūsu dzīve, attiecības ar apkārtējiem, uzrodas vairāk naudas, kuras trūka, izpaužas radošās spējas.

Tas notiek bez piepūles no mūsu puses. Mēs atzīstam katru savu rīcību, noteiktā veidā organizējam savu prātu. Atcerieties, ka ikvienā situācijā ikviens no mums rīkojas vislabākajā veidā, tāpēc nav jēgas sevi vainot par to, uz ko jūs konkrētajā situācijā bijāt spējīgi. Katrs cilvēks noteiktā brīdī dara to, kas ir viņa spēkos un ko prot, darbojas saskaņā ar savu pasaules izpratni un situācijas apzināšanos.

Mums jāiemācās vispirms ievērot Visuma likumus, tikai pēc tam zemes likumus. Tātad pirmajā vietā jābūt mīlestībai pret Dievu. Svarīgi par katru savu rīcību uzņemties atbildību, nevis justies vainīgam- tas nozīmē izdarīt izvēli savā dzīvē. Vaina un sodīšana nedod izvēli. Nav svarīgi, kāda būs mūsu izvēle, tādēļ, ka ikviena izvēle dzīvē ir pareiza, jo tā mums tiek dota un īstenojas ar augstākā spēka palīdzību.

Nav jēgas sevi vainot par kļūdām un neveiksmēm. Tas nepadarīs mūs labākus, tikai nesīs aizvainojumus un sāpes.

Vienkārši izdariet no šīs pieredzes secinājumus, izanalizējiet cēloņus- kāpēc tā notika? Ja jums radusies dzīvē problēma vai slimība, tas ir signāls, ka jūsu dzīvē, tātad domās, iestājies sastingums. Jums jāmaina sava uzvedība, nepieciešama garīga attīstība. Ja jums kaut kas nepatīk citos cilvēkos, tas noteikti ir arī jūsu zemapziņā- atbrīvojieties no tā. Atsakieties no vēlmes mainīt apkārtējo pasauli, tuviniekus. Pieņemiet viņus tādus, kādi viņi ir. Mainieties paši un mainīsies arī apkārtējā pasaule.

Cilvēks nedrīkst tikai eksistēt, viņam pastāvīgi jārada kas jauns savā dzīvē. Ikvienam jāuzņemas atbildība par savu pasauli. Uzņemties atbildību par savu dzīvi nozīmē pilnīgi atteikties no sevis un apkārtējo vainošanas, atbrīvoties no nožēlas, kritizēšanas, nosodījuma, naida. Tad dzīvosiet spēcīgu, pilnvērtīgu dzīvi un neviens jums nevarēs likt ciest, citu ‘kaitējumi’ neiedarbosies.

Dzīves situācijas, kuras jums tiek dotas, uztveriet kā mācību stundas, no kurām jāgūst kāda pieredze un atziņas. Katru reizi ierodoties pasaulē, cilvēkam jāieraksta jauna lappuse savā dzīves grāmatā. Viņa dvēsele ir tīra lappuse un smadzenes ir tas rakstnieks, kuram jāieraksta šajā lappusē kārtējās dzīves pieredze.

Izvirzot sev visdažādākos mērķus un cenšoties tos sasniegt, cilvēks pārdzīvo gan panākumus, gan neveiksmes, gan vilšanos. Pakāpeniski viņš ievēro, ka mērķa sasniegšana viņam sagādā arvien mazāku un mazāku prieku, gluži tāpat kā neveiksmes- mazāku vilšanos, un ka mērķa sasniegšana, radot viņam īslaicīgu apmierinājumu, atstāj dvēselē tukšumu. Tas liek viņam izvirzīt jaunu mērķi tikai tāpēc, lai pārdzīvotu viņam pazīstamās izjūtas vēl lielākā mērā. Tad jau cilvēks ir izaudzis un nobriedis, ieguvis pieredzi un zināšanas. Laime kā apmierinājums ilgst tikai īsu brīdi. Pēc tam rodas jaunas idejas par jaunu laimi. Ilgstoša laime atnāk kopā ar radošu attieksmi pret dzīvi. No vienas virsotnes uz nākamo ar jaunām iecerēm- tā ir bezgalīga laime.

Mūsdienu cilvēki grib par visu personīgi pārliecināties. Cilvēki iedalās 3 pamattipos: vieni-kategoriski noliedz visu, ko nezina; citi-akli notic visam dzirdētajam, bet daļa cilvēku-aizver acis pret visām parādībām, kas iezīmē jaunu evolūcijas pakāpi.
Dzīve jāpārveido cilvēkiem pašiem, nekavējoties un negaidot, kamēr to uzsāks Kosmosa spēki, jo tad jau būs par vēlu, nāksies izciest ciešanas.

Tādējādi Kosmosa likumi liek katram cilvēkam pašam izdzīvot to negatīvo, ko viņš aiz savas nezināšanas rada. Uzlabot dzīvi jāsāk ar savas ikdienas sīkumiem, trūkumiem mājas dzīvē. Katru dienu jācenšas kaut ko neglītu aizstāt ar skaistu, negatīvu ar pozitīvu, nepilnīgu ar pilnīgu. Vecāki audzinot bērnus vajadzīgajā virzienā, var pārveidot cilvēku uzskatu vienas paaudzes laikā. Jārada labestības, taisnības gaisotne, kultūras un zināšanu gaisma, jāizskauž bailes. Ir zināms, ka cilvēks ar savām bailēm tieši pievelk to, no kā viņš baidās.

Vajadzīga drosme, tāpēc bezbailība ir pirmais likums, lai apturētu ļaunumu. Mums jāmāca savi bērni, lai tie droši iet pasaulē, nešaubās. Katram kas šaubās, var ieteikt: nenoliegt to, ko nezin, bet pacensties izzināt un izpētīt. Paštaisniem cilvēkiem, kuri visu noliedz un kritizē, atzīstot tikai savu taisnību, raksturīgs izglītības trūkums. Neizglītots cilvēks, kas nezina cēloņu un seku likumu, savās nelaimēs vainos vienalga ko, tikai ne sevi. Viņš vainos Dievu, radus, likteni, bet nesapratīs, ka pats vainīgs. Mums dzīve vispār ir dota, lai iegūtu kārtējo dzīves pieredzi.

Katram no mums ir sava misija dzīvē un jāapgūst dzīves mācības uzliktie pārbaudījumi. Dievs dod cilvēkam dzīvi, lai viņš dotu savu unikālu ieguldījumu VISUMA EVOLŪCIJĀ. Tāda ir atbilde uz mūžīgo jautājumu, kāda ir dzīves jēga? Mums jāatmodina sava apziņa un jāiededz savas sirds uguns. Visa sava dzīve jāsakārto vienotā dziņā pēc patiesības, Gaismas un Zināšanām.

Patiesībā cilvēkam ir tikai divi ceļi: vai nu gudri iet pa evolūcijas straumi vai gaidīt, kamēr progresējošā dzīve pārmet pār bortu. Veco māju taču nojauc un tad ceļ vietā jaunu. Cilvēks pats veido gan savu, gan visas planētas likteni. Visi Kosmosa spēki, enerģijas ir cilvēka rīcībā. Novēlu, lai jums izdodas padarīt savu dzīvi skaistāku!