Mācoties 11. klasē, mani saspēra zibens. Mani ieraka zemē, tikai galva bija laukā. Gandrīz gadu ar karsta parafīna kompresēm un masāžām man ārstēja sejas labās puses paralīzi. Pirms zibens spēriena biju ļoti vārgdienīgs, slimīgs bērniņš – kā visi karalaika bērni – bet nu, līdz pat šodienai, neesmu ne reizi slimojusi, nezinu, kā ir, kad sāp. Visu mūžu esmu bijusi sīciņa, bet mani divi bērni piedzima ārkārtīgi viegli.Esmu kristiete un ticu Dievam. Iedomājos Dievu kā milzīgu enerģijas lauku, un, kad es no visas sirds lūdzu, lūgums koncentrējas kā enerģijas stars, uziet debesīs un atgriežas, saņēmis papildenerģiju. Un es kļūstu stiprāka.

Par dziedināšanu – jā, spēju palīdzēt cilvēkiem. Bet to neafišēju, negribu kļūt par tantiņu. Dažas reizes man izdevies ārkārtējā brīdī izdziedināt cilvēkus. Vācijā, kur biju ielūgta uz Eiropas franciskāņu Trešā Ordeņa pasākumu, bija dāma ap gadiem 50, paralizētām kājām, ratiņos. Ārkārtīgi lūdza palīdzēt. Pieliku rokas, no sirds noskaitīju tēvreizi un sajutu, ka tā tiešām ir mana enerģija, kas plūst uz viņu, – biju burtiski slapja no sviedriem, bez spēka un būtu ar mieru aizmigt turpat uz grīdas. Bet viņa piecēlās un aizgāja.

Otrs gadījums – palīdzību lūdza kāda ļoti bagāta augstākās sabiedrības dāma, pēc insulta zaudējusi valodu. Jautāju – vai tici Dievam? Jā, viņa pamāj ar galvu. Vai zini tēvreizi? Nē. Saņēmu viņas rokas savējās un teicu – skaiti līdzi. Pie devītās reizes viņa noskaitīja tēvreizi kopā ar mani.

Es ar šīm lietām nenodarbojos, lai gan piedāvājumu bijis daudz un par ļoti lielām naudām. Nedrīkst! Ticu, ka tikai kāds 1% no visiem dziedniekiem tādi ir; pārējie var gadīties šarlatāni – naudas tīkotāji vai sadomājušies esam dziednieki.

Taču dziedināt ar enerģiju var, tikai jāzina, ka tas līdzinās asins pārliešanai – nedrīkst sajaukt grupas. Ja pirmās grupas asinīm pielies otro, cilvēks būs pagalam. Tas pats notiks arī tad, ja, nespēkā esot, tavu roku saņems dziednieks, kas ir enerģētisks vampīrs – kļūs pavisam švaki.

Mana vecmamma teica – mēs, sievietes, mūža otrajā pusē redzam astrālo pasauli. Jā, arī es. Cilvēks nemirst! Miesa – jā, bet enerģija paliek. Piemērs? Kā es, nebūdama ne rakstniece, ne vēsturniece, ne katoliete, spēju uzrakstīt grāmatu par Rīgas Dievmātes klosteri? Es taču piederu pie luteriskās draudzes, bet tur visa darīšana ar katoļiem! Bet man pat kardināls Jānis Pujats teica – ja ko nezinu, paskatos jūsu grāmatā.

Kā es to zināju? Vispirms man sapnī parādījās Jēzus Kristus, pēc tam – Māte Anna (Rīgas sv. Marijas Magdalēnas klostera pēdējā mūķene Anna Notkena), kura mani izvadāja pa seno klosteri, izrādīja, kur un kas bijis, izstāstīja, kas noticis un notiks. Pēc šiem sapņiem es sāku meklēt, kur tāds klosteris bijis. Ne universitātē, ne 1., ne 7. vidusskolā, kur strādāju, neviens nezināja. Protams, atradu – Māte Anna nāca sapņos un daudz palīdzēja ar ziņām, kuras pārbaudot izrādījās absolūti precīzas.

Kāpēc es to stāstu? Ar gariem jāpiesargās – var sadarboties tikai tad, ja viņi paši tevi izvēlas un lūdz palīdzēt. Gribēju romānam („Rīgas Dievmātes klosteris”) kā autori likt Annu Notkenu – viņa bija reāla persona, bet izdevniecība nepiekāpās.

Kopš bērnības es dzirdu gleznas. Tās mani uzrunā, un katrai ir sava melodija. Bet – dzirdu tikai oriģinālus. Kopijas, vienalga, cik labas, klusē. Tāpat katram cilvēkam ir sava melodija. Ir cilvēki, no kuriem nāk tikai troksnis. Kad ieeju Marijas Magdalēnas baznīcā bez kurpēm, momentā varu norādīt vietu, kur apglabāta Māte Anna, – dzirdu viņu dziedam. Annai bija brīnišķīgs mecosoprāns. Ja iedodu roku vēl kādam, arī viņš dzird šo dziesmu. Diemžēl pēc tam neviens to nevar skaļi nodziedāt.

Daži no Annas pareģojumiem ir ārkārtīgi zīmīgi. Latvijā viss ies krustu šķērsu līdz 2037. gadam, kad nāks milzu pavērsiens, Rīga kļūs ārkārtīgi bagāta. Marijas Magdalēnas baznīca kļūs varenāka par Aglonu – tajā vietā, kur sēž Viņa Ekselence bīskaps Jānis Cakuls, izlauzīsies strauts ar svētīto ūdeni; baznīcā parādīsies Dievmāte, un Anna dziedās. Jaunais Dievmātes klosteris būs Siguldā, netālu no Barona pieminekļa. Bet maza pilsētiņa pie Daugavas ies bojā plūdos.

Latvijas nākotni redzu ļoti gaišu. Rīga būs milzīgs Baltijas centrs, ekonomika pieaugs, un arī politiskos mērgļus vienreiz piespiedīs pie sienas, jo tas, ko izdarīja valdošās partijas, apzogot tautu pliku un nabagu, ir tik milzīgs grēks, ka nevienam no šiem cilvēkiem nebūs laimes! Jā, būs smagi gadi. Visvairāk jau uzspiestās, pazemojošās nabadzības dēļ.

Taču mūsu tauta ir sīksta, un, par spīti pēdējā gadsimta laikā apzināti iznīcinātajam vīriešu genofondam un draudošajai globalizācijai, to iznīcināt neizdosies. Galvenais – sargāt valodu un ģimeni, jo jau Himlers savulaik teica, ka, lai iznīcinātu tautu, vispirms jāiznīcina ģimene; un es uzskatu, ka šobrīd tā ir krīzes stāvoklī – modernais sekss un homoseksuālisms… Saprotu un piedodu cilvēkiem, kuri tādi piedzimuši, nepareiza hormonu un gēnu sistēma ir tāpat kā kliba kāja, bet kategoriski vēršos pret viņiem kā pret organizāciju, kas savās rindās ievilina labākos un talantīgākos jauniešus, samaitājot viņiem dzīvi.

Atcerieties – vārdam ir milzu spēks, vārds ir trāpīgāks par lodi, jo tā reizēm var netrāpīt, bet vārds trāpa vienmēr, tas var ne tikai sabojāt omu, bet arī nogalināt. Vārdi materializējas, tāpēc, lai cik jums dzīvē grūti klājas, nekad nesakiet „Man nav naudas”, jo tad jums tās arī nebūs. Sakiet – „Man ir”, jo vienmēr taču pāris santīmu būs kabatā. Tāpat nekad nesakiet: „Vai, esmu ļoti slima(-s)!” Tieši pretēji: „Esmu vesela(-s)!” Nesūkstieties. Nevajag sev piesaukt nelaimi.

Un vēl – jaunībā biju ideāliste, aizstāvēju patiesību, bet tagad esmu sapratusi, ka ir cilvēki, kuriem vienkārši jāapiet ar līkumu – nav vērts bojāt garastāvokli. Ja kāds jums ko sliktu saka, tad, pirms atbildēt, vispirms paskatieties, kas to teicis.