– Šeit ir Burgaksas templis, bet mēs brauksim vēl augstāk – sacīja mūsu pavadonis, kad jau kādu laiku bijām braukuši augšup kalnā.
– Atrodamies darba darīšanās Busanā – 4,3 miljonu iedzīvotāju pilsētā Korejā. Ir radies laika „logs” starp darbiem un no piedāvātajām laika aizpildīšanās iespējām esam izvēlējušies apmeklēt vienu no lielākajiem budisma tempļiem šajā reģionā.
Mazā baltā Daewoo mašīnīte čakli turpina rāpties pa šauro kalnu ceļu. Vietām tas ir tik stāvs, ka segums ir betonēts, ar virsmā izveidotām rievām un negludumiem – lai riteņi neizslīdētu.

Vēl daži kāpumi, daži pagriezieni un apstājamies. Tālāk autoceļa nav, jāturpina kāpt kājām.
Rasina lietus. Kāpiens ilgst minūtes desmit un, paceļot galvu, skatienam paveras specifiskie ornamentālie namu jumti. Vēl mazliet ir jākāpj, taču kalns jau ir kļuvis manāmi lēzenāks.

Vēl pēc brīža esam klāt. Esam nonākuši līdz lielai plakanai divpakāpju kalna terasei (divām terasēm?), grūti pateikt, dabīgi vai mākslīgi radītai; zem mums ir apmēram pieveiktie desmit kilometri līkloču ceļa kalnup, mums pretī aiz terases tālākās malas slejas kalna turpinājums vismaz savu trīssimts – četrsimts metru augstas itin iespaidīgas klints veidolā.

Mans parasti mazjūtošais ķermenis ziņo, ka šai vietai piemīt liels mātes Zemes spēks. Nemitīgi mērkaķiski lēkājošais un kaut ko plānojošais prāts viegli pierimst apkārtējā dziļā un spēcīgā miera iespaidā.

Lietus pēkšņi mitējas. Saku pārējiem – re, zīme, ka esam šeit gaidīti.

Uz terases izvietojušies seši apmēram vienāda lieluma ornamentāli nami. Starp namiem ir izveidots akmens dārzs ar nelielu ūdenstilpni; tur gan drīkst ieiet tikai mūki. Namus rotā pērkonkrusta jeb svastikas zīme.

Terases centrā ir akmens skulptūra, kurā atpazīstu cilvēka mugurkaulu, septiņas čakras ar vainagu pašā augšā. Jā, jā, tas ir tas pats staba galiņš, kur latviešu Jānītis vara tauri pūš!

Mani pārsteidz korejiešu spēja savienot pretmetus. Piemēram, sveicinoties viņi pazemīgi klanās. Taču dara to tā, ka šajā pazemībā atklājas sveiciena devēja pašcieņa. Nerodas šaubas par pazemību. Un nerodas šaubas par pašcieņu. Šeit uz terases nerodas šaubas par namu greznumu. Un tāpat nerodas šaubas par to vienkāršību. Un nerodas šaubas par caur vienkāršību nestās vēsts diženumu. Diženums ir visur apkārt – gan simbolos, gan statujās, gan pārlaicīgo vērtību godāšanā. Un, protams, pašā vietas spēkā. Tas ir īsumā viss, ko par šo vietu var uzrakstīt. Un ir pavisam nedaudz tā, ko nevar uzrakstīt. Tas paliek ārpus lapas, ārpus datora klaviatūras, taču tieši tas ir tas, kas virsrakstā apzīmēts ar vārdu „pieskāriens” …

Otrs budistu templis, kuru apmeklējam pēc dažām dienām ir visnotaļ atšķirīgs. Kopēja ir kalna klātesamība. No otras, jeb „nekalna” puses templim garām tek neliela, kā mūsu pavadonis to nosauc, upīte (taču tai blakus pat mūsu Pērse būtu kā Amazone!), kas esot viens no priekšnoteikumiem tempļa atrašanās vietai. Tekošais ūdens neļaujot tempļa teritorijā ienākt nevēlamām laicīgās pasaules enerģijām.

Būtībā šī ir mūku apmācību vieta. Kad Ķīnā pateicoties komunisma centieniem tika apkarotas jebkuras reliģijas izpausmes, šeit tika apmācīti Ķīnas mūki. Pavadonis zina stāstīt, ka dienas režīms ir iedalīts trīs daļās – trīs stundas darbs tempļa labā (priekšpusē izvietojušās nelielas lauksaimniecības platības, kurās redz darbojamies mūku drānās tērptus stāvus), trīs stundas budisma rakstu studēšana un trīs stundas lūgšanas.

Uz tempļa sienām viscaur apkārt gleznās attēlots Budas dzīvesstāsts. Atceros Šartras katedrāli Francijā ar Kristus dzīves attēlojumu stikla mozaīkās katedrāles logos. Te, protams, ir savādāk. Mērogs ir cits. Izpildījums ir cits. Dekorācijas un lomu spēlētāji ir citi. Un kas par to? Eh, cik daudz mēs piesienamies pie pogām, pametot novārtā pašu mēteli!

Arī te ir riņķī apkārt svastikas. Tās pašas, kas latviešiem. Tās pašas, ko indiešu Ganešs mēdz valkāt. Nu, jā! Atkal jau mēs runājam par pogām.

Pēc pāris dienām mēs lidojam mājās. Pieķeru sevi, ka korejiešu nesavienojamie pretstati ap mani saveidojuši itin jautras Esamības izpausmes nesavienojamības rotaļas. Jā, Esamība ap mums „suņojas” riņķī apkārt! Ko tik tā nesaveido! Tikai rūpju un nopietnības pilnās acis to reizēm neļauj saskatīt.