Tie bija „objekti pa ceļam” uz Veclaicenes robežpāreju (braucot uz ziemeļu Igauniju sieviešu pareizticīgo klostera svētajā avotā veldzēties). Pavisam negaidot pēc vieglas „iesildīšanās” pie Vaidavas Grūbes avota un HES aizsprosta (pagūstot pieklupt arī visu rīta cēlienu apjūsmotajām rasas pilnajām ceļmalas priedēm) Dieva kalns un Māras pēdas akmeņu pasakainais mežs izvērtās par dienas iespaidīgāko notikumu, varbūt tāpēc, ka rīts vēl nezināja, cik maz laika paliks vakaram un ar tādu nesteidzīgu pamatīgumu varējām izbaudīt saulīti kalna galā un raspodiņu lāsēs, plašumu, cielavu rotaļas siena vālos, meditatīvu skatu zilajās debesīs un arī tumšā valganā meža ēnu stāstu īpašos smalkumus, nemaz nerunājot par rallijceļa cienīgajiem takas un koku stāvu līkumiem ap zaļajiem akmeņu ripuļiem.

Laikam tā meža pietika, ja jau nākošajā – Drusku pilskalnā – es noticēju nosaukumam (tikai drusku pilskalns…) un vairs tādu bagātību negaidīju… vieglprātīgi aizskrēju pakaļ taurenim, bet reizē ar to noķēru interesantu apjausmu – tā govs, kas kautrīgi pusē kalna ierakstījusies ainavā, taču ir ganījusies arī pašā pilskalna galā – tas tik būtu skats! tāds siluets! Bet pa to laiku es pazaudēju grupas avangardu – un viņi taču bija ieniruši tajā zaļajā meža ejā tieši uz visaizraujošāko pilskalna galu… kā es tā nogulēju visaugstāko krauju un visdziļāko gravu… pilskalna nogāzi ar ezeru pakājē… atslēgas vārds tām vietām ir arī dabas liegums Kornetu-Peļļu grava. Toties atceļā tik skaisti redzami kalna pirmie apaļumi un govs neapēstās priedītes un bērziņi – būs te arī mežs laikam.

Vietas ir Veclaicenes aizsargājamo ainavu apvidus dabas objekti, bet internetā par to nevaru daudz atrast, tas pats teksts šķiet ņemts no Jura Urtāna, bilžu ir pavisam nedaudz. Tāpēc norakstīšu no J.Urtāna grāmatām.

Dieva kalns un Māras pēda

Vosvu Māraspēdas akmens atrodas pakalnā, kas tiek saukts par Dievu kalnu.
Dievu kalns vērsts ziemeļu-dienvidu virzienā. Tas ir apmēram 100 m garš kukuļveidīgs paugurs, kas paceļas piecus metrus virs tuvākās apkārtnes. Rietumos pret Klotiņu ezeru kalns ir apmēram sešdesmit metrus augsts. Paugura virsotnē, bet ne pašā augstākajā vietā, atrodas četri sūnām apauguši akmeņi. Lielākais no tiem tek saukts par Māraspēdas akmeni.

Vosvu Māraspēdas akmens (garums 2,7 m, platums 2,3 m, augstums 0,3-0,7 m) virsmā saskatāmass uguns iedarbības pēdas. Akmenī vērojami vairāki iedobumi. Divi no tiem ir 16-18 cm gari, 7-8 cm plati un atgādina pēdu nospiedumus. Leģenda vēsta, ka Māra gribējusi tikt zirga mugurā, tāpēc pakāpusies uz akmens, kurā palikuši viņas pēdas nospiedumi. Kādreiz akmenī redzamās pēdas sauktas arī par Velna pēdām.

Domājams, ka Vosvu Dievu kalns un Māraspēdas akmens ir sena pagāniska kulta vieta. Par to liecina gan kalna, gan akmens nosaukumi. Ģeologs V.Grāvītis izteicis hipotēzi, ka Vosvu Māraspēdas akmens izmantots saules rieta vizēšanai vasaras saulstāvju dienas vakarā. Pēc raksturīgajiem pēdas veida iedobumiem akmens pieskaitāms pie pēdakmeņiem.
Juris Urtāns „Pēdakmeņi, robežakmeņi, muldakmeņi” (1982.gada pieraksts)

Drusku pilskalns

Ceļš te ved uz ļoti kalnainu un skaistu apvidu uz ziemeļiem no Pilskalna ezera – uz druskām. Pilskalns atrodas Pilskalna ezera ar kokiem apaugušajā un ļoti stāvajā ziemeļu krastā.

Kalna dienvidaustrumu sāns pret Pilskalna ezeru ir neparasti stāvs. No šīs puses Drusku pilskalns paceļas apmēram par 90 metriem virs ezera līmeņa. Nevienam citam Latvijas pilskalnam nav tāda sāna stāvuma un augstuma. Pretējā pilskalna nogāze ir mazāk stāva, lai gan arī tā sasniedz 35 m augstumu. Pilskalna ziemeļaustrumu gals ir visai nolaidens un izplūdis, tomēr te dažus metrus zem plakuma līmeņa saskatāmas ap 0,5 m dziļa grāvja un uzbeduma paliekas. Līdzīgs kalna nocietinājums ir bijis pilskalna pretējā dienvidrietumu galā. Agrākos laikos kalns ir arts, un tāpēc visi senie nocietinājumi daļēji nolīdzināti, arī kultūrslānis no pilskalna plakuma, kas ir apmēram 130 m garš un 50 m plats, ir noarts uz malām. Iespējams, ka ieeja pilskalnā bijusi no ziemeļaustrumu puses. Arī mūsdienās te kalnā uzved taka, kas gan vairāk tika staigāta tajos laikos, kad pilskalna plakumā bija iztīrīts laukums sarīkojumiem. Piemineklī atrastās trauku lauskas dod iespēju pieņemt, ka Drusku pilskalnā ļaudis dzīvojuši mūsu ēras 2.gadu tūkstoša pirmajos gadsimtos.

Ja Drusku pilskalns nebūtu ieaudzis kokos, no tā pavērtos brīnumains skats uz apkārtni. Šis kalns jau 1864.gadā aprakstīts un attēlots grāmatā „Baltijas skatu albums”. Arī vēlākos laikos šis pilskalns figurē dažādu autoru darbos. To minējuši arī rakstnieki E.Zālīte un J.Liepiņš. Tā, E.Zālīte 1923.gadā, atstāstot teiku par Drusku pilskalnu, rakstīja: „Stāsta, ka pašā kalna rietumu stūrī, augstākā vietā bijusi senlatviešu pils. Tādēļ arī nosaukums – Pilskalns. Netālu no tās vietas ir mazs iedobums. Teika stāsta, ka tur agrāk ir bijis Brīnumavots. Reiz kāda sieviete viņā skalojusi maza bērna drēbītes (citā variācijā – kāda sieva mērkusi pastalas), par tādu necienību avots tik ļoti noskaities, ka pacēlies gaisā un aizskrējis uz Cēsīm.”
Turpat blakus pilskalnam ir Dzērves kalns ar senu zaļumbaļļu vietu kalna galā. Pēc ziņām, Dzērves kalnā ir bijuši četri Dievozoli, pie kuriem vecos laikos nesuši ziedus. Pieminekļu valdes arhīvā saglabājusies R.Millera 1925.gadā rakstīta vēstule, kur viņš saka: „Kornetu muižas ballinieki, apgaismodami savu balles laukumu, iekūruši sārtu vecā ozola dobumā. Koks piecas dienas dedzis.” Šķiet, ka līdzīgs liktenis piemeklējis arī pārējos Dievozolus.

Pretējā virzienā no Drusku pilskalna pie Zeņģu mājām konstatēti acīmredzami pilskalnam atbilstoši senkapi, bet otrā pusē Pilskalna ezeram starp Vosvu un Šķepastu mājām – Dieva kalns ar Māras pēdas akmeņiem.”
Juris Urtāns „Ziemeļvidzemes pilskalni” (1981.gada pieraksts)

Grūbes ūdenskritums (Vaidavas grūbe)

Kādreiz ūdenskritums ir bijis iespaidīgs, taču uz tā ir uzcelts dzirnavu (tagad – mazā HES) dambis. Ūdenskritumam bijušas divas pakāpes – 2 un 2,2 m augstas.
Šeit atsedzas Pļaviņu svītas dolomīti. Veidojot dzirnavu dambi dolomīti tika apmūrēti. Ūdenskrituma augšējā pakāpe tika apmūrēta gandrīz pilnībā, apakšējā pakāpe – tikai vietām. Kad mazā HES netiek darbināta, Vaidavas upes plūsma tiek novadīta pa blakus kanālu un pār ūdenskritumu ūdens neplūst. Tapēc nezinot par ūdenskritumu, par to ir grūti iedomāties. Lejpus ūdenskrituma Vaidavas labaja krastā izveidojies 4 m augstais Grūbes dolomītu atsegums.

Teksts un burvīgas Gata Pāvila bildes (īpaši ūdenskrituma apakšējā pakāpe) ir atrodamas te:
Gata Pāvila bildes

Nu tā, maza daļiņa no tā visa ir fotostāstā, tālāk jau bija Igaunija. Bet, meklējot netā šīs vietas (iesaku pameklēt Dieva kalnu), es atradu vēl vienu otru adresīti, kur var skaistās bildēs sirdi piesiet.
Citas bildes
Citas bildes