Līga man atrakstīja uzreiz: “Šorīt atcerējos mūsu ceļojumu kā kaut ko brīnumainu un drusku nereālu, ko esmu piedzīvojusi šajā vasarā. Saskaitīju arī “zaudējumus” … Bet vienalga sapņoju jau par nākošo braucienu :)))”Zaudējumu uzskaitījums katram varētu būt individuāls, bet kopējā sarakstā noteikti sarindotos gan tīri jogiskās sarunās apdziedātās “tulznas uz dibena” – nu labi, vismaz to sajūta 😉 – gan sūrstošie saulē apsvilinātie pleci, rokas, sarkanādainam bezspalvas (nu, spalvas vien trūkst!) indiānim līdzīgā seja, neatceros-kur-dabūtie zilumi, mistiski kodumi, pazaudēta laika tecējuma izjūta, šķiet, arī rases izjūta- pamostoties konstatējam sev pamatīgas nēģera lūpas… un tādā garā vien.

Tomēr visvairāk ar manu tagadējo sajūtu sasaucas vārdi “kaut ko brīnumainu un drusku nereālu”. Neticas, ka esmu tur braukusi un faktiski visam pabraukusi neapzinīgi garām, gandrīz nemaz nebaudot kultūrvēsturiskās tūristiem sagatavotās bagātības, bet pieņemot to visu kā anonīmu Daugavas ielejas “parasto brīnumu” – re, kāda tīra, zaļa, spēcīga upe, atklāta un skaidra. Un viss viņai ir, tikai tā neuzbāzīgi – aiz piekrastes garās zāles vāliem ir gan bērzu krasti, gan priežu krasti; ir kraujas un ir mīlīgi apaļumi, mežu sienas mijas ar mājuvietām, svētās Daugavas govis (eh, jūtama Indijas stāstu aura pie nakts ugunskura) vienkārši ganās pie paša ūdens un vientuļš zirgs pavada mūs ar neizpratnes pilnu skatienu.

Makšķernieki gan mūs neredz. Zivis arī neredz mūsu spininga asti.. Toties tas nelielais baltais putniņš gan šās redz- iekrīt ūdenī kā akmens un plunkšķis vēl nav norimis, kad viņš jau nes noķerto zivtiņu nez kur prom.. Gribas to nosaukt par zivju dzenīti (ja tas nebūtu tik balts) – viss process atgādina momentānu tārpa izvilkšanu no cauruma kokā. Nemaz nav tik ilgi un pamatīgi, kā to dara tas plēsīgais brūnais lielais “sauszemes žurka” – izskatās vanagveidīgs peļu un putniņu ķērājs, bet plosās nelielā upes sēklītī.. un laikam veiksmīgi, jo ož pēc zivju dienas maltītes atliekām.

Šodien meklēju netā tūrisma informāciju, lai pastāstītu, ko var Daugavas lokos redzēt. Tas laikam ir mazohisma paveids – to meklēt pēc tam, kad esi absolūti bijis “šeit un tagad”, neko negaidot un visu baudot. Pie tam, baudot taču ačgārnos atspulgos… atcerieties mūsu sarunas – šī pasaule ir garīgās pasaules atspulgs.. bet kur nonāksim pa šīs atspulgu pasaules atspulgiem – pa tām mākoņaitām ūdenī, pa mežu galiem ūdenī, pa manis atspulgu tevī un tevis atspulgu manī? .. jo tuvāk ūdenim, jo lielāka iespēja samanīt šķirtni, bet kā ar to saules atspulgu un mākoņu atspulgu un putna lidojumu? Kad šķirtne ir gaisā, nevis ūdenī… ai, laikam dvēselē :-))

Nu, vai jūs redzat? Absolūta dezorientācija tajā, kas ir stāstīšanas vērts un kas nē… nu, pamēģiniet paši un pabrauciet jūs tos Daugavas līču ločus vienā jaukā rāmā mīļā bariņā un tad vēl visu ceļu gar Daugavu (un daži vēl uz pašu Ziemeļkurzemi), izbaudot atpakaļceļam pasūtīto atmosfēras programmu pilnā mērā – starus cauri mākoņiem, melno lietus sienu, gandrīz krusu, balto saulaino lietu, divas varavīksnes un absolūti sauso šoseju uzreiz pēc izbraukšanas no mākoņa… visa galā vēl parahēlija mākoņus Lielvārdes caurbraukšanas ilgumā ))

Tādā noskaņā nenopriecāties vien par mūsu Dievzemīti un mums pašiem (jo dvēsele ir pilna un gribas domāt labas domas un teikt labus vārdus un tik reāla liekas jaunas dzīve sajūta.. tikai tikt līdz mājām un iekrist gultā 🙂