Vai var nopirkt ceļazīmi uz paradīzi? Secināju, ka var. Protams, ja pieņem to, ka elle un paradīze atrodas uz zemes un ka mēs paši to savā dzīvē radām. Mana šīs vasaras paradīze bija Slovākijā, Tatru apkārtnē. Varbūt kāds no jums vēlēsies tur nokļūt (ir tā vērts!), tāpēc varu padalīties savos iespaidos.

Slovākija ir valsts Centrāleiropā, kura rietumos robežojas ar Čehiju un Austriju, ziemeļos ar Poliju, austrumos ar Ukrainu, bet dienvidos ar Ungāriju. Līdzīgi kā Latvija, bieži bijusi citu iekarotāju tautu pakļautībā.

Polijas un Slovākijas robežupe ir Dunajeca. Tā ir kalnu upe ar jaukām krācītēm, kuras kreisajā pusē ir Polija, labajā- Slovākija. Braucot pa to ar plostiem, var lieliski vērot klinšainās brīnišķīgās ainavas abās upes pusēs. Plosts ir diezgan neparasts, jo sastāv no 5 ”silēm” kuras savienotas kopā. Plostu vada divi plostnieki, kuri meistarīgi apbrauc krāces. Plosta priekšpusē ir piestiprinātas egļu skujas, lai nešļakstītos ūdens. Upes dziļums ir no nepilna metra līdz 19 metriem. Plostnieks- gids mums rādīja akmeņaino seju klintī ( gnomiņš vai?), melno stārķi, kurš ietriecies klintī, un septiņu „mūku cepures”- klintis.

Par tām klintīm slovākiem ir tāda leģenda, ka 7 slovāku mūki gājuši ciemos pie skaistajām poļu meitenēm, bet, tā kā tas bijis aizliegts, tad pie robežas pārvērtušies par klintīm, kuras tagad atgādina mūku cepures. Nu ko, katrai tautai savi nostāsti. Dabas parka centrālā klints ir ērgļu klints. Bez tam dabas parkā bija ļoti daudz aizliegumu, precīzāk, tur varēja tikai klusu uzvesties. Varbūt nākamais e-misteriešu brauciens varētu būt ar plostiem? 😉

Demanova ieleja ir viena no skaistākajām Zemo Tatru ielejām. Demanova stalaktītu alas ir 65 m dziļas izvietojušās piecos stāvos ar alu gaiteņiem un zālēm, vairākus km garas. Tajās var vērot smaragda un koraļļu pazemes ezeru, sastingušo ūdenskritumu un aizvēsturiskos stalaktītu veidojumus. To skaistumu, kas tur bija, gan bija pagrūti nofotografēt ar fotoaparātu.

Tas jāredz pašiem.

Tatri. To nosaukums radies no tā, ka tatrieši ilgi domājot. – mmm… tā.. viens, tā ..divi.., ta.. tri.. Tā trīs virsotnes deva nosaukumu Tatriem. Tā mums teica vietējā gide, kura jau no bērnības nodarbojās ar kalnu slēpošanu. Viņa gan teica, ka pēdējā laikā pamaz sanākot slēpot, jo, kopš trases vairs nepieder valstij, slēpošana kļuvusi dārgs hobijs. Katras virsotnes nogāzē dzīvojošie iedzīvotāji savu virsotni uzskata par skaistāko, kas laikam jau ir saprotami, jo katram sava dzimtā vieta šķiet tā skaistākā. Neparasti bija tas, ka kalnos kāpa gan jauni, gan veci cilvēki, ļoti daudzi ar maziem zīdaiņiem uz pleciem. Daudzi saimnieki bija ar saviem suņiem. Varēja vērot arī ekstrēmistus, kuri brauca ar pacēlāju augšā un tad ar divriteņiem lejā no virsotnes. Secināju, ka kalni slovākiem nozīmē tikpat daudz kā mums baltiešiem Baltijas jūra. Arī to, ka kalnus var iemīlēt, jo tur, augšā, kalna virsotnē stāvot un lūkojoties uz ieleju, vērojot kā mainās saules apstarotās vietas ar ēnainajām un mākoņu klātajām, sirds gavilēja!

Čopok virsotnē, kura bija 2024m augsta, bija tikai 8 grādu silts, ziemeļu vējš pūta cauri apģērbam. Iepriekš tikām informēti, ka kalnos laiks strauji mainās- pēkšņi var būt saulains, atkal mākoņains, nolīt neliels lietus. Jābūt gatavam jebkuriem laika apstākļiem.

Tatru augstākā virsotne ir Gerlohovskij- 2653m augsta. Tatros ir daudz kalnu ezeru, kas mūsu izpratnē sava izmēra dēļ vairāk atgādina dīķus, nevis ezerus. No kalnu ezeriem apmēram 2000 m virs jūras līmeņa iztek kalnu upes, veidojot ūdenskritumus. Mežos ir ļoti daudz klints bluķu un akmeņu, gandrīz viens pie otra. Kokiem te jābūt stipriem, lai noturētos virs klintīm.

Štrebskoje plesko- ezers Tatru kalnu nogāzē, kuram iespējams apiet apkārt nepilnas stundas laikā. Tā ūdens temperatūra ir 9 grādi, tā kā tas ir tikai skaistumam un zivju priekam, jo foreles pat krastā saskatīt varējām. Ainavas bija lieliskas!

Slovākijā mājas ir būvētas visbiežāk 3- 4 stāvu augstumā, jo vienā mājā dzīvo vecvecāki, vecāki un bērni. Ar domu, lai būtu stipras ģimenes, būtu kopības sajūta. Iedzīvotāji godā tautiskās tradīcijas. Bijām ciemā, kur joprojām katram iedzīvotājam ir savs tautas tērps. Interesanti tas, ka vīrieši savu tērpu darina paši, arī izšuvumus. Varējām piedalīties šovā un patēlot slovāku kāzu ceremoniju ar viņu tautas tērpiem. Piemēram, līgavai plīvurs ir diezgan smags un tā piestiprināts, lai viņa negrozītu galvu pa labi un kreisi uz citiem puišiem. Jaunajai sievai tiek jautāts, cik bērnus viņa vēlētos. Līgava atbildēja, ka astoņus! Tad uzreiz jautā jaunajam vīram, vai viņš to spēs. Tā kā viņa atbilde bija šaubīga un nepārliecinoša, tad ceremonijas vadītājs teica, ka varot aicināt palīgā arī kaimiņu. Katrā ziņā, ja vīrs neesot laicīgi mājās, tad lai vainojot sevi..;) Kāzās līgavai jādejo ar visiem vīriešiem, kuriem viņai pēc dejas jāmaksā nauda. Tas esot mazs atbalsts jaunajai ģimenei.

Spiškas pilsdrupas ir ievērojamas ar to, ka ir vislielākais pilsdrupu komplekss Viduseiropā. Neparasti ir tas, ka pilij neesot bijusi sava aka, pils iedzīvotāji dzēruši lietus ūdeni, kuru krājuši apaļā izraktā tvertnē, kuras daļa vēl ir saglabājusies līdz mūsdienām. Senāk te valdījuši divi brāļi, kuriem katram bijusi sava pils, bet, par nelaimi sev, abi esot iemīlējušies vienā meitenē. Lai atrisinātu šo situāciju, nolēmuši spēkoties. Kurš uzvarēs, tas precēs meiteni. Uzvarējis vecākais brālis. Neskatoties uz to, meitene mīlējusi jaunāko brāli un abi kopā aizbēguši. Vecākais brālis aiz dusmām licis viņa pili nojaukt (varēja taču iznomāt vai pārdot, vai ne ;). Otras pils pamati netālu no pirmās pils ir redzami.

Veļičkas sāls raktuves, kur pazemē var skatīt ekspozīciju par sāls ieguves vēsturi, no sāls veidotas skulptūras, pazemes ezeriņus, kapelas. 130m pazemē bija plašas un greznas telpas ar sāls kristālu lustrām un skulptūrām, kur notiek dažādi pasākumi, tajā skaitā arī kāzas.

Čestohovas klosteri apmeklējām atceļā uz mājām. Tā ir Polijas svētākā vieta, līdzīgi kā mums Aglona. Šeit pārsvarā visi brauc apskatīt baziliku, klostera apkārtni, redzēt ikonu „Melnā madonna”. Pastāv versija, ka to uzgleznojis svētais Lūka un ka ikona atceļojusi šeit no Bizantijas. Tas ir novērtēts kā sarežģīts un unikāls mākslas darbs.