Ievads. Mēs varam salīdzināt pasaules pārveidošanās norises tolaik, Apgaismības laikmetam sākoties, aptuveni pusgadsimtu pirms Lielās Franču revolūcijas, un tagad, kad pasaulē kopumā atkal tik izteikti tiek pārsvērtas un pārvērtētas reliģiskās, intelektuālās un augstākās garīgās dzīves vērtības, kad pilnīgi mainās un pārveidojas pat visnopietnākie un šķietami stabilākie valstiskie veidojumi.
18. gadsimtā, kas guva apzīmējumu kā Apgaismības gadsimts, dzima jaunas idejas un dzima cilvēki, kuri šīs idejas pilnveidoja, īstenoja un virzīja tālāk. Zinātniskās revolūcijas atklājumi ļaudis mudināja noticēt pašu saprāta spēkam, lielā mērā tā bija vērsta ne tikai pret nezināšanas tumsonību, bet arī pret tradicionālo kristīgo pagātni. Tā laika progresīvākie rakstnieki un domātāji bija pārliecināti, ka ļaudis spēj saprast dabas norises un pārveidot tās tā, lai tie veicinātu morālo un materiālo izaugsmi un, lai viss notiktu tā vien, kā pašiem tas ērti un pa prātam.

Izplatījās tiem laikiem pilnīgi neprātīga doma, ka pārmaiņas ir ne vien iespējamas, bet pat vēlamas. Astroloģiski šīs norises saistās ar laiku, kad transformāciju planēta Plutons virzījās caur Strēlnieka zodiaka zīmi. Tas notika šķietami sen – pirms aptuveni 245 gadiem. Šobrīd atkal Plutona ceļš Zodiakā iet cauri Strēlnieka zīmei. Plutona, šīs dramatiskās un brīnišķās planētas gaita ir tik lēna, ka kopš 1762. gada, kad no Strēlnieka zodiaka zīmes tas iegāja Mežāža zīmē, tas Strēlnieka zīmē nav bijis. Aptuveni 248 gados Plutons iziet cauri zodiakam un tās orbīta ir ļoti izstiepta, tāpēc ceļš cauri vienai zodiaka zīmei dažkārt ilgst 11, dažkārt – pat 33 gadus.

Es vedīšu mūs visus pa visu zodiaka apli Plutona ceļam līdzi – sākot no pirmsrevolūcijas laikmeta Francijā un tās ietekmēm visā Eiropā, līdz mūsu dienām un aicinu arī jūs mazliet citādi palūkoties un varbūt neparastākā veidā paanalizēt tik pazīstamās vēsturiskās un kultūras norises un notikumus.

Par Plutona atklāšanu astronomi paziņoja tikai 1933. gada 21. janvārī un dažkārt izvēršas pārspriedumi par to, kā notikumus ietekmē nezināma planēta un, vai tā vispār iekļaujama nopietnos pētījumos, ja runā par laika posmu līdz tās atklāšanas brīdim. Tikpat savādā situācija Plutona sakarā mēs esam šobrīd, kad astronomu aprindās tā zaudējusi planētas statusu. Bet kā tad ir realitātē? Tas, ka kaut kas nav cilvēka prātam zināms vai kā tā vai citādi nodēvēts, nebūt nenozīmē, ka šī kaut kā nav vai, ka tā nozīme mazāka. Kas pastāv un ir dzīvs, tas pastāv – neatkarīgi no tā, vai par šo pastāvēšanu mēs zinām, vai ne. Mēs taču vēl i šobrīd nezinām par visām likumsakarībām pasaulē un par visām būtnēm, kuras še mīt un mūs tā vai citādi iespaido. Gluži tāpat, kā, piemēram, Āfrikā, dzīvo miljoniem ļautiņu, kuri nezin neko par globālo sasilšanu, bet tā tomēr pastāv un ietekmē arī to pašu Āfrikas kontinentu.

Tāpēc astrologi turpina domāt un runāt par Plutonu, turpina pētīt viņa izraisītus notikumus. Astroloģiski Strēlnieka zīme ir Augstākā ideja un Plutons tas, kurš nepazīst cilvēku žēluma.

1748. gads Eiropā

1748. gads astroloģiski saistās ar Urāna un Jupitera tranzītu Ūdensvīra zīmē, savukārt Plutons šī gada laikā mainīja atrašanās vietu un pārvietojās no Skorpiona zīmes Strēlnieka zīmē, tad retrogrādā, atpakaļkustībā kustībā atgriezās Skorpiona zīmē un pašās 1748. gada beigās atkal mainīja kustības virzienu un atgriezās direktajā, jeb, kustībā uz priekšu, un nu jau uz ilgu laiku iegāja Strēlnieka zīmē. Strēlnieka zīme kā uguns stihijas zīme ir draudzīgās attiecībās ar Ūdensvīru kā gaisa stihijas zīmi – lai uguns degtu, nepieciešams gaiss.

Runājot par planētu kustību, notikumu kopsakarībās par ļoti svarīgu uzskata planētu savstarpējo novietojumu tajā brīdī, kad planēta maina atrašanās vietu un no vienas zodiaka zīmes pāriet nākamajā. Ir pieņēmums, ka tā brīža planētu stāvoklis ir kā ūdenszīme, kas visās situācijās un notikumos spīd cauri, kas visām konkrētās planētas izpausmēm dod savu niansi vai nokrāsu, protams, saglabājot arī konkrētai planētai raksturīgo. Iezīmētā perioda ilgumu nosaka planētas ātrums, kādā tā virzās cauri zīmei. Lai būtu vieglāk izprast šo skatījumu, par piemēru ņemsim Saules ceļu kādā zodiaka zīmē, jo to mēs vislabāk varam izjust. Janvāra – februāra mēneša fonu veido Saules attiecības ar pārējām planētām, Saulei ieejot no Mežāža zīmes Ūdensvīra zīmē 2007. gada… janvārī. Šis fons saglabāsies līdz tam brīdim, kamēr Saule ieies nākamajā, Zivju zīmē un tad tā brīža planētu savstarpējais stāvoklis iezīmēs nākamā mēneša notikumu fonu.

1748. gada decembrī, kad Plutons iegāja Strēlnieka zīmē, nākotnes notikumi varēja tikt ietekmēti gan no tā, ka pats Plutons bija pozitīvā aspektā, sekstilī, ar Mēness Ziemeļu mezglu, kurš tai brīdī atradās Ūdensvīra zīmē, gan no Saturna Skorpiona zīmē un Urāna Ūdensvīra zīmē savstarpējā saspringtā aspekta, kvadratūras. Viennozīmīgi, savarīga visas apgaismības kontekstā ir Urāna tranzīts caur paša pārvaldīto Ūdensvīra zīmi, kas ir ne tikai brīvības, domubiedru savienību veidošanās norāde, bet turklāt aizvien nes jaunus skatījumus, pārmaiņas un pretestībā stiprinātas un radušās lietas. Zīmīgs un pozitīvs ir arī Saules Strēlnieka zīmē trigons ar Neptūnu Vēža zīmē, kas var tikt tulkojams kā personības izglītības līmeņa izaugsmes faktors, turklāt nenoliedzot arī neizprotamā un neizskaidrojamā, tai skaitā zemapziņas plašo iespaidu uz personības veidošanos un pārveidošanos. Tā lūk ir tā vispārzināmā pasaules paplašināšanās būtība – gan robežas arvien plašāk top atvērtas, gan zināšanu iespaidā personības pilnveidojas. Vērtējot šos aspektus kopumā, var runāt par konfliktējošu jeb tikpat labi arī par radošu saistību ar tradīcijām, ar zināmu kārtību un dogmatismu, ar stabilitāti. Tā laika kultūras un mākslas dzīvē tas ir līdz tam pastāvošais klasicisms, pierastās un apnicīgās dogmas – gan baznīcas sludinātās, gan sabiedrības pieņemtās, kuras jebkurā brīdī daudziem nepatīkamā veidā var izjaukt revolucionārā Urāna iejaukšanās. Un sekojot notikumiem pēc 1748. gada, mēs redzam, ka daudzviet tā arī notika.

Runājot par zinātni, reliģiju un dabu, kas bija ļoti svarīgi pieturas punkti visā apgaismības vēsturē, jaunais uzskats, ka daba ir vienveidīga un noteiktu likumu pārvaldīta, saskaņota un tajā pastāv zināma kārtībā, valdzināja apgaismības pārstāvjus. Daži no apgaismības ideju sludinātājiem bija ateisti – viņi neatzina jebkādu augstāko spēku pastāvēšanu, bet lielākā daļa bija deisti. Attiecībā uz tai laikā Eiropā valdošo kristīgo reliģiju, piemēram, skarot tematu par iedzimto grēku, apgaismotāju vidū valdīja šo baznīcas dogmu apstrīdoši viedokļi. Daudzi pauda vēlmi pēc racionālas, no brīnumiem un absurdiem brīvas, reliģijas. Deisti noliedza kristietības sludināto Dievu, bet tomēr atzina kādas augstākas Būtības, kā viņi to sauca, Dievišķā Mehāniķa, esamību, kas pasauli radījis, bet tad to atdevis cilvēku pārvaldībā un pilnveidošanā. Un tā nu mēs te pūlamies to Dieva radīto pasauli krietni vien noņemdamies, saturēt pie kādas sev vēlamas kārtības. Nenoliedzami savdabīgs viedoklis deistiem.
Daudzas apgaismības laika idejas skāra cilvēka iespēju būt pārākam par dabu, deva ierosmi pārveidot dabu, to izmantojot savā labā: šis viedoklis, protams, radās zinātniskās revolūcijas atklājumu iedvesmots un laika gaitā, redzot tehnikas un rūpniecības progresu, kas patiesi bija apbrīnas vērts.

Franču apgaismības filosofu uzskatos svarīga loma bija praktiskām un lietišķām atziņām ekonomikā, tieslietās un valsts pārvaldē. Bija vēlme radīt jaunas, dabaszinātnēs balstītas sociālās zinātnes. Apgaismības gadsimts it īpaši Francijā bija izteikts racionālisma gadsimts. Tātad, gadsimts, kurā valdīja pārliecība, ka īstais patiesības noskaidrošanas un savas rīcības regulēšanas līdzeklis ir paša cilvēka prāts, nevis dievišķā atklāsme. Filosofijā par racionālismu dēvē uzskatu, ka jebkuru patiesu atziņu pamatā ir pašpierādoši spriedumi, nevis no sajūtām iegūtā pieredze. Racionālismu parasti pretstata empīrismam, kas apgalvo, ka jebkuras atziņas veidojas no sajūtām.

Pazīstamākie sava laika jaunās filosofijas racionālisti ir Dekarts, Leibnics, Spinoza. Viņu, piemēram Spinozas, priekšstatu pamatā ir viedoklis, ka pasaule ir viena un tā ir Dievs. Dievs ir tikai pasaules apzīmējums, tas nav jāpierāda. Savukārt Leibnics bija pirmais, kurš uztvēra modernās fizikas pamatjēdziena – ”spēka” nozīmi un atzina, ka pasaules pamatā ir dzīvība un apziņa. Viņš runāja par monādēm kā par spēka punktiem. Angļu empīrisma pārstāvju Loka, Bērklija, Hjūma, uzskatiem bija liela nozīme teoloģijas attīstībā – tika izvirzīti jautājumi par zināšanu, arī teoloģisko zināšanu pamatiem. Turklāt angļu empīristi ietekmēja Francijas apgaismotāju prātus. Zinātniskās revolūcijas sasniegumu iespaidā un kosmisko un zemes likumību jaunās izpratnes gaismā cilvēki dzīvoja it kā iluzorā sajūtā, ka materiālā pasaule kuru katru brīdi būs atklāta un izpētīta pilnībā un arī par cilvēka dabu būs absolūta skaidrība.

Taču pasaulē nekas parasti nemēdz attīstīties tikai vienā virzienā. Ap 1750. gadu Eiropā un arī Britu salās sāka atdzimt interese par seno ģermāņu kultūras mantojumu un līdz ar to arī par līdz tam kristietības ļoti nomākto un nīcināto Seneiropas pagānisko tradīciju. Maģiskās mākslas jomās teitoņi (ģermāņi, angļi un skandināvi) līdz tam ļoti bija ietekmējušies no Vidusjūras valstu tradīcijām, taču tagad viņos dzima vēlme atgriezties pie pašu senajām garīgajām bagātībām. Kultūrā tas izraisīja romantisma dzimšanu, savukārt politikā noveda pie apgaismības ideju izpausmēm līdz tam pastāvējušajā absolūtismā, ko bieži vien vērtē arī par totalitārismu. Kristietības priekšstāvju radītais veidols, kad valsts karalim pieder teju vai dievišķa vara, daudziem vairs nebija pieņemams. Laika posmā no 1750.–1800. gadam veidojās ģermāņu, skandināvu un angļu seno garīgo saikņu atjaunotne, šo tautu un valstu pārstāvji, ja vien bija apveltīti ar spilgtu iztēli un dziļu sapratni, sāka apjēgt seno tradīciju vienotību. Un patiesi – līdz brīdim, kad Eiropā ielauzās kristietības karakalpi, šīs tautas runāja vienā valodā un tiem bija ļoti līdzīgs dievību panteons. Viņiem bija vienota politikas un kultūras vērtību sistēma.

Tas bija Apgaismības laikmeta sākums, pirmās nojautas par romantisku pasaules redzējumu, kur ļoti svarīga vieta nenoliedzami ir garīgām interesēm un senās kultūras apziņai. Kā ļoti zīmīgu un interesantu šī laika faktu ir vērts atzīmēt dažādu slepeno garīgu organizāciju un ložu veidošanos. Tautā vispazīstamākās ir brīvmūrnieku jeb masonu ložas, kas apvienojās brīvmūrnieku ordenī. Sākotnēji sava īpašā statusa dēļ brīvmūrniekos apvienojās gotisko katedrāļu celtnieki. Tiem bija jābūt neatkarīgiem un viņu prasme apstrādāt akmeni jau viduslaikos tika vērtēta kā kaut kas īpašs. Brīvmūrniekiem salīdzinājumā ar citiem amatniekiem bija daudz lielākas tiesības: pāvests viņiem bija devis atļauju bez ierobežojumiem ceļot pa visu Eiropu, viņiem bija tiesības sargāt savus amata noslēpumus un kļūt par šīs organizācijas dalībniekiem bija ļoti sarežģīti. Jau tajā laikā pastāvēja īpašās brīvmūrnieku pazīšanās zīmes, Brīvmūrnieku simboli – stūrenis, cirkulis un svārsts.

Sākotnēji par ložām sauca ēkas, kurās bija iekārtotas brīvmūrnieku darbnīcas un, kas bija brālības īpašums. Tajās vēl pirms katedrāļu celtniecības uzsākšanas slepenībā tika veikti aprēķini un projektēšanas darbi. Laika gaitā masoniem piebiedrojās arī citi intelektuālās sabiedrības pārstāvji – ārsti, literāti, mūziķi, politiķi, citi tā laika sabiedrības aristokrāti. Brīvmūrnieku ložas aktīvi darbojās Anglijā, Vācijā, Francijā, Krievijā. Kopumā ārēji daudzas no apgaismotāju idejām, – apziņas brīvība, iecietība pret citādi domājošajiem, cilvēka brīva attīstība un taisnīgums, bija tuvas arī brīvmūrniekiem. 1750. gadā arī Rīgā tika nodibināta brīvmūrnieku loža “Ziemeļzvaigzne”.

Apgaismības laikmets bija ļoti svarīgs un sarežģīts astroloģijas attīstībā – daudzi apgaismības laika filosofi, kas bija racionālisma piekritēji, asi un bez ierunām noliedza cilvēces attīstības cikliskuma, pilnīguma un kosmoloģijas garīguma idejas un par galveno atzina cilvēka prāta spējas. Astroloģija tika nodēvēta par “Viduslaiku ticējumiem”. 18. gadsimta vidū, kad dabaszinātnieku aprindās astroloģija pakāpeniski zaudēja savas zinātnes pozīcijas, kā zinātne tā pārvietojās uz citu zinātņu sfēru – kultūras vēsturi. Franču Karaliskā literatūras akadēmija zinātniskam darbam izvēlējās astroloģijas attīstības pētīšanu un pat izsludināja prēmiju šī darba īstenotājam. Tieši šajā laikā norisinājās arī radikāla sabiedriskās domas noslāņošanās, kura zināmā mērā ir saglabājusies līdz pat mūsdienām. Laikā, kad dabaszinātnieki sāka noliegt astroloģijas dabaszinātniskumu, visdažādākajos tautas slāņos tā ieguva arvien vairāk popularitātes. Zaudējusi atbalstu precīzo un dabaszinātnieku vidū, astroloģija ieguva jaunus atbalstītājus pie humanitāro zinātņu pārstāvjiem. Īpaši nopietni pret astroloģiju izturējās dažādās ezotēriskās biedrībās, kuru darbība tai laikā tikai veidojās. Tādējādi izveidojās it kā divi zināmā mērā atšķirīgi

Tādējādi, kopumā vērtējot sabiedrībā notiekošo, kā arī skatījumu un viedokļu maiņu, kultūras vēsturnieku vidū pastāv uzskats, ka ap 1750. gadu ir dzimusi tā saucamā “klasiskā” Eiropa, kas līdz tam tiek dēvēta par “kristīgo Eiropu”.

Tāds kopumā ir šis laiks ar Plutonu Strēlnieka zīmē, jo pasaules attīstības kontekstā svarīgākā loma pieder tieši lēnāko planētu aspektiem un novietojumam. Kā jau minēts, astroloģijā Strēlnieka zīmi tulko kā ceļu, kurā svarīga loma piešķirta reliģijai, augstākā līmeņa izglītībai, attieksmei pret pasaules kultūru u.c. Savukārt Plutons ir transformācijas planēta, kas atrazdamies katrā konkrētā zodiaka zīmē, ierosina pārmaiņas, kas tā vai citādi ir saistītas ar šai zīmei raksturīgajām tēmām. Saliekot kopā šos abus faktus, mēs varam sacīt, ka viena no Plutona izpausmēm Strēlnieka zīmē ir attieksmes maiņa pret reliģiju – cilvēkos mostas vēlme rast kādu universālu reliģiju. Strēlnieks ir uz brīvu un zināmā mērā pašatbildīgu attieksmi un vērtējumu vērsta zīme, kas vairāk vai mazāk noliedz dogmas un obligātus pieņēmumus. Apgaismības laikā Strēlnieka zīmes izpausmes bija tā laika reliģijas oficiālo pārstāvju viedokļa ignorance, nosodījums un pat noliegums. Modās deistiskas idejas, kas balstās viedoklī, ka Dievs pasauli ir radījis, bet tad to atdevis pilnīgā cilvēku pārvaldījumā, lai cilvēki paši to turpinātu veidot un pārveidot. Šī pārliecība veidojās, tā laika cilvēka apziņā prātu uztverot kā pilnību. Šai laikā tika sludināta arī reliģiska iecietība pret dažādām konfesijām. Pamazām arī sabiedrība pieņēma šo domu, ka citādi ticošais nav jāuzskata par ienaidnieku. Zināmā mērā tas ir kāds pasaules paplašināšanas aspekts, ko veicina Strēlnieka pārvaldnieka Jupitera raksturs.

Ja uzmanīgi ieklausāmies mūsdienu sabiedrības attieksmē pret reliģiju, es domāju, mēs varam pamanīt līdzīgus meklējumus vēl joprojām, kas gan mūsu laikos izpaužas citādi, jo mēs esam mazliet citi, laikmets ir citāds un pārējo planētu stāvoklis un ceļš zodiakā arī ir cits.

Arī valstu savstarpējās attiecībās, tāpat kā dabā un sabiedrībā kopumā, apgaismības ietekmē norisa tiekšanās pēc saskaņas un noteiktas sistēmas. Tas pamazām sākās jau pirms 1748. gada, Plutonam vēl atrodoties zodiaka Svaru zīmē, kas kā otrā Venēras pārvaldītā zīme runā par tiekšanos pēc harmonijas un saprašanās ne tikai divu cilvēku saskarsmē, bet arī valstu un tautu starpā un Plutona paša pārvaldītajā Skorpiona zīmē, kas izmaiņas veicina jau daudz plašākā mērā, jo vispārēji ir tautas un valstu pārveidošanos rosinošs aspekts.

Apgaismotāju vidū mostas pārdomas par to, uz ko jābalstās valsts varai, kam jābūt tās pamatā, secinājums ir gluži saprātīgs – likumībai. Mostas ideja par republikānisku valsts iekārtu. Valstu savstarpējās attiecībās par kārtības pamatu sāka uzskatīt spēku līdzsvara principu, kas gan ietekmēja valstu brīvību, bet bija vienīgais, kas saprašanos padarīja iespējamu. Apgaismības laika līderi neatzina karus kā attiecību veidošanas variantu, svarīgāk un labāk te varēja palīdzēt valstu savstarpējie līgumi.
Viens no veidiem, kā izplatījās apgaismības idejas, bija dažādas biedrības: zinātniskas, akadēmiskas, literāras, kā arī profesionālas biedrības, apvienības un organizācijas. Veidojās ārstu, aptiekāru, juristu un citu profesiju ģildes. Ūdensvīra zīmē tai laikā atradās gan Mēness Ziemeļu mezgls, gan pašu Ūdensvīru pārvaldošais Urāns. Ar šo aspektu tieši saistīta pastiprināta dažādu domubiedru grupu veidošanās. Mēness Ziemeļu mezglu tulko kā nākotni, kā to, uz kurieni ejam, Dienvidu mezgls ir pagātne, tas, kas jau bijis, kas ir kā saknes, no kā viss aug, kā pamats vai tradīcija, uz kuras balstāmies veidojot nākotni. Astroloģijā Mēness mezgli tiek uzskatīti par karmiskiem punktiem gan katra atsevišķa cilvēka, valsts vai citas būtnes horoskopā, gan arī zodiakā vispār, vērtējot un analizējot kopējo sabiedrības virzību. Pagātne un nākotne ir savstarpēji savienotas caur tagadni, tāpēc arī Mēness Mezgli savā starpā ir saistīti opzicionārajā saitē.

Svarīgs veids, kādā tika popularizētas apgaismības idejas bija arī laikraksti, žurnāli, grāmatas. Sākumā periodisko izdevumu saturs bija ar zinātnisku ievirzi. Vēlāk parādījās laikraksti, kuros tika aplūkoti profesionāli jautājumi, pēc vēl kāda laika, 18. gadsimta pēdējā trešdaļā, laikrakstos pārsvarā tika skarti ikdienas morāles un ētikas jautājumi. Viena paša 18. gadsimta laikā laikrakstu nosaukumu skaits strauji auga.

Apgaismības un racionālisma laikmetā kultūrā iezīmējās visnotaļ laicīgs raksturs. Šādā aspektā viena no būtiskām, ja pat ne pati būtiskākā tendence apgaismības attīstībā bija izglītība. Krasi mainījās attieksme pret zināšanām un bērniem, kā arī uzskati par audzināšanas metodēm, kādas būtu jāpielieto. Tāpēc 18. gadsimtu var uzskatīt arī par izglītības jeb pedagoģijas gadsimtu. Pēc apgaismotāju uzskatiem jaunatnes izglītošanai jāpievērš ļoti svarīga nozīme, turklāt, skolai jābalstās uz racionālisma pamatiem. Izglītībai cilvēce jādara gudrāka un garīgi pilnvērtīgāka. Valsts vadītāju, filosofu, dzejnieku un garīdznieku galvenais uzdevums ir būt jaunatnes audzinātājiem.

“Iedrošinies uzzināt!” – tāds ir apgaismības laika sauklis. Prātam tika ļauta tāda brīvība, kāda nebija piedzīvota kopš Grieķijas zelta laikmeta. Filosofi aizvien ir domājuši par ideālo un par laimi, bet atšķirībā no Grieķijas laikmeta filosofu Platona, Aristoteļa un Sv. Akvīnas Toma uzskatiem par abstrakto zināšanu lomu cilvēka pasargāšanā no samaitātības un laimes sajūtas radīšanā, apgaismības laika filosofu uztverē noderīgas ir tikai praktiski izmantojamas zināšanas, kuras var pielietot cilvēka dzīves uzlabošanā.