Aprīlī vadīju eiritmijas nodarbības Rīgā un gribu īsi dalīties savos iespaidos.
Pagaidām vēl stažējos Vācijā, jūlijā būšu Šveicē ,Geteanumā, kur būs iespēja paaugstināt savu kvalifikāciju.Uz pasākumu bija atnākušas 2 bērnudārza audzinātājas, no tā paša Rīgas Valdorfa bērnudārza, un vēl viena jauna dzejniece, kura redzēja eiritmiju arī Vācijā.
Iepazinu vienreizējus bērnus,jo drīkstēju aizvietot Rīgas skolas eiritmijas pasniedzēju.Un tie bērni kaut ko jau mācēja!

Jo, kā izrādās, viņi patiešām šo priekšmetu mācās tajā skolā – tāpat kā matemātiku vai vēsturi. Un viņi to arī mīl! Īpaši līdz 5.- 6. klasei, vēlāk – kā nu kurš. Mans dēls, piemēram, vienmēr izvairījās no šī priekšmeta Vācijā. Grūti spriest, kāpēc tā. Dažiem bērniem tas varētu būt slinkuma dēļ, kuru ne vienmēr laicīgi izdodas pārvarēt.

Bet mūsu 8. klase kopā ar skolotāju Gunu Doniņu (diplomēta eiritmiste) taisīja eiritmiju lielā sajūsmā, gan arī sarežģītus Šteinera uzdevumus. Un es to visu drīkstēju vērot – arī skaistos puišu un meiteņu tērpus.
Biju laimīga starp tiem bērniem. Pati paguvu vadīt nodarbības tikai mazākiem bērniem.

Bet sestdienās, svētdienās eksperimentēju ar laboratoriju ART Nacionālajā teātrī, mana bijušā skolotāja Modra Tenisona projektā. Ar studentiem bija viegli arī tāpēc, ka viņi bija labi sagatavoti fiziskajā un koordinācijas ziņā. Daudzi no viņiem ir bijušās A.Rūtentāla grupas dalībnieki.

Bet īpaši patīkami bija strādāt kopā ar abām bērnudārza audzinātajām – Sarmīti un Ivetu, kuras bija tam sagatavotas, lasot Šteinera mācību.Bija vieglāk saprasties, jo viņas studē antroposofiju.
Tā var pārliecināties par fiziskā un garīgā aspekta nozīmi cilvēka attīstībā, par to saistību un garīgā, dvēseliskā prioritāti.

Eiritmija jau ir antroposofija, nevis tikai kustību jeb „kustoņu” māksla. Kaut pati arī esmu “kustonis” (tas ir A.Rūtentāla humoristiski-mīļš apzīmējums), tomēr tagad esmu aizgājusi pa šo garīgās mācības ceļu, un pie tās turēšos un papildināšos. Manuprāt, tas ir tas pareizais ceļš. Gan cilvēkam, pilsonim, gan arī māksliniekam.
Pat bijušiem dejotajiem bieži vien eiritmijas studijās iet grūti.

Jo visu, ko mēs darām, mēs darām, pirmkārt, priekš sevis, un tikai tad drīkstam un spējam to sniegt un dot tālāk – gan, kļūstot par skolotāju vai par ārstu vai strādājot uz skatuves.

Antroposofiskie ārsti, piemēram, studē to visu, sākumā priekš sevis, katrs, ejot garīga ceļa attistibu. Un tikai vēlāk sākot ārstēt, vadoties pēc cilvēka domāšanas, jūtu un gribas izpausmēm, pēc viņa individualitātes un attīstības sociālajā ikdienišķajā dzivē. Par piemēru liekot sev priekšā,veselu cilvēku, veselu bērnu.
Ir arī ārstnieciskā eiritmija, kas mūsu bērniem būtu tik loti nepieciešama, īpaši par to esmu pārliecinājusies Rīgas Valdorfa skolā .Jo “grūto” un slimo bērnu visur daudz.

Pagaidām vēl darbojos pa skatuvi, lēnām kļūstot par eiritmijas skolotāju, jo tā jau ir tā nākošā attīstības pakāpe – pasniegt eiritmiju skolā, piemēram, kā to dara Guna Doniņa Rīgā.

Ceru, ka man arī kādreiz izdosies, un īpaši Latvijā – kādā mūsu skolā vai bērnudārzā.
Interesanti, bet tas ir cits jautājums, kā būtu ar eiritmiju uz skatuves?
Bet arī tas mums Latvijā ir, jo esam tikko lasījuši par Ingas Neimanes eiritmiju uz norvēģu un latviešu skatuvēm.