– Mamm, kā saka sunīts?
– Vau, vau, mēs taču jau runājām…
– Un kā saka kaķīts?…
Mamma redz, ka bērns atceras gan, bet viņam ir vajadzīga šī saruna, kurā viņš zina gan jautājumus, gan atbildes.
– Ņau, ņau.
– Un ko sunīts dara, kad ir priecīgs?
– Luncina asti – mammai ir drusku apnikusi šī saruna, kura ir atkārtojusies gan vakar, gan aizvakar – un ko Martiņa dara, kad ir priecīga? – viņa jautā.
– Luncina asti – šķelmīgi atbild mazā meitene.
– Bet tu taču neesi suns, un tev nav astes.
– Es esmu sunis, mamm, vaf, vaf – un tā vien izskatās, ja viņai būtu aste, viņa to tiešām luncinātu.
Martiņa ir sapratusi suņa valodu.

……..

Valoda nav tikai vārds.

Valoda ir arī kustība, intonācija, skatiens, sejas izteiksme.

Doma, kura ir noformulēta vārdos, vārds, kurš kļūst par kustību, kustība, kura turpina domu – tā es teiktu, ja man jautātu, kas ir eiritmija, pēc eiritmijas nodarbības noskatīšanās svētdienas vakarā neilgi pirms saulrieta Oleru muižas klusumā.

Es skatos eiritmijas deju un atceros savu matemātikas skolotājas balsi – tu tagad ar savu balss intonāciju mēģini mani pārliecināt, ka vienādība ir pareiza, bet tu pamato loģiski. Izdejot emocijas ir pierasti un saprotami – skumjas, bailes, iekāri, dusmas, nespēku, prieku…, bet pamēģini izdejot… – dzīves jēgu, pamēģini izdejot gara brīvību, pamēģini… – izdejot domu.

Tā ir uzdrošināšanās.

Deja, kā loģikas vingrinājums.

Tā ir neticama uzdrošināšanās.

Bet kāds to ir izdarījis – uzdrošinājies un pakāpies solīti tuvāk kaut kam ko mēs saucam tik dažādos vārdos, jo ar vārdiem to nevar izteikt. (pasaules dvēsele, gars un pats cilvēks).

Kustība, kura nāk no prāta, deja, kurā emocijas nav galvenais.

„…Mēs esam jēlmateriāls, māls paši savās un citu rokās” skaidro norvēģiete, eiritmijas dejas skolotāja. Viņas kustībās jaušama pieredze un precizitāte, ilgstoša darba rezultāts, arī pašpārliecība, pat nedaudz slinkuma – es to esmu jau dejojusi simtiem reižu…, kustība, kura tik izteiksmīgi sākas, kādā brīdī apraujas, kā daudzpunkti teikumā, kā pauze…, pavisam citādas kustības ir otrai dejotājai, – tā ir atbildības sajūta, sirdstrīsas un personiskā atklāsme, kura seko dejai, kura veltīta ne tikai skatītajiem, bet arī sev, kustība, kurai seko jautājums, noslēpums, turpinājums… Jo eirtmijā tāpat kā jebkurā dejā cilvēks vispirms atklāj sevi un tikai pēc tam viņš šo atklājumu var dot tālāk. Te nevar apgūt tikai kustību, nesaprotot domu.
…….

Paiet gadi. Marta ir paaugusies un viņai pats svarīgākais dzīvē liekas dejot. Viņa dejo ballītēs, pie draugiem – visur, viņai tas ir svarīgi, bet mamma to nesaprot. Nākošā rītā ir tik grūti aiziet uz skolu.
– Vai tu vari izdejot mīlestību? – jautā mamma.
– Jā, varu.
– Vai tu vari izdejot dusmas?
– Jā varu.
– Bet tev draud nesekmība matemātikā – kāpēc mammai ir vajadzīga šī saruna, kurā viņa zina gan jautājumus, gan atbildes? Gan viņa zina, gan Marta arī.
– Tas nav galvenais dzīvē…
– Bet vai tu vari izdejot Pitagora teorēmu? Nopietni.
Un Martai jāatzīst, ka dažus jautājumus viņa vēl nezin.
Un dažas atbildes nezin arī mamma.