Sāksim ar citātu no Vecās Derības Radīšanas grāmatas (1 Moz): „8.Un Dievs Tas Kungs dēstīja dārzu Ēdenē, austrumos, tur Viņš ielika cilvēku, ko bija veidojis. 15. Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu.”

Terminoloģiski senebreju vārds „Gan eden” nozīmē – „Dārzs Ēdenes zemē”. Grieķu valodā to tulko kā „Parádeisos en eden” – no šejienes nāk tautā bieži izmantotais vārds „Paradīze”.

Tātad, pirmsteksts runā par kādu dārzu Ēdenes zemē, Paradīzi Ēdenē! Cilvēks nav šīs vietas projektētājs. Viss šeit ir ticis sagatavots.

Domājot par dārzu, mēs to uztveram kā ierobežotu teritoriju. Mums tas tiek parādīts kā skaists apgabals, kurā ir norobežots karalisks dārzs. Karalisks dārzs vienam Ķēniņam, kuram ir jāvalda, kurš radīts valdīšanai un Dievišķā spēka reprezentēšanai – Ķēniņam, kurš valda ne despotiski un egoistiski, kā to šodien varam redzēt, kad vara sabojā visu ap sevi.

Ēdene parādīta kā vieta, kas radīta cilvēkam pilnīgā formā, pielāgota cilvēkam visos veidos. Ideāla komforta, bezrūpju vide. Grūti to iedomāties. Jo vairāk tāpēc, ka šis baudu dārzs mums asociējas ar kaut ko bohēmisku – kas gan tur būtu jādara, ja ne jābauda un bezrūpībā jāpavada laiks! Bet vai tā ir?!

Etimoloģiski vārda “Ēdene” nozīme īsti skaidra diemžēl nav. Pamatā tiek uzskatīts, ka tas ir atvasinājums no vārdiem „bauda” un „prieks”.

Citos kontekstos minētais vārds „Ēdene” runā par labi apūdeņotu un auglīgu apvidu, kur aug lieli koki! Ēdenei pretstatā ir tuksnešains klajums – tas ir Kunga dārza pretstats.

Austrumu un Rietumu simbolisms

Dārzs atrodas Austrumos no „Apsolītās zemes” un norāda uz Mezopotāmiju, Divupi. Austrumos aust saule, Austrumi – ir Dieva atklāsmes simbols.

Dārzs Ēdenē Austrumos. Kas ir Austrumi? Tā ir vieta, kurā cilvēks ir ielikts, kurā manifestējās Dievs, kur ir Dieva klātbūtne.

Ausma, Austrumi, tas vienmēr ir kas jauns, tā ir cerība.

Rietumi materiālā plānā, ir patērētāju kultura. Mūsu prāti šodien tiek virzīti uz Rietumiem, uz patērēāju kultūras pusi. Šis simbols uzdod jautājumu mums šodien – uz ko es skatos garīgajā pasaulē: uz Austrumiem vai Rietumiem?

Ja materiālā izpratnē rietumi ir patērētāju kultūra, tad garīgā – tas var būt dipazonā no visa garīga noliegšanas, līdz tādu garīga rakstura uzskatu pārstāvēšanas, kas rada fanātismu un ciešanas, kas ir Dabas likumu noliegšana.

Rietumi ir pasaule, kas zūd, tā ir rietošā pasaule! Un, ja uz to vēršam savu skatu, mēs pieļaujam kļūdu.

Vai Austrumi materiālā plānā nozīmētu atteikties no materiāliem labumiem? Noteikti, nē. Pasaulīgos labumus nevajadzētu pasludināt par liekiem. Mēs dzīvojama materiālā pasaulē, un mūsu eksistence daudzejādā ziņā ir atkarīga no tiem. Ir jāatrod balanss. Bet kā saprast kur ir balanss?

Šķiet atbilde varētu būt vienkārša – ir jāmāk dzīvot vienlīdz pacietīgi, nezaudējot sevi gan spiedīgos apstākļos, gad greznos. Tā ir neatkarība! Šeit nav nostājas, ka nabadzība ir svēta pati par sevi. Un nav arī tā, ka – jo bagātāks, jo tuvāk Dievam.

Austrumi – ir novēršanās no maldiem un mirušām tradīcijām, atgriešanās pie Ēdenes dārza.

Ēdenes dārza garīgā nozīme

No Svēto Rakstu Vecās Derības konteksta izriet, ka Ēdene ir vieta, kurā pieejams ir Dievs, kurā cilvēks dzird Radītāju, kurā viņi abi satiekas.

“8. Tad viņi sadzirdēja Dieva Tā Kunga balsi, kas dārzā staigāja dienas vēsumā…” (Rad 3,8)

Līdz ar to, Ēdenes dārzu var salīdzināt ar cilvēka garīgo stāvokli, kurā cilvēks tiekas ar to, kuru dēvē par Radītāju, Garīgo Skolotāju, pasauļu Dižo Arhitektu.

„15. Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu.”

Šis īpašais stāvoklis, kurā es tiekos ar Radītāju, ir jākopj un jāsargā. Tāds ir viens no pirmajiem cilvēka uzdevumiem. No kā jāsargā? Kas ir tas, kas var sagraut manu Ēdenes stāvokli? Kas tie ir par destruktīviem spēkiem manā dzīvē? Kā es viņu sargāju no Rietumu tumsas?

Tikpat labi jautājumi ir – kas aug manā Ēdenē? Un kā es kopju savu Ēdenes stāvokli?

Par maz palikt pie atziņas, ka garīgā Ēdene ir jākopj un jāsargā… Ēdenei nebūs nekādas nozīmes, ja tās augļi nemanifestējās mūsu dzīvē. Tad jāpārvērtē, uz kādiem augļiem mēs skatāmies, ko mēs vēlamies. Kas ir tas, uz kā es stāvu. Kas ir mans pamats?

Laba un ļauna atzīšanas koks

Pakavēsimies pie mums visiem labi zināmā laba un ļauna atzīšanas koka, kurš tika iestādīts dārza vidū (vidū! Ne kaut kur nomalē, lai grūtāk pamanīt), un no kura augļiem cilvēkam bija aizliegts ēst.

“No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” (Rad 2,16-17)

Uzdosim jautājumu – Ja Dievs negrib, lai cilvēks ēstu laba un ļauna atzīšanas koka augļus, kāpēc to vispār stādīt Ēdenes dārzā?

Nav koka, nav problēmu! Tad kam šis koks domāts? Dievam šis koks diez vai ir vajadzīgs. Varbūt to vajag cilvēkam? Bet kādam cilvēkam?

Šis koks ir domāts cilvēkam, kurš grib dzīvot bez Dieva.

Dievs saka – neēd no laba un ļauna atzīšanas koka, “jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi”.

Mēs zinām, kas notika tālāk – vai viņi mira? Nē. Tad par kādu nāvi šeit tiek runāts? Par fizisku? Nē. Par nāvi, kā stāvokli bez Dieva. Tas ir zaudētās Ēdenes stāvoklis.

Dzīve, kopā ar Dievu, ir dzīve BRĪVĪBĀ. Brīvība dod izvēles iespēju, tai skaitā iespēju atteikties. Un šo iespēju nedrīkst aizstumt kaut kur tālu prom, tāpēc šis koks ir iestādīts Dārza vidū! Šis koks ir kā “atslēga”, lai izietu no Ēdenes dārza. Un katrs var šo ”atslēgu” izmantot, ja vien vēlas.

Semītu dieviete ASHERAH (Ašēra)

Palūkosimies uz Ēdenes un koka smboliem no cita aspekta. Proti, paskatīsimies uz semītu dievieti Ašēru. Ar vienu roku viņa tur čūsku, ar otru – augu.

Ašēra bija Kanaāniešu[i] panteona galvenā dieve. Visu dievu pirmmāte. Viņa simbolizēja visumu jeb dabu, kopā ar zemes valdnieku – Baālu.

Bībeles Sinodālais tulkojums uz krievu valodu, piedāvā vārda “ašēra” tulkojumu arī kā – birzs, ozolkkoks, ozolkoka elks, koks, Astarta[ii] («роща», «дубрава», «идол дубравный», «дерево», «Астарта»).

Ašēra Bībelē daudzviet minēta kā semītu auglības dieviete un Jahves (Ela) sieva.

Šī dievība tiek pieminēta arī Ēģiptes avotos – aptuveni līdz ar Ēģiptes astoņpadsmitās dinastiju laiku.

Citos attēlos, ASHERAH attēlota kā koks (dzīvības koks) ar 7 zariem – ne velti arī viņas vārdu tulkoja kā “koks”.

Vai tas neatgādina ļauna un laba iepazīšanas koku Ēdenē, kura augļus nogaršoja Ieva?

No augstāk minētā izriet, ka dzīvības koka, auglīgā dārza simboli ir ļoti seni, un tie atspoguļo cilvēka un visas dabas tapšanas, augšanas un vairošanās likumu.

Koks citu tautu mitoloģijā

Dzīvības koks ir viens no vecākajiem auglības un dzīvības simboliem pasaules reliģiju vēsturē. Dzīvības koka motīvs un koncepcija ir izmantota daudzu tautu reliģijā un mitoloģijā.

Seno ēģiptiešu zīmējumos (2500.-2200. p. m. ē.) redzams dzīvības koks apvienojumā ar cilvēka ķermeni. Ēģiptieši godināja dievieti Nutu, kur sievietes ķermenis bija savienojies ar koku un no kura dieviete mirušajiem jeb viņu dvēseles putniem (ba) pasniedza spēcinošu dzērienu – nemirstības eliksīru.

Senās pasaules iedzīvotājiem nebija atšķirības starp auglību un dzīvību augos, dzīvniekos un cilvēkos. Visa dzīvā pasaule tika uzskatīta par vienotu. Vēlajā bronzas laikmetā kokam (palmai) abās pusēs arvien biežāk attēloja simetriski izvietotus āžus, ko var uzskatīt par apzināti veidotu “kulta attēlu”. Šis motīvs ir tipisks Divupei un Sīrijai.

Daudzās senās kultūrās tika godināti noteikti koki vai pat veselas to birzis, kā dievišķu būtņu mājoklis, piemēram, ziemeļģermāņu mitoloģijā pasaules koks Igdrasils vai Jukatanas maiju svētais Ceibas vai Jašķē koks, kas aug pasaules centrā un ap kuru izkārtoti debesu slāņi.

Budistiem Bodhi koks zem kura Buda sasniedz apskaidrību – tas ir “lielās atmodas” simbols.

Šumeru veģetācijas dievu Dumuzi (Tammuz) pielūdza kā dzīvības koku.

Senajā Ķīnā godināja persiku koku un zīdkoku.

Ķeltiem svēts bija ozols, kas bija arī citu tautu ģermāņu pērkona dieva un grieķu dievu valdnieka Zeva svētais koks.

Latviešu mitoloģijā pazīstam Austras koku, kurš simbolizē Saules ceļu.

Arhetipi

Mēs redzam, cik svarīgs pasaules tautu izpratnē ir koka simbols. Tas neviļus atgādina par arhetipa jēdzienu.

Plaši pazīstamais analītiskās psiholoģijas skolas dibinātājs Karls Gustavs Jungs, nonāca pie secinājuma, ka cilvēku psihē eksistē visiem kopīgas struktūras. Viņš uzskatīja, ka cilvēks nepiedzimst kā “tabula rasa”. Cilvēks sevī nes organizētas sistēmas, kas ir gatavas funkcionēt specifiskā veidā un ir pastāvējušas jau miljoniem gadu. Jungs šo psihes slāni dēvēja par kolektīvo bezapziņu, pieņemot, ka tajā atrodas daudz universālu spēku, tā saukto arhetipu.

Arī koka simbolam šajos slāņos ir īpaša vieta – tas ir horizontālās un vertikālās pasaules simbols. Tas atspoguļo paaudžu dzīves gudrību, pēctecību.

Pasaules koks, Dzīvības un Nāves Koks, Koks – kā saikne starp “augšējo” pasauli un “apakšējo” pasauli – šis arhetips atspoguļo augšanu un attīstību. Tam piemīt arī cikliskums – āugšanu nomaina augļu cikls, bet pēc tam novērojama dzīvības procesu apstāšanās, zināma bojāeja.

Kā redzam Ēdenes dārza, Laba un Ļauna atzīšanas koka simboli parāda zināmu Dieva vai Dabas likumu pastāvēšanu, ar kuriem nevaram nerēķināties.

Trešais Ņūtona likums

Tāpat nevaram nerēķināties ar trešo Ņūtona likumu, jeb darbības un pretdarbības likumu, kurš skan šādi: spēki, ar kādiem divi ķermeņi iedarbojas viens uz otru, vienmēr ir vienādi pēc lieluma, bet vērsti pretējos virzienos.

Kas ar to domāts? Runājot par notikumiem Ēdenes dārzā, par aizliegtā augļa baudīšanu, bieži tiek minēts, ka pirmie cilvēki savu kļūdu pieļāva, jo viņiem bija dota brīvā izvēle.

Tai pat laikā, mēs zinam, ka daudzās situācijās mēs nemaz tik brīvi neesam… vienmēr ir kādas robežas, kuras nosaka cik lielā mērā varam brīvi rīkoties. Tu it kā esi ar brīvo gribu, tomēr viņu visu laiku kāds ietekmē…

Tad lūk, šis Ēdenes notikumu stāsts parāda trešo Ņūtona likumu, proti, ja es kaut ko gribu (iekost ābolā), notiek pretdarbība – manai gribai pretī stāv kāda cita, tikpat brīva griba! Tāds ir Dabas likums. Un šī cita brīvā griba ietekmē to, kas ar mani notiek, pat, ja tas man nepatīk…

Daba vai Dievs šajā materiālajā pasaulē, tāpat ka garīgajā, ir noteicis stingrus likumus, kuriem mēs esam pakļauti, un, kurus izprotot mēs varam rīkoties apzinātāk.

---

[i] Kanaāna (Canaan) bija sens nosaukums reģionam uz rietumiem no Jordānas upes. Vēlāk tas kļuva pazīstams kā Palestīna.

[ii] Astarte bija dieviete, kas cienījama Vidusjūras austrumu daļā, pirms to pārdēvēja grieķi. Vārda “Astarte” varianti ir atrodami feniķiešu, ebreju, ēģiptiešu un utruskiešu valodā.

M.M.

MEMPHIS-MISRAIM.LV