6.septembra rīts ataust vasarīgi silts, mazliet valgs, dūmakains un rāms. Sanākušo pulks gan ir neliels, toties draudzīgs un tas, ka daudzi no mums viens ar otru satiekas pirmo reizi, viens otru ierauga pirmo reizi, nav nebūt šķērslis – saprasties ir tik vienkārši arī tādēļ, ka daudziem vienojošais posms ir Austris Grasis. Dzīvs ir apliecinājums: Austra draugi ir arī mani draugi. Braucam taču uz Mazsalacu, uz Dzejas talku kopā ar Talku centra „S-putns” ļaudīm, ko šai reizē pārstāv Lana, pulciņš aktīvu talcinieku, kā arī Gundega, kuºa vakarā mūs īpaši pārsteigs ar ģitāras spēli, bet par to vēlāk…Tagad, kamēr braucam, vēl mazliet par to, kas „S-putns” ir par putnu. Talku centrs ir Nevalstiska organizācija, biedrība, kas izšķīlusies no Latvijas sakopšanas projekta „Pēdas”. Lana Saksone, savulaik viena no darbīgajām „Pēdu” talku kopā saucējām un īstenotājām, kopš 2008.gada pavasara ir biedrības S-putns sirds un degsme. Kā stāsta Lana pati biedrība S-putns ir vides nevalstiska organizācija, kas savā darbībā izmanto daudz un dažādas metodes, taču cenšas izvairīties no pēdējā laikā tik pierastajām un neefektīvajām akcijām. Un šī Dzejas talka to apliecina.

Lanas aicinājums Rakstnieku Savienībai – savienot dzejas klausīšanos ar Latvijas svētvietu sakopšanu guva atsaucību un Dzejas talkas šī gada Dzejas dienās ir norisinājušās vairākās Latvijas svētvietās. Ne tikai Vidzemē Gudzonu alā, bet arī Kurzemē pie Elkupītes, Sēlijā Stupeļu pilskalnā un Margas kalnā, Latgalē Podgurjes pilskalnā un Zemgalē.

Gudzonu alas apkārtnē darbojamies jo aktīvi – sakopjam taciņas, pa kuºām ieinteresētajiem alas viesiem to būs vieglāk sasniegt, izravējam alu un tās ieeju atbrīvojam no dāsni saaugušajām nezālēm, Skaņākalna parka gide un laba sava novada zinātāja Elga, atbrīvo ceļu avotiņam, kas zemes dzīlēs un dziļi alas velvēs gardu ūdeni sasmēlies, nes to virspusē. Tagad straumīte naski vien plūst uz līdzās esošo visdrīzāk bebru izveidoto purvāju – agrāko gadu fotoattēlos redzamā tik tīrā un skaidrā Laņģupīte tagad ir pilnīgā bebru varā. Talkas organizēšanā un nodrošināšanā savu artavu devusi Skaņkalnes pagasta vadība piešķirot līdzekļus un piegādājot taciņu izklāšanai nepieciešamo granti, savukārt skola izlīdzējusi ar darbarīkiem – spaiņiem, lāpstām, grābekļiem.

Pēc krietnas rosīšanās mēs ne tikai gūstam gandarījumu redzot attīrīto alu, bet arī saņemam jaukas veltes – Skaņkalnes pagasta skatukarti, iedvesmojošu Skaņkalnes Mākslas skolas audzēknes Annas Lustes zīmētu atklātni un Rūjienas – Mazsalacas – un kaimiņzemes Igaunijas tuvāko apvidu karti, bet arī sātīgas pusdienas – šīs talkas atbalstītāji ir veikals Rimi un firma Culinar.

Dzeja mežā – tā Austris ir nodēvējis jau par tradicionālajiem kļuvušos Dzejas vakarus Ģendertos – etnogrāfiskā sētā, izgaismotā kultūras saliņā un vienmēr kultūru izprotošiem ļaudīm atvērtā namā. Tas Mazsalacā ir gluži saprotami, jo, cik man še nācies būt, es arvien te esmu sastapusi inteliģentus, kulturāli smalkus un mākslu saprotošus ļaudis – Mazsalaca un Skaņkalne ir viena no jaukajām kultūras vietām Latvijā.

Vakarā, kad krēsla jau pārstaigā Ģendertu pagalmu, mēs pulcējamies agrākajā zirgu stallī, kas nu jau ilgus gadus kalpo par saviesīgo sarīkojumu telpu tajos gadījumos, kad ļaužu pulks sanācis krietnāks un mājas Saimes istabā būtu pašauri. Dzeja mežā, jo mežs ir gluži tuvu, skan tieši tā, kā gluži ticami tas ir bijis arī citos Dzejas dienu rudeņos – pārmijus skan mūzika un dzeja. Romantiski un smalki, kaismīgi un ironiski stāsti par dzīvi – par sapņiem, vilšanos, par cerībām un sāpēm – par mīlestību. Tā ir patiesa bauda ausīm, kad spēlē Viļņas Mūzikas akadēmijas Stīgu instrumentu klases, klasiskās ģitāras nodaļas studente Gundega Graudiņa. Rietumeiropas romantiskā klasika, spāņu un latīņamerikāņu kaisle un temperaments. Gundega studē Viļņā, jo Latvijas Mūzikas akadēmijā ģitāras spēli var apgūt vienīgi Pedagoģijas katedrā, bet Gundega jūt sevī mūziķa, ne skolotāja aicinājumu, tāpēc tiek mērots ceļš uz Viļņu, tāpēc apgūta leišu valoda, tāpēc Latvijā viņu pazīst varbūt tikai īpaši zinoši mūzikas aktualitāšu sekotāji, Gundegai dzimtās Limbažu puses ļaudis un Gundegas draugi. Nenoliedzami – mēs dzirdēsim par viņu daudz laba nākotnē – tas vēlējums un apliecinājums – tā būs.

Otrs mūsu šīvakara pārsteigums – Valmieras jaunās paaudzes dzejnieks, Mārcis Gailis, kurš savas dzejas lasot dalījās arī savā dzejnieka veidošanās ceļā un pieredzē. Kopumā jauka, gudra, brīžiem asprātīga, brīžiem romantiska dzeja. Bet Mārcis sevi uzskata par tipisku savas paaudzes pārstāvi – viņš ir mazliet dumpīgs, aizrautīgs, darbīgs un tai pat laikā romantisks. Viņš ir arī gids, sava novada Vidzemes patriots un labprāt aicina viesoties Vidzemē.

Dzejas mežā īpašais un tai pat laikā arī likumsakarīgais viesis un nebūt ne viesis, bet gan viesmīlīgais mājastēvs, Ģendertu saimnieks, Austris Grasis, kā allaž ir īstens dziesminieks un pierādījums tam, ka dzeja ar melodiju sadzīvo ne tikai Dainās, bet arvien – dzeja ir stāsts ne tikai vārdos, bet bieži vien arī melodijā. Austris lasīja savas un brāļa Ulža jaunības laikos tapušās dzejas, kas, savādi vai ne – citā zemē un citādos laikos tapušas, skan gana mūsdienīgi un pat pravietiski. Un kur tad vēl „Mistiskā” dziesma no Austra „Zviedrijas laikiem” – tolaik gan viņa skanēja zviedru valodā. Tagad, gan tik pirms nieka 6 gadiem, brāļa Ulža atdzejota latviski: tas nav gluži „..jau visi krogi ciet…”, bet kaut kas daudz romantiskāks un dēkaināks – tur ir Mēness un zvaigznes un kaut kas vēl mistiskāks…

Austra dzejas atgādināja arī par vilšanos un sāpēm – kur tik daudz jūtu un šaubu tai laikā, kad atgriešanās Latvijā ir nesusi ne vien prieku un jaunas dzīves spārnu, bet arī skumju un izmisuma. Dzejnieks jau raksta par dzīvi – kāda tā ir un nebīstas savus pārdzīvojumus rādīt citiem, tik patiesi… Arī Austris dara tāpat – ironiski, smeldzīgi, dzirkstoši un draudzīgi… Ir patiesi kas īpaši jauks – klausīties dzeju mežā…

Lai cik jauki un viesmīlīgi mēs jūtamies Ģendertu sētā, tomēr vakari šai laikā jau satumst agri un pienācis laiks atvadīties. Līdz citai reizei – Austris kā allaž saka – „Brauciet ciemos!”

Rīgā mūsu zeltainais autobuss ieripina, kad pulksteņi jau rāda – drīz būs pusnakts. Vēl īpašais PALDIES mūsu šīsdienas šoferītim Aigaram. Patiesi – esam priecīgi, ka tik inteliģenti un kulturāli darbinieki strādā Autobusu nomas centrā!