Dieviete Artemīda

Artemīda (romiešu Diāna) ir medību un Mēness dieviete. Zeva un Lēto mīļotā meita, slaidā un lunkanā Artemīda brīvi klīst mežos, pļavās un pakalnos un viņas uzticamās nimfas un medību suņi viņu pavada šajos klejojumos. Viņa ir īsā tunikā tērpta ar sudraba loku bruņota precīza strēlniece, kuºai līdzi vienmēr ir bultu maks. Artemīdu bieži attēlo arī kā Mēness dievieti ar lāpām rokās un zvaigžņu un Mēness nimba ietvertu galvu.
Mežonīgie zvēri Artemīdas ganāmpulkā simbolizē viņas pārvaldību pār dzīvo dabu. Aļņu pāris, zaķis un paipala atspoguļo viņas rakstura nenotveramību, lauvene – karaliskumu un cēlsirdību, vepris – sagrāvējas un iznīcinātājas spējas, savukārt lācis norāda uz jaunības pārvaldību. Un visbeidzot – mežonīgs brīvais zirgs auļo brīvā dabā gluži tāpat kā Artemīda kopā ar savām nimfām.

Ģenealoģija un mītoloģija

Artemīda ir Saules dieva Apollona vecākā dvīņu māsa. Viņu māte ir Dabas Dieve Lēto, titānu meita, tēvs – Olimpa Dievs Zevs.

Dvīņu piedzimšana nevedās tik vienkārši – tai bija daudz šķēršļu. Visi baidījās no Zeva likumīgās sievas Hēras dusmām, Lēto klātbūtne bija nevēlama visur, lai kur viņa arī neparādītos. Visbeidzot viņa atrada noslēgtu, tuksnešainu salu Delos, kur radīja Artemīdu un Apollonu.

Artemīda piedzima pirmā u palīdzēja Lēto, jo dzemdības bija ilgas un gºūtas. Deviņas dienas un deviņas naktis Lēto mocījās briesmīgās sāpēs, kuºas nesa Hēras atriebība. Artemīdu, kuºa kļuva par mātes akušieri, vēlāk pielūdza kā dzemdību aizstāvi. Sievietes vērsās pie viņas, uzskatīdamas viņu par „sāpju remdētāju” un „to, kuºa nejūt sāpes”. Viņas lūdza Artemīdu palīdzēt dzemdībās vai dāvāt ātru nāvi no viņas bultām.

Kad Artemīda kļuva trīs gadus veca, Lēto viņu aiznesa uz Olimpu, lai iepazīstinātu ar Zevu un citiem viņas dievišķajiem radiniekiem. „Afrodītes Himnā” ir vēstīts, ka Afrodīte sēdēja klēpī savam dižciltīgajam tēvam un viņš maigi vēstīja: „Kad dievietes dzemdē man tādus bērnus, kā šī, greizsirdīgās Hēras dusmas mani nebiedē. Manu mazo meitiņ! Tev būs viss, ko tu vēlies.”

Artemīda palūdz loku ar bultām, medību dzinējsuņus, nimfas savai svītai, pietiekami īsu tuniku, lai tā netraucētu skriet, mežus un kalnus savā pārvaldībā – un nebeidzamu cēlsirdību. To visu Tēvs-Zevs viņai deva, pie tam arī atļāva visu izlemt pašai.

Pavisam drīz Artemīda devās mežos un pie ūdeņiem izvēlēties visskaistākās nimfas. Tad viņa nolaidās jūras dzīlēs un sastapa Poseidona meistarus ciklopus, kuºi izkala viņai sudraba loku un bultas. Visbeidzot viņa atrada mežonīgās dabas pārvaldnieku Pānu, pusvīrieti-pusāzi, kuºš spēlēja flautu un izlūdzās no viņa dažus labākos dzinējsuņus. Artemīda bija tik nepacietīga, ka viņai acumirklī bija ļoti kvēla vēlēšanās izmēģināt saņemtās dāvanas un naktī, lāpu gaismā viņa devās medībās.
Mītos vēstīts, ka Artemīda palīdzēdama tiem, kuºi lūdz viņas palīdzību, rīkojas strauji un izlēmīgi. Tikpat strauja viņa bija izrēķinoties ar tiem, kuºi viņu aizvainoja.
Reiz Lēto devās uz Delfiem apciemot savu dēlu Apollonu, milzis Titijs (grieķu mītoloģijā Titijs htoniskā, zemes, dievība, Zeva un Elāras pēctecis, dzemdēts zemes dzīlēs, lai slēptos no Hēras dusmām, taču vēlāk Hēra aiz atriebības iedvesa viņam kaisli uz Zeva mīļoto Lēto) grasījās viņai uzbrukt un izvarot. Izdzirdējusi mātes palīgā saucienu, acumirklī ieradās Artemīda un raidīja precīzu bultas šāvienu.
Ļoti zīmīgi, ka Artemīda vairākkārt nāca palīgā mātei. Taču neko līdzīgu mēs nesastopam citu dieviešu attiecībās. Tikpat atsaucīga Artemīda ir arī citu sieviešu lūgumiem un aicinājumiem palīgā. Meža nimfa Arifūza sauca pēc Artemīdas, kad gandrīz tika izvarota. Viņa atgriezās no medībām un iegāja upē, lai veldzētos.

Upes dievs iekāroja valdzinošo kailo nimfu un uzklupa viņai. Arifūza izmisumā metās bēgt, taču Artemīda sadzirdēja viņas kliedzienus, pārklāja viņu ar miglas mākoni un pārvērta avotā.

Artemīda bija nežēlīga pret tiem, kuºi viņu aizskāra. Šādu liktenīgu kļūdu pieļāva mednieks Akteons. Reiz, klīzdams pa mežu, viņš pietuvojās ezeram, kuºā peldējās Afrodīte un viņas nimfas. Aizvainota par ielaušanos, Artemīda, uzšļakstīdama ūdeni no ezera, pārvērta viņu par alni un viņas medību suņi metās Akteonam virsū. Panikā viņš metās bēgt, bet suņi viņu panāca un saplosīja sīkos gabalos.
Artemīda nogalināja arī citu mednieku, Orionu, kuºu mīlēja. No viņas puses tā bija prātam neaptverama rīcība. Reiz Apollons, aizvainots par to, ka māsa bija iemīlējusi Orionu, ieraudzīja, ka viņš ir aizpeldējis tālu jūºā. Oriona galva tik tikko bija redzama virs ūdens. Apoollons sameklēja Artemīdu un norādīja viņai uz tumšu priekšmetu jūºā, sacīdams, ka viņa nevarēs trāpīt tik tālu mērķi. Brāļa apgalvojumu aizskarta, nezinādama, ka mērķē iemīļotā galvā, Artemīda izšāva bultu un negribot nogalināja Orionu. Spēcīgas mīlestības rosināta, Artemīda novietoja Orinu debesīs, zvaigžņu vidū un par pavadoni deva viņam vienu no saviem mīļākajiem medību suņiem, Siriusu. Tā, lūk, vienīgais vīrietis, kuºu viņa mīlēja, kļuva par pašas azarta upuri.

Visvairāk Artemīda ir pazīstama kā medību dieviete, taču viņa ir arī Mēness Dieve. Nakts ir viņas stihija. Mēness gaismā ar degošām lāpām rokās vi;na klīst pa saviem mežonīgajiem īpašumiem. Kā Mēness dieve Artemīda ir saistīta ar Selēnu un Hekati. Viņas trijatā veido Mēness triādi: Selēna valda debesīs, Afrodīte – uz Zemes, Hekate – pazemē.

Artemīdas pirmtēls

Artemīda ir Mēness un medību dieviete, un tā personificē sievišķā gara neatkarību. Kā pirmtēls tas ļauj sievietei tiekties uz pašas izvēlētiem mērķiem un darboties pašas izvēlētās jomās.

Kā neskartā dieviete Artemīda ir neuzņēmīga pret mīlestību. Viņa netika pakļauta un viņu nenolaupīja kā Dēmetru vai Persefoni. Atremīda nepazina laulību saites. Neskartās dievietes pirmtēls izpaužas pašpietiekamības un neaizskaramības izjūtās. Tas pauž nostāju: „Es varu pati par sevi parūpēties” un ļauj sievietei rīkoties patstāvīgi, neatkarīgi un pārliecinoši. Sieviete jūt savu pilnvērtību un viņai nav nepieciešams vīrietis-aizstāvis, viņa dzīvo atbilstoši pati savām interesēm, pati izvēlas jomu, kurā darboties un viņai nav vajadzīgs vīrieša atbalsts un labvēlība. Viņas pašvērtējums un savas vērtības apziņa drīzāk balstās tajā, ko viņa pati zin, dara un kas viņa ir un nav būtiski, vai viņa ir kāda vīra sieva.

Medību dieviete Artemīda var izvēlēties jebkuru mērķi – nav nozīmes, cik tas tuvu vai tālu. Devusies ceļā, viņa zin, ka viņas bultas nekļūdīgi trāpīs izvēlētajā mērķī. Artemīdas pirmtēls sievietei dod spējas pilnībā koncentrēties uz svarīgāko, viņa nepievērš uzmanību apkārtējiem un to vēlmēm. Pie tam sacensības gars tikai pastiprina viņas „mednieces instinktus”. Koncentrēšanās un noteikta tiekšanās uz mērķi Artemīdai palīdz gūt sekmes. Šis pirmtēls dod iespēju patstāvīgi, bez apkārtējo palīdzības sasniegt izvēlēto mērķi.

Artemīdai piemīt īpašības, kuºas raksturīgas idealizētai sieviešu kustībai: neatkarība no vīriešiem un vīriešu uzskatiem, panākumi dzīvē, rūpes par bezpalīdzīgām sievietēm un jaunavām. Artemīda palīdzēja savai mātei Lēto dzemdībās un glāba Arifūzu un Lēto no agresīvas vīrišķo dievu un garu uzmācības, sodīja nešpetno izvarotāju Akteonu. Viņa bija jaunavu, it īpaši pusaugu meiteņu aizbildne.

Līdzīgus vispārējus mērķus izvirza feministes. Viņas organizē klīnikas sievietēm, kuºas cietušas no vardarbības, kā arī mītnes vietas sievietēm, kuºas psiholoģiski izdegušas, veido mācību nodarbības sievietēm seksuālos jautājumos un palīdz risināt ar seksualitāti saistītas psiholoģiskas traumas un sarežģījumus. Šīs sieviešu kustības īpašu uzmanību pievērš ar dzemdībām un saistītiem jautājumiem.

Dievieti Artemīdu pavada nimfas – jaunākās, ar mežiem kalniem, upēm, ezeriem, jūºām un avotiem saistītās dievietes. Viņas klejoja kopā ar Artemīdu,medījot un klīstot mežonīgos apvidos. Nimfas nebija saistītas ar mājas rūpēm, viņām neinteresēja, kas „būtu” jādara sievietēm, viņas nepakļaujas vīriešu interesēm. Viņas dzīvoja kā „māsas” un Artemīda, kuºa pārējās vienmēr aizstāvēja un sargāja, bija „vecākā māsa”.

Tieši Artemīdas pirmtēls sievietes aicina būt pirmatnējās dabas vidū un atrasties neapdzīvotās un mežonīgās vietās. Tieši artemīdas pirmtēla sievietes visvairāk sakaņas ar sevi un savu būtību rod mežos, kalnos, zem zvaigžņotām debesīm, viņām ļoti būtisks ir vienatnes pārdzīvojums dabā – viņas var stundām klīst mežā, tuksnesī vai staigāt gar jūras piekrasti.

Artemīdas pirmtēla pilnveide

Sievietes, kuºas pārvalda Artemīdas pirmtēls, šo ietekmi nemaldīgi sajūt. Ir sievietes, kuºas sapratušas, ka artemīdas arhetips viņās ir spēcīgi izteikts vēlas šo iespaidu pastiprināt. Kā tad mēs pašas varam attīstīt sevī Artemīdu?

Dažkārt, lai atmodinātu, veidotu un attīstītu Artemīdas pirmtēlu, nākas cītīgi pastrādāt pašām ar savu raksturu. Kāda ļoti talantīga rakstniece, kuºai ārkārtīgi daudz nozīmēja viņas darbs un rakstniecība, varēja aizmirst par visu pasaulē, līdzko viņas tuvumā parādījās kāds vīrietis – tie viņu burtiski apreibināja. Un tikai ar kādas draudzenes palīdzību viņa spēja saprast, ka, ja viņa vēlas rakstīt, viņai jāaizmirst šīs kaismīgās aizraušanās. Viņa pārcēlās dzīvot ārpus pilsētas un sāka pilnveidot sevī Artemīdas īpašības – viņa strādāja vienatnē un tiai retu reizi apciemoja senos draugus.

Ja sievietei gadījies apprecēties ļoti agrā jaunībā, viņai nākas ļoti strauji pāriet no Persefones (meitas) lomas Hēras (sievas) lomā, taču ne vienmēr tas izdodas. Tikai pēc laulību šķiršanas viņa sāk apzināties Artemīdas īpašību nozīmību, jo pēkšņi ir palikusi viena.

Artemīdas pirmtēls ikvienai sievietei palīdz apzināties pašas vērtību un pilnveidot pašpietiekamības izjūtu.

Sieviete – Artemīda

Artemīdas īpašības var pamanīt jau ļoti agrā vecumā. Artemīdas pirmtēla pārvaldītas meitenes parasti ar prieku apgūst visu jauno un nepazīstamo. Taču viņas uzmanība tiek vērsta uz tām jomām, kas viņu interesē. Mazajai Artemīdai patīk jauni piedzīvojumi un viņa labprāt izzin un izpēta jaunu apkātni, – viņa agri cenšas izrāpties no gultiņas un iepazīt „lielo pasauli”.

Viņa jau agri apzinās, ka jāaizstāv vājākie – viņa pirmā iesauksies: „Tas nav taisnīgi!”, ja redzēs, ka kādam tiek darīts pāri. Artemīdas nespēj samierināties, ja ģimenē redz, ja puikas tiek vērtēti augstāk – šāda pārākuma kopšana viņai ir nepieņemama.

Vecāki

Tādas sievietes vecāki, kuºa pati meklē mērķus dzīve un pati tos tiecas sasniegt, kuºas ir pārliecinātas par savu pašvērtību, ir līdzīgi Zevam un Lēto. Tieši tāpat kā šie dievi, arī jaunās Artemīdas vecāki cenšas darīt visu, lai viņu bērns varētu īstenot savas spējas. Artemīdai-meitai ļoti svarīgs ir tieši tēva atbalsts un labvēlība. Daudzi tēvi, līdzīgi, kā to darīja Zevs, palīdz savām meitām. Dažkārt viņu veltes nav gluži materiālas, tomēr, – ja tās ir līdzīgas intereses, savstarpējas sapratne un līdzpārdzīvojums, jaunajai Artemīdai tas ir ļoti nozīmīgi.

Ja jaunā Artemīda piedzimusi ģimenē, kas ir tāla no klasiskās dievu ģimenes, arī viņas dzīve ne tuvu nelīdzināsies dzīvei Olimpā. Ja abi vecāki ir līdzvērtīgi un līdzīgi sadala pienākumus ģimenē un attieksmi pret bērniem, ja pie tam viņi pagūst parūpēties arī par savu karjeru, mazajai Artemīdai tas būs veiksmīgs piemērs. Taču šādas savstarpējās attiecības ģimenē nepalīdz veidot tuvību.

Sarežģijumi rodas, ja vecāki kritizē Artemīdas izpausmes savā bērnā, jo viņa neatbilst vecāku priekšstiem par to, kādai jābūt viņu meitai. Māte varbūt būtu vēlējusies paklausīgu, rātnu meitiņu, bet viņai tagad jānodarbojas ar aktīva, nepaklausīga, nerātna un kustīga bērna audzināšanu – viņa var justies vīlusies un nesaprasta. Viņa var vēlēties, ka meita viņu uzklausīs ik vārdā, jo „māte taču zin labāk”, bet tā nenotiek. Jau trīs gadu vecumā mazā „mis Neatkarība” nevēlas palikt mājās kopā ar māti un spēlēties ar lellēm, bet grib doties pagalmā rotaļāties ar vecākiem bērniem. Viņa ir tālu no priekšzīmīgas uzvedības un kārtīgām kleitām.

Vēlāk Artemīda var izrādīt agresīvu pretošanos, ja kāds vēlēsies viņu pamācīt vai ierobežot. Visvairāk viņu var tracināt izteicieni „tu taču esi meitene…” un aizliegumi darīt kaut ko tādu, kas atļauts zēniem. Šādi konflikti būtībā mazo Artemīdu nomāc un mazina viņas pašvērtējumu it īpaši tad, ja viņa saņem kritiskas piezīmes no tēva, kuºš vēlētos viņā redzēt „jaunu lēdiju” un nepamana un nenovērtē viņas spējas un iedzimtos cēlsirdīgos centienus. Šādas, tēvu neatzītas Artemīdas jūtas ļoti sāpinātas. Un jaunās meitenes pašapziņas veidošanās ir smagi traumēta jau agrā bērnībā. Tālākā dzīvē sievieti, kuºu kā mazu meiteni nav novērtējis tēvs, bieži var pavadīt šaubas par pašas spējām un nepārliecinātība. Pat tad, ja jaunībā meitenes ir stingri pretojušās ierobežojumiem, tomēr iekšēji viņas jutušās nedrošas – nesaprotoši vecāki (Artemīdas gadījumā it īpaši tēvs) var nest nopietnas psihiskas traumas, kuºas dziedināt nākas vēl ilgi. Tā notiek arī ģimenēs, kur zēniem tiek pievērsta lielāka uzmanība un to sasniegumi vērtēti augtāk, savukārt no meitenēm gaidīta maiga un sievišķīga rīcība un uzvedība.

Runājot par mātes un meitas attiecībām – Artemīda saskaņā ar mītu gaida, ka viņas māte būs vāja un sargājama. Taču tai pat laikā, pat apzinādamās, ka māte ir tāda, ja dzīvē tā patiesi ir, viņa var justies nespējīga mainīt notiekošo un viņai reāli palīdzēt, tāpēc cieš. Mūsu dzīvē diemžēl neattaisnojas grieķu mītos aprakstitie sižeti un meitas-Artemīdas visbiežāk nespēj glābt savas mātes. Viņas, pašas būdamas stipras un pārliecinātas nespēj samierināties ar mātes vājumu un nevēlēdamās būt viņai līdzīgas, visiem spēkiem tiecas attālināties no mātes un slēpj savu ievainojamību, pieķeršanos mātei uzskata par pašas vājuma pazīmi un tiecas pēc neatkarības.

Meita-Artemīda, juzdama, ka nepietiekami ciena māti, kuºa ierobežo savu dzīvi tradicionālā sievietes lomā, nonāk lamatās. Viņa noliedz līdzību ar māti, viņa var noliegt pat tās īpašības, kas tiek piedēvētas sievišķai sākotnei – maigumu, uztvertspēju, mātišķumu. Viņas var īpašī izcelt savu neadekvāto sievišķību.

Pusaudzes gadi un jaunība

Pusaduzes gados jaunā Artemīda atklāti demonstrē sacensības garu, drosmi, mērķtiecību un tiekšanos pēc uzvaras. Jau agrā vecumā viņā spēj ierobežot pati sevi, lai tikai sasniegtu pašas izvēlētos mērķus. Viņa var doties garos pārgājienos, rāpties klintīs, nakšņot zem klajas debess, pati sacirst malku ugunskuram, auļot zirga mugurā un pat kļūt par tikpat spējīgu šāvēju, kāda bija pati dieviete Artemīda.

Artemīda-pusaudze tieas pēc neatkarības, viņai piemīt izteikts pētnieces gars. Viņa labprāt pavada laiku mežā, lodā pa kalniem un vēlas uzzināt, kas notiek kaimiņu ielā. Viņa nevēlas nekādus citu uzliktus ierobežojumus. Viņa, atšķirībā no savām vienaudzēm nevēlas nekādas saistības vai pieķeršanās, atkarības vai kompromisus. Visbiežāk viņa labi zin, ko vēlas un nedomā par to, vai tas kādam patīk, vai ne. Dažkārt šādas īpašības var viņu norobežot no apkārtējiem, jo tie viņu uzskata par augstprātīgu un nedraudzīgu.

Jaunava-Artemīda var viegli atstāt vecāku māju un doties mācīties, studēt. Viņa labi jūt savu neatkarību un ir gatava pieņemt dzīves mesto izaicinājumu. Visbiežāk viņa atrod kādu radniecīgu dvēseli, ar kuru kopā nesties pa dzīvi.

Daudzas Artemīdas mēs varam sastapt maratona distancēs vai uz slēpēm nesoties lejup no kalna.

Darbs

Sieviete-Artemīda daudz laika un pūļu velta darbam. Konkurence vai sāncensība viņu iedvesmo jauniem darbiem. Bieži vien viņas izvēlas, piemēram, juristes profesiju vai arī citu līdzīgu, kas saistīta ar palīdzības sniegšanu citiem.
Pati savu uzņēmējdarbību viņa visdrīzāk saistīs ar ko tādu, ko uzskatīs par noderīgu citiem. Viņa ir radoša, ar savu īpašu pasaules redzējumu. Politikā cīnās ar vides piesārņotājiem vai aizstāv sieviešu tiesības.

Taču ļoti daudzu Artemīdu intereses ir tālas no privātās uzņēmējdarbības un nav saistītas ar karjeru tikpat lielā mērā, kā ar slavu vai milzīgiem kontiem bankās. Viņu izvēlētais ceļš bieži nav līdzīgs citu izvēlētiem ceļiem vai mērķiem. Viņas netiecas pēc tā, kas šķiet saistošs lielākajai sabiedrības daļai. Viņas bieži vien nepaspēj izveidot siltas un sirsnīgas attiecības ar apkārtējiem vai sasniegt kādus īpašus sasnieguus dzīve.

Zaudētāju aizstāve, nesaprasta izmaiņu nesēja, „ūdens glāze tuksnesī”, kam neviens nepievērš uzmanību, nepārdodamās mākslas pārstāve – tāda ir Artemīda (runājot par mākslu, viņai pievienojas arī Afrodīte, uzsverot mākslas iespaidu un personisko pārdzīvojumu izpausmes).

Tā kā sieviete-Artemīda ir netradicionāla, nav nekāds brīnums, ka agrāk vai vēlāk viņa nonāks sadursmē pati ar sevi vai citiem. Gadās, ka Artemīdas vēlmes pārspēj viņas iespējas. Gadās, ka viņa piedzimst „pirms laika”.

Attiecības ar sievietēm: māsu attiecības

Sieviete-Artemīda ļoti spēcīgi izjūt solidaritāti ar sievietēm. Līdzīgi kā pati dieviete, kura aizvien bija kopā ar nimfām, arī Artemīdas sievietei attiecības ar citām sievietēm ir svarīgas. Šāda interese mazajau Artemīdai var būt raksturīga jau pamatskolā. Kā „labākās draudzenes” viņa vērtē tās, ar kurām var dalīt visu dzīvē svarīgo un šāda draudzība var ilgt gadu desmitiem.

Strādājošas sievietes-Artemīdas viegli veido atbalsta grupās vai visdažādākajās sieviešu organizācijās dažādās darbības jomās, kas ļauj izpaust māsas pirmtēlu

Pat tās Artemīdas, kurām ir nosliece uz vienatni un atšķirtību, vienmēr ir gatavas atbalstīt citu sieviešu tiesības. Parasti tas ir saistīts ar viņas tuvību ar māti un būtībā ir šo attiecību sekas, kam pateicoties viņas ir ļoti līdzjūtīgas pret sievietēm.
Visbiežāk sievietes-Artemīdas ir ļoti sabiedriskas. Viņas jūtas līdzvērtīgas vīriešiem un spēj ar viņiem konkurēt norādot, ka tradicionālā sievietes loma gluži nav viņai pa prātam. Viņai nav raksturīgi slēpt no vīriešiem savu spēku un spējas.

Seksualitāte un laulības

Sieviete-Artemīda tāpat kā pati dieviete var saglabāt nevainību. Viņas seksualitāte tādā gadījumā var palikt neattīsta un neizpausta. Taču mūsdienās tā notiek ļoti reti. Visdrīzāk Artemīda baudīs seksualitāti līdzīgi kā daudz ko savā dzīvē – pateicoties nosliecei pēc jaunas pieredzes un jauniem piedzīvojumiem.
Artemīdas seksualitāte var būt līdzīga kā tā ir vīriešiem, kuri priekšroku dod darbam. Tuvas attiecības viņiem visbiežāk nav raksturīgas. Svarīgākas vienmēr ir lietišķās lietas un darbības, karjera, radošās izpausmes. Sekss paliek kā izklaide vai gluži fizioloģiska nepieciešamība, nevis nepieciešamība fiziski paust savas emocijas un pieķeršanos vai ģimeniskumu (kā tas būtu Hērai) vai jutekliskumu kā Afrodītei.
Ja sieviete-Artemīda ir lesbiete, viņa visdrīzāk iesaistās kādā lesbiešu apvienībā. Gan heteroseksuālajām, gan arī homoseksuālajām sievietēm ir draudzenes. Pie tam lesbiete-Artemīda dzimumtuvību var uztvert kā draudzības izpausmi.

Lesbietes-Artemīdas partnere būs līdzīga viņai pašai, bet var aizrauties arī ar kādu nimfai līdzīgu neaizsargātu un maigu, sievišķīgu būtni.

Jaunībā Artemīdas sieviete ir iegrimusi darbā un reti domā par laulībām. Ja sieviete-Artemīda ir pievilcīga, sabiedrībā viņa ļoti bieži var parādīties vīriešu sabiedrībā. Viņa viegli pieņem draudzīgas un brīvas attiecības, nesaistot tās ar laulībām, tādējādi vispār var palikt neprecēta. Ja nu viņa tomēr apprecas, par viņas laulāto draugu bieži kļūst kursabiedrs, kolēģis vai konkurents. Arī laulāto attiecībās viņa saglabā savu brīvību un neatkarību, kā arī līdztiesību un ļoti bieži saglabā savu meitas uzvārdu.

Attiecības ar vīriešiem: brālīgas

Dievietei Artemīdai ir dvīņubrālis, Saules dievs Apollons. Viņi savstarpēji papildina viens otru: Apollons pārvalda pilsētas, Sauli, mājdzīvniekus un ganāmpulkus, mūziku; Artemīda – pirmatnējo dabu, Mēnesi, meža zvērus, iedvesmo dziedāšanu kalnos un pļavās. Būdams straujš Apollons visdrīzāk ir saistīts ar dēlu paaudzi, nevis ar tēviem. Taču, lai arī no vienas puses viņš ir saistīts ar racionālām zināšanām, tomēr viņš ir iracionāls praviešu dievs – viņa pravieši pareģoja likteni Delfos. Līdzīgi kā viņa māsa Apollons apvieno pretējās īpašības un viņam piemīt ne viena vien pretējam dzimumam raksturīgā izpausme.

Artemīdas un Apollona attiecību modelis ir bieži sastopamas Sievietes-Artemīdas attiecībās ar vīriešiem – draugiem, kolēģiem vai vīriem. Sievieti-Artemīdu saista mākslinieciskas un radošas personības un ļaudis ar noslieci uz estētisku pasaules redzējumu, kā arī muzikālām dotībām apdvesti vīrieši. Viņas vīrietisw var būt dziednieks, ka arī var būt saistīts ar cita veida palīdzības sniegšanu cilvēkiem. Visbiežāk viņu intelektuālais līmenis ir līdzīgs un arī viņu intereses ir līdzīgas. Abi partneri var būt sportisti vai ceļotāji.

Artemīdu nesaista varaskāri vīrieši, kuri vadās pēc principa: „Es esmu Tarzāns, tu – Džeina”. Tieši tāpat viņu nesaista mīļāko attiecības, kuru vadmotīvs – ir „māte – dēls”. Viņa izvairās no vīriešiem, kuri vēlas būt viņu dzīves centrā. Tā kā Artemīda ir Olimpa dieviete, arī dzīvē viņu nesaista „mazās sievietes” loma.

Artemīdas – Apollona attiecības var saistīt arī laulības, kas būs drīzāk biedriskas, kurās partneri ir vislabākie draugi. Tik būtiskas var nebūt dzimumattiecības. Tieši šī iemesla dēļ sievietes-Artemīdas var būt laulāto attiecībās ar homoseksuāliem cilvēkiem. Viņām svarīgs ir biedriskums un pietiekama deva brīvības. Sieviete-Artemīda bez sarežģījumiem un spriedzes var būt labās attiecībās arī ar bijušo vīru, kas no „brāļa-māsas” attiecībām tagad jaunajās attiecībās ir izvēlējies citu modeli.
Lai laulībās iededzinātu arī erotisko stīgu, nepieciešams piesaistīt Afrodīti. Bet lai laulības būtu noturīgas, jšpiesaista Hēras enerģētika. Bez šo divu dieviešu arhetipu līdzdalības laulībā valdīs „brāļa-māsas” attiecību modelis.

Citādu attiecību modeli Artemīda var veidot, aizraujoties ar vīrieti, kurs kalpo kā viņas skolotājs. Tas ir vīrietis, „pie kura viņa nāk ciemos” un viņš māca Artemīdu būt uzmanīgai pret citu un uzņēmīgai pret savām izjūtām. Parasti tieši šāds vīrietis var panākt, ka viņi nonāk pie kopēja bērna.

Citos gadījumos sieviete-Artemīda attiecībās ar vīriešiem ienes savas bērnības atmiņas par sliktajām attiecībām ar tēvu. Partneris viņu visticamāk kritizē, Artemīda aizvainojas, bet nekādā gadījumā neatzīst savas kļūdas un nelūdz piedošanu, bet turpina rīoties tā kā uzskata par pareizu. Taču var gadīties arī tā, ka viņa jūtas salauzta un ļaujas būt tāda, kādu viņu vēlas redzēt partneris.
Atbilstoši mītam par Artemīdu un Orionu, sieviete-Artemīda var iemīlēties spēcīgā vīrietī, taču viņu attiecības caurvīs sāncensības gars. Ja viņi abi būs sabiedrībā atzīti, viņa būs greizsirdīga un tā vai citādi atradīs iespēju partneri pārspēt, varbūt pat pazemot. Vai arī otrādi – viņu tracinās partneres panākumi. Abos gadījumos sāncensība būs spēcīgāka par mīlu, tādēļ tādas attiecības nepastāvēs ilgstoši.
Vīrietim, kurš uzskata, ka Artemīda ir viņa sievietes tips, bieži viņā redz radniecīgu dvēseli un izturas pret viņu kā pret paša sievišķo kopiju. Vīriešus var valdzināt Artemīdas neatkarība, pašpārliecībā un pašas spēka apziņa, kas bieži vien ir īpašības, kuras nepiemīt viņam pašam. Vaqi arī viņš redz Artemīdas sievietē savas garīgās tīrības ideālu.

Visbiežāk tomēr aizraušanās ar sievieti-Artemīdu rodas tādēļ, ka vīrietis viņu uztver kā līdzvērtīgu pašam un izturas pret viņu kā pret sabiedroto, ar kuru viņu saista kopīgi dzīves mērķi un ideāli.

Visbiežāk tomēr tieši vāja rakstura vīriešus saista sievietes-Artemīdas neatkarība un gara spēks. Viņi sajūsminās par Artemīdu tieši tādēļ, ka viņai piemīt šādas „nesievišķīgas” rakstura iezīmes kā nesalaužams gribasspēks, tieksmīgums un nepiekāpība.

Trešais vīrieš tips pieķeras Artemīdas gara tīrībai, cēlsirdībai un vienotībai ar pirmatnējo dabu. Grieķu mītoloģijāšādus vīriešu atspoguļo Ipolits – brīnumdaiļš jauneklis, kas kalpo Artemīdai un ir devis bezlaulību zvērestu. Viņa cēlsirdīgā attieksme pret Artemīdu ir vairākkārt glābusi Artemīdu no nāves briesmām. Tādi vīrieši, kurus valdzina cēlsirdīgas sievietes, parasti ir seksuāli neaktīvi, pat var gluži kā Ipolits justies jaunekļi un saglabāt nevainību.

Bērni

Sieviete-Artemīda grūti būtu pieņemama kā māte. Viņā nav mātes instinktu un lai tos modinātu, ir jāmodina sevī Dēmetra. Taču tai pat laikā viņa mīl bērnus. Un ja sievietei-Artemīdai piedzimst bērni, viņa parasti kļūst par labu māti, tāpat kā lācene, kas viņas simboliskais dzīvnieks. Kā māte viņa bērnos ieaudzina patstāvību, neatkarību no citiem, taču var arī būt nežēlīga pret tiem, kas bērnus apdraud. Šis sievietes bērni var būt pārliecināti, ka viņu māte cīnīsies par viņiem uz dzīvību un nāvi.

Ja sievietei-Artemīdai nav savu bērnu, viņa labprāt ieglulda savu mātišķo enerģiju svešos bērnos. Viņas var būt labas pamātes un audzinātājas. Līdzīgi kā pati Artemīda, viņa gādā par jaunām meitenēm viņu izaugsmes periodā.

Kā mātes Artemīdas vismazāk atceras bērnu zīdaiņa vecumu, bet vairāk domā par to laiku, kad viņi būs lieli, patstāvīgi. Aktīvie un darbīgie bērni skaidri redz, ka viņu māte labprāt piedalās viņu ierosinātos notikumos. Viņas labprāt kopā ar bērniem dodas pārgājienos, slēpot vai ķert vēžus.

Taču, ja bērns ir pasīvs un rāms, viņai var neizdoties ieaudzināt bērnā patstāvību. Bērns var justies atstumts un neaprūpēts kā to vēlētos.

Spēka gadi

Sieviete-Artemīda, kura nav pilnveidojusi arī citu dieviešu raksturīgās īpašības, aptuveni 35-45 gadu vecumā pārdzīvo t.s. „pusmūža krīzi”, jo Artemīda ir jaunības trauksmes, mērķtiecības, sapņu un romantikas dieviete. Laika gaitā viņa pamana, ka „balto laukumu”, nepiepildīto vēlmju kļūst arvien mazāk – vai nu viņa ir sasniegusi vēlamo vai arī cietusi neveiksmi un sapratusi, ka ir lietas, kuras nevar mainīt.

Tad viņa vēršas pati sevī, savās iekšējās dzīlēs. Šeit viņa atrod citu savu dieivieti – Mēness dievi, ne vairs medību dievi. Dažkārt pie viņas tad atgriežas pagātnes ēnas, viņa bieži gremdējas pagātnes notikumos. Taču mostas arī citas vēlmes un jūtas, kas tāds, ko viņa līdz šim nav sevī pamanījusi. Tad zināmā mērā var mosties Mēness tumšās puses dieviete Hekate, kas pārvalda visu misteriozo, pārdabisko, nenosakāmo un grūti izzināmo. Abu Mēness dievju – Hekates un Artemīdas saikne ir īpaša – tās abas traucas pār zemi, saikne starp abām arvien izteiktāk parādās mūža otrajā pusē. Tagad viņa nostājas uz garīgās meklētājas ceļa ar tādu pat drosmi, ar kādu jaunībā traucās uz citiem mērķiem.

Vecums

Sieviete-Artemīda saglabā enerģiju līdz vecumam. Viņas aktivitāte neizsīkst, viņas prāts un ķermenis arvien ir kustībā. Vēl sirmā vecumā viņa spēj skaidri un saprātīgi domāt, nejūt gadu nastu, uztver pasauli dzīvi un optimistiski. Viņa labprāt ceļo un izzin jaunas zemes un valstis. Labprāt pavada laiku darbojoties kopā ar bērniem. Īpaši labprāt uzturas dabā.