Rudolfs Šteiners savā grāmatā ” Kā sasniegt augstāko pasauļu atziņas?” bieži izmanto vārdu „attīstība” . Pieminot, ka nepareiza enerģētisko centru attīstība, labākajā gadījumā var novest līdz nepareizai augstāko pasauļu izpratnei, bet sliktākajā gadījumā līdz vājprātīgo namam jeb pat līdz nāvei.“….Attīstība notiek sekojošā veidā. Cilvēkam ir jāvelta uzmanība un rūpība zināmām dvēseles norisēm, ko parasti izpilda bezrūpīgi un neuzmanīgi. Ir astoņas šādas norises.

Pirmā ir veids un paņēmieni, kā apgūst priekšstatus. Parasti cilvēks šajā ziņā pilnīgi paļaujas gadījumam. Viņš dzird šo un to, redz vienu otru lietu, un pēc tam veido savus jēdzienus. Kamēr viņš izturas tā, viņa sešpadsmitlapu lotosa zieds paliek pilnīgi neiedarbīgs. tikai saņemot rokās savu pašaudzināšanu šajā virzienā, tas var sākt kļūt iedarbīgs. Šim mērķim ir jāuzmana savi priekšstati. Katram priekšstatam ir jākļūst nozīmīgam. Viņam ir jāredz tajos noteiktu ziņu, vēsti par ārpasaules lietām. Un viņam nav jābūt apmierinātam ar priekšstatiem, kam nav šādas nozīmes. Viņam visu savu jēdzienu dzīvi ir jāvērš tā, ka tā kļūst par uzticamu ārpasaules spoguli. Jātiecas ir uz to, lai izmēztu no dvēseles nepareizos priekšstatus. –

Otra dvēseles norise līdzīgā virzienā skar cilvēka lēmumus. Viņam pat par visnenozīmīgāko ir jāizlemj tikai vadoties no pamatotām, pilnīgām pārdomām. Jebkura bezdomu rīcība, jebkura bezdomu darīšana ir jātur tālu no dvēseles. Visam ir jābūt labi apsvērtam pamatojumam. Un jāatsakās no tā, uz ko nespiež kāds nozīmīgs iemesls. –

Trešā norise attiecas uz runāšanu. No slepenskolnieka lūpām ir jānāk tikai tam, kam ir jēga un nozīme. Jebkura runāšana runāšanas pēc ved viņu nost no ceļa. Parastais parunāšanās veids, kad tiek runāts bez izvēles un raibā jūklī, no tā slepenskolniekam ir jāizvairās. Bet viņam nav jāizslēdz saskarsme ar līdzcilvēkiem. Tieši saskarsmē viņa runāšanai ir jāattīstās uz nozīmīgumu. Viņš ir gatavs runāt un atbildēt, bet dara to pārdomāti, apsvērti visās nozīmēs. Viņš nekad nerunā nepamatoti. Viņš mēģina nerunāt pārāk daudz un arī ne pārāk maz. –

Ceturtā dvēseles norise ir ārējās darbošanās kārtošana. Slepenskolnieks mēģina iekārtot savu darbošanos tā, ka tā saskan ar viņa līdzcilvēku darbošanos un ar norisēm apkārtnē. Viņš atstāj nedarītu to, kas citiem ir traucējošs, vai arī kas ir pretrunā ar to, kas norisinās ap viņu. Viņš meklē, kā savu darbību iekārtot tā, lai tā harmoniski iekļautos apkārtējā situācijā, viņa dzīves situācijā un tā tālāk. Ja viņu ierosina rīkoties kaut kas cits, tad viņš rūpīgi vēro, kā šai ierosmei vislabāk varētu atbilst. Kur viņš rīkojas pats no sevis, tur maksimāli skaidri apsver savas rīcības veida iedarbību. –

Piektā, par ko šeit jārunā, ir visas dzīves iekārtošana. Slepenskolnieks mēģina dzīvot dabai un garam atbilstoši. Viņš neko nesasteidz un nav inerts. Pārmērīga rosība, kā arī inertums viņam ir vienādi sveši. Viņš redz dzīvi kā līdzekli darbam un visu iekārto atbilstoši tam. Veselības kopšanu, ieradumus un tā tālāk viņš sev iekārto tā, ka sekas ir harmoniska dzīve.

Sestā ir saistīta ar cilvēka tieksmēm. Slepenskolnieks pārbauda savas spējas, savu varēšanu, un izturas atbilstoši šādai pašizziņai. Viņš mēģina nedarīt neko, kas ir pāri viņa spēkiem; bet arī neatstāt nedarītu to, kas ir viņa spēkos. No otras puses viņš izvirza sev mērķus, kas ir saistīti ar cilvēka ideāliem, lielajiem pienākumiem. Viņš neiekļaujas kā zobratiņš, bez savām domām, cilvēces dzinējmehānismā, bet gan mēģina apjēgt savu uzdevumu, palūkoties pāri ikdienišķajam. Viņš tiecas pēc tā, lai izpildītu savus pienākumus arvien labāk un pilnīgāk.

Septītā norise viņa dvēseles dzīvē saistās ar tieksmi pēc iespējas daudz mācīties no dzīves. Nekas slepenskolniekam nepaslīd garām, kas nedotu ierosmi gūt pieredzi, kas ir noderīga dzīvei. Ja viņš kaut ko ir izpildījis nepareizi un nepilnīgi, tad tas kļūst par ierosmi kaut ko līdzīgu vēlāk izpildīt pareizi un pilnīgi. Ja viņš redz darbojamies citus, tad novēro tos ar līdzīgu mērķi. Viņš mēģina savākt bagātu pieredzes dārgumu krājumu un nemitīgi to rūpīgi izmantot padoma rašanai. Un viņš nedara neko, neatskatoties uz pārdzīvojumiem, kas varētu sniegt palīdzību pieņemot lēmumus un kaut ko pildot.

Beidzot astotā ir: slepenskolniekam laiku pa laikam ir jāieskatās sevī; viņam ir jāiedziļinās pašam sevī, rūpīgi jāapspriežas ar sevi, jāveido un jāpārbauda savas dzīves pamatprincipi, domās jāizskrien cauri savām zināšanām, jāapsver savi pienākumi, jāpārdomā savas dzīves saturu un jēgu un tā tālāk….”