Mēdz būt garīdznieki, kas aizliedz savu draudžu locekļiem vērsties pie astrologa. Gadās, ka garīdznieks šī iemesla dēļ cilvēku nepielaiž pie vakarēdiena. Bet šāda garīdznieka rīcība vēl nenozīmē to, ka kristietības mācībai nav pieņemama astroloģija. Bieži vien mācītājs pēc sava prāta pārsniedz savas kompetences robežas. Ir taču zināmi, piemēram, gadījumi, kad garīdznieks pieprasa šķirties no nekristīta vīra vai arī atsakās kristīt bērnu, ja bērna vecāki nav kristīti, u. tml. Tas viss ir kategoriskā pretrunā ne tikai ar kristietības garu, bet arī ar tās mācību.

Lai par to pārliecinātos, pietiek palasīt apustuļu darbus. Un ko ir vērts apgalvojums, kuru nākas dzirdēt ik uz soļa, ka nedrīkst aizlūgt par citu ticību pārstāvjiem vai arī par aizgājēju tuvinieku dvēseles mieru, ja tie nav bijuši kristieši. Un to saka mācības sekotāji, kuras Pamatlicējs teicis: “Mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā..” (Mt. 5:44)

Tātad tā vai cita mācītāja personīgais skatījums nebūt nav uzskatāms par absolūto patiesību.

Dažādās kultūrās astroloģijas un reliģijas attiecības ir veidojušās dažādi. Indijā, Ķīnā un Japānā nekad nav bijis konflikta starp tradicionālām konfesijām un astrologiem. Cieņas pilna attieksme pret astroloģiju šajās pasaules daļās ir saglabājusies līdz mūsdienām.

Turklāt astrologi tur nodarbojas ne tikai ar ikdienišķās dzīves jautājumiem vien. Daudzos budistu klosteros astrologi palīdz jaunajam mūkam izvēlēties viņa ceļu. Tikpat godpilna vieta astroloģijai bija Senajā Ēģiptē un Babilonijā, kur astrologi bija priesteri un valdnieku padomdevēji.

Protams, var iebilst, ka visas šīs kultūras ir pagāniskas, un tāpēc nav jāņem vērā to attieksme pret astroloģiju. Bet pievērsīsimies jūdaismam. Tā ir pirmā monoteistiskā reliģija, un tieši uz tā pamata radās kristietība un islāms. Jūdaisma svētos rakstus godā abu šo reliģiju sekotāji. Svarīgākās jūdaisma grāmatas ir iekļautas kristietības kanonā ar nosaukumu Vecā Derība.

Kāda tad ir Vecās Derības attieksme pret astroloģiju?

Vecās Derības tekstos mēs neatradīsim astroloģijas noliegumu, kaut arī neatradīsim tiešas norādes, ka ar astroloģiju būtu jānodarbojas. Bet ir daudzas netiešas liecības, ka astroloģija praviešu laikos bija pilnīgi normāla nodarbošanās. Lasot Veco Derību, mēs varam konstatēt, ka Dievs pie praviešiem vēršas tieši, bet ar visiem pārējiem runā ar praviešu un zīmju starpniecību. Un vienas svarīgākajām bija astroloģiskās zīmes.

Pirmo norādi par to var atrast jau pašā Bībeles sākumā, 1. Mozus grāmatas 1. nodaļā. Šajā nodaļā tiek runāts par pasaules radīšanu un četrpadsmitajā pantā ir lasāms: “Un Dievs sacīja: “Lai top spīdekļi debess izplatījumā; lai tie atšķir dienu no nakts un lai ir par zīmēm, kas sadala laiku dienās un gados..”” Tātad spīdekļu valoda ir Radītāja dota tāpēc, lai cilvēki pēc to stāvokļa varētu izprast debesu zīmes.

Arī citās Vecās Derības grāmatās mēs bieži varam sastapt astroloģiskus un alķīmiskus terminus. Ījaba grāmatas 38. nodaļā, Kungs, vēršoties pie Ījaba, jautā: “Vai tu sēji kopā gaišām saitēm Sietiņa zvaigznes, un vai tu raisīji vaļā Oriona zvaigžņu jostu? Vai tu liec parādīties Zodiaka tēliem pareizā laikā, un vai tu vedi Lielo Lāci kopā ar viņa mazuļiem?” (31, 32) Šeit ir runa par to, kā iedarbojas šie zvaigznāji. Un tālāk: “Vai tu zini debesu likumus, un vai tu nosaki debess valdīšanu pār zemi?” (33) Kā redzam, Svētajos Rakstos astroloģijas zināšanas nebūt netiek uzskatītas par grēku.

Var minēt arī citas vietas Vecajā Derībā, kur tiek izmantoti astroloģijas un alķīmijas simboli, piemēram, Jesajas grāmata. Jesaja ir viens no godājamākajiem praviešiem, un uz viņa grāmatu bieži atsaucas Jaunā Derība. Jesajas grāmatas 1. nodaļas 25. pantā varam lasīt: “Un es griezīšu savu roku pretī tev un notīrīšu tavus sārņus it šķīsti, un atņemšu visu tavu alvu.” [Bībeles krievu tulkojumā – svinu. Tulk. piez.] Svins – ir alķīmijas termins, kas saistīts ar Saturna nozīmi astroloģijā, un šeit runa ir par attīrīšanos no egoisma un nocietināšanās. Un šādu piemēru ir daudz. Protams, mēs neatradīsim Bībelē tiešus astroloģiskus tekstus, bet Bībele taču nav astroloģijas mācību grāmata.

Taču cilvēki, kas tajos laikos lasīja Bībeles grāmatas, izprata astroloģiskos terminus.

Mūsdienās, vienā no alām netālu no Kumrānas pilsētiņas Palestīnā tika atrasti daudzi seni rokraksti, kas reiz piederējuši esenu reliģiskajai draudzei. Eseni pārstāvēja vienu no jūdaisma virzieniem, kas pastāvēja no otrā gadsimta pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras pirmajam gadsimtam. Eseni ļoti stingri ievēroja bauslības likumus, pildot vissīkākos priekšrakstus.

Jebkura bauslības neievērošana tika stingri sodīta. Bet, lūk, starp Vecās Derības tekstiem arheologi atklāja arī daudzus tīri astroloģiska satura tekstus. Un tas nozīmē, ka astroloģija pat tik ortodoksāli stingrā kopienā no reliģijas viedokļa tika uzskatīta par pieļaujamu nodarbošanos. Arī mūsdienu jūdaismā astroloģija netiek noliegta.

Ja pievērsīsimies otrai monoteistiskai reliģijai – islāmam, mēs redzēsim, ka astroloģija tajā ieņem godpilnu vietu. Viduslaikos islāma kultūrā astroloģija tika pasniegta garīgajās mācību iestādēs – medresēs.

Astrologu vidū bija daudz reliģisku autoritāšu. Mēs varam atrast Ibn Sīnas (Avicennas), Omara Haijāma, Birunī, Navoji vārdu. Tajos laikos astrologi bija valdnieku padomnieki un ticīgo garīgie ceļveži. Tieši islāmā astroloģija ieguva jaunu elpu un no turienes nokļuva viduslaiku Eiropā. Arī mūsdienās ortodoksālā islāma valstīs astroloģija nav zaudējusi savu statusu, kaut gan tur tās nozīme ir vājāka nekā, piemēram, Indijā.

Arī agrīnajā kristietībā astroloģija bija cienījama nodarbošanās. Jaunajā Derībā ir stāstīts par trijiem austrumu gudrajiem – astrologiem, kas atnākuši godināt jaundzimušo Jēzu. Viņi Jēzus dzimšanu bija noteikuši pēc zvaigznes un atnesuši viņam dāvanas. Šajā stāstā (Mateja evaņģēlija 2. nodaļa) mēs redzam, ka astrologi ir Kristus sekotāji. Astroloģiskais simbolisms ir atrodams gan apustuļu Vēstulēs, gan – īpaši daudz – Jāņa atklāsmes grāmatā. Tātad pat apustuļi – Kristus tuvākie mācekļi – nebija naidā ar astroloģiju.

Pēc Rietumromas impērijas krišanas situācija mainījās. Viduslaiku Rietumeiropā bija ļoti maz izglītotu cilvēku. Pat klosteros bija daudz mūku, kas analfabētisma dēļ nevarēja lasīt Svētos Rakstus. Vienkārši nebija gandrīz neviena, kas varētu nodarboties ar astroloģiju. Un tikai pēc Krusta kariem krustneši sev līdzi Eiropā atkal atveda astroloģiju, apguvuši to pie arābiem.

Bet astroloģija netika aizliegta, ar to nodarbojās pat vairāki Romas pāvesti. Un tikai 20. gadsimtā ortodoksālajā katolicismā mainījās attieksme pret astroloģiju. Pret to sāka izturēties kā pret kaut ko līdzīgu herēzei. Un arī mūsdienās katoļu garīdznieku izturēšanās pret astroloģiju ir ļoti negatīva. Kaut gan – tikai vārdos, darbos nereti pat viņi vēršas pie astrologiem. Arī man ir gadījies konsultēt kādu katoļu mācītāju.

Krievijā astroloģija ienāca no Rietumiem. Pirmais astrologs Krievijā bija Silvestrs Medvedevs. Bet pamatīgāka iepazīšanās ar astroloģiju notika Pētera reformu laikā. Pētera līdzgaitnieku vidū bija arī astrologi, piemēram, Jakovs Brjuss. Tomēr Baznīca neuzsāka nekādas cīņas ar astroloģiju līdz pat nesenam laikam. Un tikai aptuveni pirms gadiem desmit Krievijā astroloģija tika pasludināta par grēcīgu. Šai ziņā pareizticīgā baznīca solidarizējās ar katoļu baznīcu.

Kur tad meklējami cēloņi negatīvajai attieksmei pret astroloģiju? Spriežot pēc visa – pārpratumā. Pret astroloģiju tiek izvirzīti dažādi argumenti, no kuriem neviens neiztur kritiku. Izskatīsim galvenos no tiem.

Pirmais arguments: kristietim ir aizliegts pareģot nākotni.

Bet tas nepavisam tā nav. Mateja evaņģēlija 16. nodaļā Jēzus pārmet farizejiem to, ka tie neprot iztulkot laika zīmes: “Atnāca pie viņa farizeji un saduķeji un kārdinādami prasīja, lai viņš tiem rādot kādu zīmi no debesīm. Bet viņš atbildēja un tiem sacīja:“Kad vakars metas, jūs sakāt: būs labs laiks, jo debess ir sarkana. Un rīta agrumā: šodien būs negaiss, jo debess ir sarkana un apmākusies. Gaisa parādības jūs izprotat, vai jūs nevarat arī laika zīmes izprast?”” (1–3)
Bībele viscaur ir pilna ar pravietojumiem un pareģojumiem.

Un pievērsties nākotnes jautājumam nebūt netiek liegts. Jautājums ir – pie kā vērsties. Lasot Bībeli, mēs redzam, ka ir aizliegts izsaukt mirušos, aizliegts vērsties pie citiem dieviem, aizliegts vērsties pie citu reliģiju praviešiem. Caur praviešiem runāja gari, tāpēc Svētie Raksti tik stingri pret to izturas. Taču pati vēršanās pie gariem nav aizliegta, nedrīkst vērsties tikai pie viltus gariem. Pirmajā Jāņa vēstulē ir rakstīts: “Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē.” (4:1)

Un tas ir saprotami, jo viltus gars var novest cilvēku no īstenā ceļa. Taču pievēršanās zīmēm pirms kāda nopietna uzsākuma jebkurai personai, kas darbojas Bībeles sižetos, ir gluži parasta lieta.

Otrais arguments: nevar izvairīties no pārbaudījumiem, ko Dievs tev dod.

Bet tā var spriest tikai cilvēks, kam ir ļoti vāja ticība. Kuram gan ir pa spēkam izbēgt no tā, kas ir Dieva dots? Stāsts par pravieti Jonu rāda jebkuru tamlīdzīgu centienu bezjēdzību. Dieva aicināts pravietot Nīnivē, Jona “..cēlās, lai bēgtu no Tā Kunga vaiga, gribēdams nokļūt Taršišā, un nonāca līdz Jafai. Tur viņš atrada kuģi, kas taisījās ceļā uz Taršišu.. Tad Tas Kungs lika pūst uz jūras lielam vējam..” (Jonas 1:3,4) Pēc smagiem pārbaudījumiem Jona tomēr bija spiests doties uz Nīnivi.

Tomēr nebūt ne visi pārbaudījumi ir tieši Dieva doti. Ir pārbaudījumi, kas ir dabas likumu rezultāts. Šie likumi tāpat, protams, ir Radītāja nolikti, bet tie nav Dieva sods, kas sūtīts par grēku, un mums ir doti spēki un iespējas no tiem izvairīties. Dzīvē mēs ar to saskaramies ik uz soļa. Ziemā pat garīdznieki velk mugurā mēteļus un nevienam nenāk ne prātā teikt, ka tas ir grēks. Ziemas aukstums ir pārbaudījums, bet šis pārbaudījums izriet no kosmiska ritma, tas nav Dieva sods – to taču mēs saprotam.

Pastāv arī citi kosmiski ritmi, un mēs esam tiesīgi laikus veikt atbilstošus pasākumus. Grēka tajā nav vairāk kā ziemas apģērba iepirkumā.

Kopumā visa mūsu dzīve ir caurausta ar nākotnes prognozēm. Mēs klausāmies laika prognozes, plānojam savu darbu, plānojam savu budžetu mēnesi, pat gadu uz priekšu, lasām ekonomistu prognozes utt. Zinātnē vispār iespēja prognozēt ir viens no patiesības kritērijiem.

Ārsts prognozē slimības gaitu un tās izbeigšanos, bet ķīmiķis – reakcijas gaitu un rezultātu. Neviens garīdznieks taču neliegs astronomam iet pie sakramenta, tāpēc ka astronoms spēj paredzēt debesu ķermeņu gaitu. Arī astroloģiju nevajadzētu nostādīt vienā rindā ar burvestību un maģiju. Astrologs, strādājot pie prognozes, nevēršas pie gariem vai viņpasaules spēkiem. Viņa prognoze balstās uz “debesu kārtības” – kosmisku likumu – zināšanu, bet tie ir tādi paši dabas likumi kā fizikas, bioloģijas vai psiholoģijas likumi.

Mūsdienu cilvēka acīs astroloģijai piemīt kaut kas noslēpumains vai maģisks, bet tā ir zinātne, kaut arī – neparasta. Taču tā ir nākotnes zinātne. Viduslaiku cilvēkam maģiskas šķistu tās metodes, kas mūsdienās tiek izmantotas medicīnā, piemēram, rentgens vai ultraskaņas diagnostika. Bet mūsdienu cilvēkam nevajadzētu jaukt zināšanas ar burvestību.

Trešais arguments ir saistīts ar aizliegumu pielūgt debesu spīdekļus, jo pēc palīdzības ir jāgriežas tieši pie Radītāja. Bet, lūk, tas, kas pielūdz spīdekļus, ir pagāns.

Jā, patiesi, tas, kas pielūdz spīdekļus, ir pagāns. Taču astrologs pielūdz spīdekļus ne vairāk kā ārsts vīrusus vai fiziķis – elektronus. Debesu spīdekļi astrologam ir tas pats, kas ārstam termometrs vai rentgena uzņēmums. Vai arī psihologam testi ir līdzeklis, ar kura palīdzību var saprast cilvēka stāvokli un raksturot turpmākās norises.

Vienīgā atšķirība ir tajā, ka šis instruments ir Radītāja, nevis cilvēka roku radīts, tāpēc arī darbojas citādi. Protams, astroloģija ir radusies pagānisma laikmetā, tāpat kā, piemēram, arī ģeometrija. Un tajā laikmetā daudzas reliģijas ietvēra arī zvaigžņu un planētu pielūgsmes kultus (no latīņu vārda astra – zvaigzne). Bet es esmu pārliecināts, ka arī tajos senajos laikos astrologi spīdekļus nepielūdza. Astrologs, kas stingri un akurāti skaitļo pēc tabulām debesu ķermeņu koordinātas vai arī veido slēdzienu pēc interpretācijas likumiem, šīs pašas planētas nevar pielūgt. Astrologs taču saprot, ka planētu kustība ir pakļauta vienotiem likumiem.

Ceturtais arguments: astroloģija noliedz brīvo gribu.

Šis arguments tiek minēts ļoti bieži. Turklāt to izsaka kā ticīgi, tā neticīgi cilvēki. Tas viss skan ārkārtīgi naivi.

Pirmkārt, astroloģija nav ideoloģiska mācība, bet zinātne. Var apšaubīt zinātnisku pētījumu rezultātus, var apšaubīt darba metodes utt., bet vai ir vērts lamāt zinātni par to, ka tās rezultāti nesaskan ar kaut kādu ideoloģiju? Tam jau daudzkārt ir iets cauri: Galilejs tika tiesāts, ģenētiķi un kibernētiķi – iesēdināti… Ja zinātnisku pētījumu rezultātā mēs nonākam pie secinājuma, ka cilvēka dzīve ir determinēta, tas nozīmē, ka tā ir iekārtota pasaule, kurā mēs dzīvojam, un tad vajag nevis lamāt zinātni, bet domāt, ko ar to iesākt.

Otrkārt, ja cilvēks saka, ka astroloģija noliedz brīvo gribu, tas nozīmē, ka viņš nav izlasījis nevienu astroloģijas mācību grāmatu un par astroloģiju ir tikai dzirdējis pa ausu galam. Neviens nopietns astrologs nekad neuzņemsies atbildību apgalvot kaut ko tādu. Pastāv noteikti brīži un situācijas, kad pareģojums ir principiāli neiespējams, kamēr nav notikuši kaut kādi notikumi. Taču lielākajā daļā prognožu paliek pietiekami daudz vietas cilvēka brīvajai gribai, bieži – pat vairāk, nekā cilvēks spēj to izmantot. Kā cilvēka brīvā griba saskaņojas ar fizikas likumiem, tāpat tā saskaņojas arī ar astroloģiskiem likumiem.